(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Ēka, kas tik ļoti atgādina šķirstu, šajā pēcpusdienas karstumā bija likusi aizdomāties par lietām, kurām viņš nekad agrāk nebija pievērsis pastiprinātu uzmanību. Būdams kristīgas mātes dēls, viņš bērnībā nereti apmeklēja baznīcu, tāpēc dažādās kristietības atziņas, baušļi un viss, kas ar to saistīts, vīrietim nebija svešs, taču, jau būdams mazs zēns, viņš nebija spējis izprast dažas likumsakarības. Pedofils, kurš nožēlo grēkus, nonāk paradīzē. «Man ļoti žēl, es vairs tā nedarīšu,» viņš saka, skaidri zinādams, ka gals tā eksistencei šajā pasaulē ir klāt. Noskaita dažus pātarus un paradīzē iekšā. Kamēr tā upuris, reiz bijusi maza meitene, izaugusi liela un nevarēdama sadzīvot ar bērnības traumu, tā īsti līdz galam nespējusi salabot savu «izvaroto» pasaules skatījumu, nolemj uzlikt sev rokas un pamest tai piešķirtās pasaules drumstalas. Elles mokas garantētas, taču varbūt labi vien ir – nez vai viņai gribētos pie Dieva galda ar savu varmāku sēdēt… Kāds teiks – tur, augšā, taču visi vienādi labi, ir jāpiedod savam ienaidniekam. Kāda tad jēga no visa tā, pēc kā cilvēki tik akli maldās? Rezultātā mēs visi šķīstīti esam izkāpuši no Noasa šķirsta. Bet šķiet, ka esam aizgājuši nepareizā virzienā. Zeme ir apaļa, tāpēc vienu konkrētu virzienu ieņemt ir grūti, agrāk vai vēlāk nonākam turpat, kur iesākām… Varbūt tā vienkārši ir kļūda, ka pasaule ir apaļa? Karloss nospieda gāzes pedāli un devās mājup.
***
Vēra bija apbrīnojami labā garastāvoklī. Izvannojusi mazuli, viņa nonāca lejā virtuvē un apsēdās pretī vīram, kas nesteidzīgi ieturēja vakariņas. Laiks, ko viņa bija pavadījusi pie vecākiem, šķita nācis par labu. Sieva enerģiski stāstīja par Svena asprātībām un zinātkāri, ko zēns raksturīgi savam izzinošajam vecumam izrādīja par visu un visiem. Vēra atstāstīja, viņasprāt, interesantākās sarunas ar māti un mazliet pažēlojās par vecāku gaušanos, ka Karloss nav atradis laiku, lai apciemotu sievas vecākus. Karloss, mīļi attaisnojies ar aizņemto laiku darbā, notiesāja vakariņas un devās pie miera. Vēra, šķiet, atnāca mazliet vēlāk, nokopusi traukus un sakārtojusi virtuvi.
Pulkstenis rādīja trīs naktī, kad Karlosu pamodināja skaļas raudas Svena istabā. Viņš palūkojās uz sievu, kas cieši gulēja, un steidzās uz bērnistabu. Bērns sēdēja gultā un žēli raudāja.
«Nu, kas tad nu, kas atgadījies, bērniņ?» tēvs mīļi sacīja un paņēma zēnu rokās. Bērna sejas izteiksme pauda izbīli un nedrošību. «Vai nāksi pie mums?» viņš centās dēlu mierināt, taču Svens, izmisīgi spiezdams seju tēva krūtīs, enerģiski spārdījās. «Kas atgadījies? Redzēji sliktu sapnīti?»
Svens, kādu mirkli vēl raudājis, piepeši pārstāja raudāt, un tā mazā rociņa pastiepās loga virzienā.
«Nu, kas tur ir?» Karloss palūkojās virzienā, uz kuru norādīja dēls. Logs bija nedaudz atvērts, lai svaigais vasaras nakts gaiss kaut nedaudz atvēsinātu karsto istabu.
«Tur būs bijusi kāda skaņa, kas tevi sabaidīja,» Karloss mierināja zēnu. «Nāc, iesim gulēt pie mums. Viņš paņēma zēnu un devās uz guļamistabu. Nolicis bērnu starp sevi un sievu, viņš mirkli pagaidīja, līdz bērns aizmieg, un ātri vien pats iemiga.
***
Rīts bija lietains un drēgns. Pēc karstajām dienām agri no rīta bija plosījies negaiss. Apmēram stundu mētājies ar zibeņiem un skaļiem pērkona dārdiem, nu tas lēja pār zemi spēcīgas lietus lāses.
Pilsētas mērs izskatījās neizgulējies un sadrūmis. Karloss, ienācis kabinetā un saņēmis uzaicinājumu apsēsties, nu atradās viņam tieši pretim. Vīrieša apaļā seja šķita pietūkusi un sārta. Iesirmie, plānie mati, kas parasti bija glīti atglausti uz aizmuguri, nepaklausīgi stāvēja gaisā. Nemitīgie centieni tos atglaust, bija neveiksmīgi – tie spurojās vēl vairāk.
