Energonesēju cenas pašlaik ir zemas, un ir īstais brīdis tos aplikt ar lielākiem nodokļiem.
Eiropas fiskālajā politikā vēl ir arī efektivitātes rezerve, lai lāpītu valstu problemātiskos budžetus, saka Eiropas Komisijas ekonomikas, monetāro lietu, eiro un sociālā dialoga komisārs Valdis Dombrovskis.
– ASV ekonomists Džeimss Gelbreits uzskata, ka Grieķijas parāda krīze netiek risināta pēc būtības, jo paši kreditori ir sašķelti savās interesēs. Vai diskusijās ar kreditoriem pašlaik ir runa par pašai Grieķijai labāko risinājumu vai kreditoru ambīcijām?
Aizdevuma programmas galvenais mērķis ir atjaunot Grieķijas ekonomikas izaugsmi un radīt jaunas darbavietas. Pagājušajā gadā Grieķija jau bija atgriezusies pie izaugsmes un tika radīti arī 100 tūkstoši jaunu darbavietu, pildīti budžeta deficīta mērķi. Īstenojot piesardzības politiku, par ko bijām vienojušies ar tā laika valdību, vēl šā gada sākumā Komisija prognozēja Grieķijai 2,5 procentu izaugsmi. Diemžēl šogad situācija mainījās, un vētrainās un pavērsieniem bagātās sarunas līdz ar neskaidrību par tālāko notikumu attīstību atstāja ļoti negatīvu ietekmi uz Grieķijas ekonomiku.
– Tas, ko jūs saucat par populisma iznākumu…
Tā varētu teikt, jo nebija skaidrs, ko jaunā valdība vēlas panākt un kāda būs tās ekonomiskā politika. Augusta vidū, kad vienojāmies par trešo aizdevuma programmu, šā gada prognoze valstij jau bija 2,3 procentu recesija. Vienošanās tomēr ir panākta, situācija stabilizējas, un EK Grieķijai šogad jau paredz 1,4 procentu recesiju. Izskatās, arī Grieķijas valdība saprot, ka patlaban labākais ir īstenot starptautisko aizdevuma programmu, un pašreiz notiek gatavošanās jau pirmajam šīs programmas pārskatam. Tam jānotiek novembrī, un Grieķijas valdības pārstāvji man apliecināja, ka ir gatavi strādāt, lai tas būtu sekmīgs.
Runājot par Grieķijas ekonomikas izaugsmi kā mērķi, ir redzams, ka tai brīdī, kad tur atjaunojas finanšu stabilitāte, kā pagājušajā gadā, atgriežas arī izaugsme.
– Cik liels ir risks, ka šī valdība tomēr vienā brīdī var pateikt, ka tai aizdevuma programmas pieņemšanas laikā bijis nazis pie rīkles banku defolta formātā, tāpēc tas viss nav leģitīmi?
Riski ir vienmēr. Mēs zinām, kādā situācijā šīs sarunas notika. Bet arī premjers Aleksis Ciprs ir atzinis, ka sarunu laikā Grieķijas valdībai bija skaidrs, ka sāktais ceļš ved pretī tikai dziļākām ekonomiskajām problēmām. Tāpēc attieksme pašlaik ir krietni konstruktīvāka.
– Prasītā konsolidācija turpināsies, un ielās sāks atkal dedzināt mašīnas. Tas būs politisks kārdinājums pārskatīt norunāto.
Grieķija jau veikusi vairākus būtiskus likumdošanas pasākumus, par kuriem parlaments ir nobalsojis, – gan par taupības, gan strukturālo reformu pasākumiem. Uzticība starp Grieķiju un pārējām eirozonas valstīm šā gada sarunu laikā bija zudusi, un, lai eirozonas valstis vispār piekristu trešajai aizdevuma programmai, bija svarīgi, lai nepieciešamie likumi programmas sasniegšanai jau būtu gatavi. Pirms tika izmaksāta pirmā aizdevuma nauda, ļoti nopietni programmas pasākumi jau tika īstenoti. Tieši tā ir paredzēta arī pārējā programmas gaita.
– Runājot par pārējiem, kam ekonomikas izaugsme arī ir problēma, starp EK priekšlikumiem ir fiskālā reforma jeb faktiski efektīvāka nodokļu politika. Ko tā nozīmēs?
