«Osīšu» āboli no novembra sākuma tiek dalīti ne vienā vien mūsu puses skolā programmā «Skolas auglis».
«Kādreiz konsultēju lauksaimniekus un mudināju – jāstāda augļu koki! Kā tad citiem ieteikšu un pati nestādīšu? Tik daudz sastādīju, ka jādzīvo dārza vidū,» joko «Osīšu» saimniece Dace Āboliņa.
Savulaik pamēģināts audzēt gan cukurbietes, gan graudaugus, tomēr īstais saimniecības virziens izrādījies ābolu audzēšana. Pirmās ābelītes iestādītas 2000. gadā. Stādījumi visu lieku tiek papildināti un atjaunoti. Saimniece šā gada ražu vērtē kā labu, gan atzīstot, ka sausajā vasarā nācies ābeļdārzu arī laistīt: «Citādi ābolīši bija maziņi, maziņi. Pakonsultējos ar zinātniekiem no Dobeles, kas mani mierināja, ka vēl sabriedīs. Sabrieda jau arī. Varbūt tāpēc, ka laistījām, varbūt tāpat.» Laistīšana gan izrādījās krietni mazāka problēma nekā putnu biedēšana no ķiršu kokiem. Tam izmantoti dažādi elementi – skaņas un vizuāli paņēmieni –, lai atvairītu spārnotos kārumniekus. «Vislabākais variants tomēr ir un paliek cilvēku faktors. Puikas un meitenes brauc pa dārzu ar riteņiem, mopēdiem – tas palīdz,» spriež ābolu audzētāja.
40 dažādu šķirņu
Saimniecībai pieder astoņi hektāri augļudārza, kur aug 40 ābeļu šķirnes, bumbieres, kā arī ķirši, rudens avenes. Agrāk stādīšanai pieejamo šķirņu klāsts bijis krietni mazāks nekā tagad.
«Osīšu» āboli tiek pārdoti gan tirgos, gan veikalos un nodoti tirdzniecības bāzēm. Tos ēd arī Anglijā, kur latviešu netrūkst – tie iecienījuši augļus no dzimtenes.
Daces dzīvesbiedrs Mintauts Āboliņš ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzējs, abi savulaik beiguši Bulduru Dārzkopības tehnikumu, un «Osīšos» praksi izgājis ne viens vien students. Audzētāja izsaka nožēlu, ka skola Bulduros piedzīvo grūtus laikus, jo nepieciešamība pēc labiem speciālistiem dārzkopībā nav mazinājusies.
«Atbrauc man studentiņš. Jautāju – kādas šķirnes mācies? Dažādas. Prasu, lai nosauc kādu, bet viņš nevar nevienu pašu pateikt. Būtu vismaz ‘Antonovku’ minējis, to taču visi zina,» par atgadījumiem ar jauno speciālistu paaudzi stāsta augļkope.
‘Antonovka’ vēl arvien ir pieprasīto skaitā – iemīļota un pierasta. Saimniece stāsta, ka kādreiz konservu fabrikā Jelgavā tieši no šiem āboliem gatavoti zīdaiņu augļu biezeņi. «Cilvēkiem varbūt tāda nostalģija par šo šķirni,» spriež Dace. Augļkopībā gadu gaitā daudz kas mainījies, ne tikai pieprasītākās šķirnes, bet arī augļu koku kopšanas paņēmieni.
Pavisam drīz gatava būs «Osīšu» jaunā ābolu glabātuve, kas uzcelta, izmantojot ES finansējumu, – tur vieta būs gan augļiem, gan sulas spiešanai. Saimniecībā tiek izmantotas dažādas Eiropas projektu sniegtās iespējas. «Kas neriskē, tas nedzer šampanieti,» filozofiski nosaka saimniece, atzīstot, ka projektos ir vērts startēt.
Garšo saldie
Cilvēkiem visvairāk patīkot saldie āboli, bet, ja tie vēl skaisti izskatās, tad pavisam labi, piemēram, šķirne ‘Kovaļenkovskoje’. Dace atceras, ka «no sākuma ar šo šķirni bija problēmas, jo āboli ir skaisti sarkani, spīdīgi un pircēji tirgū negribēja ticēt, ka tie ir vietējie, audzēti tepat Latvijā. Pārmeta, ka esam nopirkuši poļu ābolus un tirgojam kā savējos». Daži audzētāji šo šķirni pat pārtraukuši audzēt, jo bijis grūti pārdot. Tagad gan laiki mainījušies, pieejams plašs šķirņu klāsts un vietējie sārtvaidži nevienu vairs pārāk neizbrīna.
Iedzīvotāji labprāt iegādājoties tieši vietējo ražu. Tas tomēr nenozīmē, ka audzētājiem būtu viegli konkurēt ar ārzemju produkciju. «Pagājušajā gadā, piemēram, bāzē ienāca ārzemnieki par septiņiem centiem kilogramā, ko veikalā tirgoja par 28 centiem. Es pie labākās gribas nevaru izaudzēt ābolus par septiņiem centiem kilogramā. Tas nav iespējams!» atzīst Dace.
Viņa atzinīgi novērtē iespēju ar savu produkciju piedalīties Eiropas Komisijas (EK) līdzfinansētajā programmā «Augļi skolai». Tā «Osīšu» āboli nonāk gan vairākās Jelgavas, gan Bauskas un Dobeles puses skolās.
Šogad āboli, ko tirgot, saimniecībā bijuši līdz pat augustam. Atlikumu nācies izmest. To darīt gan nācies pirmo reizi, iemesls – lēto poļu ābolu pieplūdums. Tirdziņos vēl arvien nereti poļu audzētie tiek pārdoti kā vietējie. «Mani jau gan tirgū atpazīst. Zina, ka mani ir tepat audzēti,» atzīst «Osīšu» saimniece.
No ikdienas saimnieki vislabprātāk atpūšas, aizbraucot ceļojumā. Parasti to sanāk darīt ziemas periodā, kad norimuši aktīvie darbi saimniecībā. Ar lepnumu saimniece stāsta, ka aktīvi iesaistījusies arī jaunā paaudze un savu roku darbos pieliek meita un znots. Tad jau var droši doties kādā izbraukumā, jo ir, kam uzticēt saimniecību. ◆