«Smaga nakts?» Karloss ironiski jautāja.
«Tā nav jūsu darīšana, izmeklētāj,» viņš mazliet aizvainoti sacīja. «Ko jūs jau atkal gribat?»
«To pašu, ko iepriekš, – viesu sarakstu.»
«Mana sekretāre jums to nosūtīs šīs dienas laikā elektroniski,» viņš vienaldzīgi atbildēja.
«Cik jauki, ka esat pārdomājis,» Ventlijs mazliet uzsmaidīja.
«Es tikpat ļoti kā jūs vēlos, lai slepkava ātrāk atrastos aiz restēm. Es gan nekādi nespēju saprast, kā jums palīdzēs mans viesu saraksts, jo, kā jau minēju, Kristīnas Hemingas vārdu tajā neatradīsiet,» Pītera Grīnberga balss skanēja asi, taču nepiespiesti.
«Pastāstiet man par situāciju kopumā,» Ventlijs nopietni iesāka. «Es domāju – vai bija kāds, kas uzraudzīja, lai banketā ierastos tikai tie cilvēki, kas saņēmuši ielūgumus. Kāds dežurants vai apsargs?»
«Nē, neviens nebija norīkots pie parādes durvīm,» mērs vienaldzīgi atteica.
«Tātad sanāk, ka pavisam mierīgi varēja ierasties arī cilvēki, kas ielūgumus nebija saņēmuši?»
Mērs, brīdi klusējis, skaļi nopūtās. Mirkli apdomājot, ko sacīt tālāk, viņš vienkārši pamāja ar galvu.
«Kāda tad jēga no tiem ielūgumiem? Tad nosaukums «slēgts bankets» ir tikai un vienīgi nosaukums.»
«Tā sanāk!» Grīnbergs mazliet iekarsa, taču ātri vien nomierinājās un, iedzēris lielu malku kafijas, ko nupat bija atnesusi gados jaunā sekretāre, turpināja: «Mīļo Ventlij, neviens cits, kam pietiek kauna un goda, bez ielūguma uz šādu pasākumu neieradīsies.»
Ventlijs cieši lūkojās Pīterā Grīnbergā un centās atminēties, vai tas vienmēr bijis tik aprobežots savos apgalvojumos.
«Vairāk vai mazāk domes ēka taču tika celta pilsētas iedzīvotājiem. Tā nav privāta māja, kurai tiek rīkota sālsmaize. Tā ir ēka, kuras pamatmērķis ir kalpot pilsētas iedzīvotājiem, pieļauju, ka diezgan daudziem Kronsvelas ļaudīm bija radusies vēlme apskatīt jaunuzcelto ēku. Varbūt vienkārši vajadzēja atklāšanu padarīt publisku?»
«Varbūt nāciet un nosēdieties manā vietā?» mērs nu bija pavisam nikns. «Un izdomājiet, kā vajadzētu un kā ne? Jūs dariet savu darbu, es darīšu savējo.»
«Tieši to es arī cenšos darīt. Taču jūs man negribat palīdzēt.»
«Un tāpēc jūs te nākat un sprediķojat, ko man vajadzēja darīt un ko ne? Kā jau sacīju, sarakstu saņemsiet elektroniski. Visu labu, izmeklētāj Ventlij.»
Karloss mirkli vilcinājās, taču, nolēmis apslāpēt dedzinošās dusmas, uzmetis mēram niknu skatienu, klusējot aizgāja. Viņš tikko bija iesēdies automašīnā, kad iezvanījās mobilais telefons. «Klausos,» Karloss atbildēja.
«Mans ārsts ir atgriezies no atvaļinājuma un tikšanos, kas bija paredzēta nākamnedēļ, pārcēlis uz šodienu,» Vēra mierīgi sacīja.
«Labi, tad dodies uz to šodien. Vai tev kas šajā saistībā vajadzīgs?»
«Jā, tev jāpieskata bērns. Man pēc stundas jābūt klīnikā, tāpēc…»
«Pag, pag…» Karloss spēji ierunājās, nepieklājīgi pārtraukdams sievas stāstījumu. «Vai tad Svens nav bērnudārzā?» Karloss šorīt, gribēdams noķert mēru pirms darba dienas sākuma, bija devies prom, kamēr Vēra ar mazo vēl gulēja.
«Nē, es viņu šodien nepalaidu uz dārziņu, jo viņš slikti jutās»
«Ko nozīmē – slikti jutās?» Karlosa balsī mijās spējš uztraukums ar tikko jaušamām dusmām.
«Karlos, man pēc stundas jābūt klīnikā, tāpēc pārstāj uzdot jautājumus un brauc mājās.»
«Vēra, es nevaru, man ir daudz…»
Pī, pī, pī… atskanēja klausulē.
«Nolādēts!» Ventlijs nikni nopūtās. ◆
(Turpinājums sekos)