Komisija strādā pie tā, kā uzlabot dalībvalstu uzņēmējdarbības nodokļu sistēmu – UIN u.tml. Pirmām kārtām tas nozīmēs, ka uzņēmumam būs jāmaksā nodokļi tur, kur reāli notiek tā ekonomiskā aktivitāte. Ir priekšlikums par automātisko informācijas apmaiņu starp dalībvalstu nodokļu administrācijām par nodokļu nolēmumiem. Tas nozīmēs, ka citām valstīm jau priekšlaikus būs iespēja redzēt, ja citā valstī tiek plānoti kādi lēmumi, kas skar tās nodokļu maksātājus un potenciāli var ietekmēt viņu nodokļu bāzi. Paralēli EK Konkurences ģenerāldirektorāts veic pārbaudi par konkrētiem nodokļu nolēmumiem, vai tie neietver negodīgas konkurences priekšrocības jeb nelegālu valsts atbalstu.
Divās šādās lietās lēmumi jau ir pieņemti, un tie attiecas uz «Starbucks» un «Fiat Finance and Trade» jeb attiecīgi uz Nīderlandi un Luksemburgu, vēl vairākas lietas ir izskatīšanā. No pirmajiem lēmumiem ir skaidrs, ka šādi nodokļu nolēmumi, ja tie neatbilst vispārējai praksei attiecīgajā valstī un sniedz selektīvas priekšrocības kādam konkrētam uzņēmumam, lai pievilinātu investorus, tiks apkaroti.
Uzmanība tiek pievērsta arī pārrobežu sadarbībai, kur ir spēkā līgumi par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem. Mēs gribam panākt, lai tas no dubultās aplikšanas ar nodokļiem nepārvērstos par dubultās nodokļu neaplikšanas iespēju, proti, ka iznākumā uzņēmums nemaksā nodokļus nekur.
– SVF ir priekšlikums budžetu papildināšanai izmantot zemās resursu cenas un celt energonesēju nodokļus. Tas nozīmētu lejup slīdoši degvielas un apkures cenu atgriešanos iepriekšējā līmenī.
Energonesēju cenas pašlaik tiešām ir zemas, un šis ir īstais brīdis tos aplikt ar lielākiem nodokļiem. Ir gan jāsaprot, ka konkrētais SVF aicinājums ir vairāk adresēts nevis ES, bet citām pasaules valstīm, kur šie nodokļi ir daudz zemāki nekā Latvijā un daudzviet fosilie resursi vispār tiek subsidēti. Tāpēc tur, kur ir subsīdijas, ir īstais brīdis tās atcelt, bet zemos nodokļus – paaugstināt.
Šo jautājumu varam vērtēt arī ES, bet EK pirms vairākiem gadiem – pat pirms krīzes – jau sagatavoja priekšlikumus jauniem energonesēju nodokļiem, palielinot akcīzi, piemēram, degvielai, ieviešot akcīzi dabasgāzei utt. Ne visas šīs iniciatīvas guva dalībvalstu atbalstu, bet ES nodokļu politikā ir tā īpatnība, ka, lai panāktu vienošanos ES līmenī, jābūt pilnīgai dalībvalstu vienprātībai. Par akcīzes nodokļiem naftas produktiem tāda netika panākta, un šis EK priekšlikums jau gadiem stāv plauktā, bet rekomendāciju vai likumdošanas iniciatīvas veidā pie tā varētu arī atgriezties un diskutēt.
– Visai kompleksajā EK politikā, lai stimulētu ekonomiku, ievērojama vieta ir tā saucamajam piecu prezidentu ziņojumam, kam nesen sekoja jūsu priekšlikums, kā uzlabot Eiropas Ekonomisko un monetāro savienību, un viens no prezidentiem – Eiroparlamenta prezidents Martins Šulcs – jau ir protestējis, ka tur ir par maz demokrātijas. Cik, jūsuprāt, sekmīgi šis priekšlikums ir sagatavots?
Šis priekšlikums runā par to pasākumu ieviešanu, kas attiecas uz piecu prezidentu ziņojuma pirmo stadiju, proti, to, kam jānorit līdz 2017. gada vidum un kas neprasa līguma par ES izmaiņas. Starp mūsu priekšlikumiem ir stiprināt makroekonomisko un fiskālo pārvaldību ES, sākot ar Eiropas semestri jeb dalībvalstu politikas plānu saskaņošanu, kas ir galvenais pārvaldes instruments. Tas nozīmētu precizēt un starp dalībvalstīm padarīt skaidrākus nosacījumus, kā mēs īstenojam Stabilitātes un izaugsmes paktu, un reizē efektīvāk jāizmanto makroekonomiskās nesabalansētības procedūra, kas attiecas uz valstīm, kur tāda konstatēta.
– Tas nozīmētu arī sodu uzlikšanu?
Ja dalībvalsts ar šādu nesabalansētību neveic nepieciešamos pasākumus, uz kuriem Komisija norādījusi, tad ir arī soda mehānismi. Tāpat ir priekšlikumi par sociālās dimensijas stiprināšanu. Tas nozīmēs lielāku lomu nodarbinātības un sociālajiem indikatoriem makroekonomiskās nesabalansētības procedūrā.
Ir arī priekšlikums izveidot dalībvalstu konkurences padomju koordināciju, līdzīgi kā izveidota fiskālā padome, kas vērtē dalībvalstu budžetus un konsultē valdības. Šādi tiktu savlaicīgi sekots līdzi konkurētspējas faktoriem – cenu un izmaksu konkurētspējai un citiem faktoriem. Valstīs, kas ir eirozonā un tāpēc tām nav iespējas devalvēt savu valūtu, ir svarīgi konkurētspējas faktoriem sekot un tos savlaicīgi arī koriģēt. Ja konkurētspējas problēmas tiek ielaistas, tad vienotās valūtas režīmā korekcijas ir daudz smagākas, sāpīgākas un ar ekonomikas krīzēm.
– Latvijā tas tā kā būtu zināms.
Un šiem faktoriem jāseko līdzi. Vēl ir priekšlikums par banku savienības stiprināšanu, sākot ar pilnīgu jau panāktās vienošanās par banku pārstrukturēšanas un atveseļošanas direktīvas un arī noguldījumu garantiju shēmas direktīvas pārnesi. Tā kā jau no 2016. gada sāks darboties vienotais banku atveseļošanas fonds, ir svarīgi saprast, kā tad tiks garantēts tā pārejas posma finansējums, par ko dalībvalstis jau it kā 2013. gadā vienojās – ka līdz šā gada beigām risinājums ir jārod, bet tā aizvien nav.
– Bremzējošais faktors ir bankas, kas nespēj tai drošības fondā iemaksāt, vai kas cits?
Bankas savas iemaksas fondā veic pakāpeniski. Ideja ir tāda, ka problemātisku eirozonas banku finansē no šā fonda, bet, fondam tikai sākot strādāt, līdzekļu tajā ir praktiski necik. Problēma ir pārejas laiks, kamēr bankas fondu piepilda – kā šai laikā nodrošināt eirozonas banku drošību riska situācijā, un tas acīmredzot būs jāuzņemas dalībvalstīm garantijām vai kā citādi.
Tāpat priekšlikums ir par vienotu eirozonas noguldījumu garantiju shēmu, kas jau esošās garantijas depozītiem līdz 100 tūkstošiem eiro, ko pašlaik garantē dalībvalstis, ja kādai valstij pašai ir problēmas, garantē jau ES līmenī. Tas būtu pārapdrošināšanas mehānisms nacionālajām noguldījumu garantiju shēmām, un tam līdz gada beigām mēs sagatavosim likumdošanas priekšlikumu.
Ir arī priekšlikums par eirozonas vienotāku ārējo pārstāvniecību, kur lielāku lomu varētu uzņemties eirogrupas prezidents. Praktiski tas nozīmētu pārstāvniecību SVF, kur pašlaik ir pārstāvētas 19 dalībvalstis, kas nereti nozīmē visai nevienādu eirozonas vēsti. Mēs cenšamies panākt, lai eirozona SVF runātu tiešām vienā balsī, kas nodrošinātu arī eirozonas lielāku ietekmi fondā.
– Vai tas kaut kā tiks kompensēts, lai nemazinātu eirogrupas demokrātiskumu un leģitimitāti?
Jā, un tāpēc pēdējais Komisijas ieteikumu loks ir leģitimitātes celšana visā šai makroekonomiskās un fiskālās uzraudzības ietvarā. Ir priekšlikumi, kā vairāk iesaistīt gan Eiroparlamentu, gan nacionālos parlamentus un sociālos partnerus. Šulca kunga vēstule ir institucionāla cīņa, kurā Parlaments uzstāj uz aizvien augošu lomu ES lēmumu pieņemšanā, un jautājums ir par to, cik ambiciozi ir EK priekšlikumi šai virzienā. Mūsu darba kārtībā jau gana ilgu laiku ir jautājums par starpinstitūciju vienošanos tieši fiskālās un makroekonomiskās pārvaldības jautājumos, kas daudzus gadus nav pavirzījies uz priekšu.
Bet ir saprotams, ka arī dažādās valstīs minētie priekšlikumi tiek vērtēti atšķirīgi, un tā tas ir arī Eiroparlamenta politiskajās grupās. Vienas saka, ka uzreiz jāķeras pie piecu prezidentu ziņojuma otrās stadijas jautājumiem, otras – ka jāapstājas un jāīsteno tas, par ko jau esam vienojušies iepriekšējos gados, un jāredz, kas no tā sanāk. Tās ir dažādas pieejas un arī dažādas intereses, ko nākas sabalansēt. Ir grūti sagaidīt, ka par jebkuru no priekšlikumiem visi vienprātīgi aplaudēs. ◆
