Restaurācija apvieno visu to, kas Zani Jasoni saista mākslā.
Nule kā spāru svētkus nosvinējis Elejas tējas namiņš, kura restaurācijā piedalās arī jaunā speciāliste Zane Jasone. Zanes interešu loks ir plašu plašais – no vēsturiskiem priekšmetiem līdz rotaļlietu kastu izgatavošanai un kleitu šūšanai.
Atrast īsto vietu
«Man patīk tā vecuma aura. Kad aizeju uz kādu senu objektu, tas manī raisa pārdomas, un uzreiz gribas iedzīvoties. Tieši tas piesaista restaurācijā. Ir jāiegulda liels roku darbs, un pēc tam ir tāds gandarījums par paveikto, jo tās ir paliekošas vērtības. Īpaša ir apziņa, ka esi kaut ko saglabājis,» savu aizraušanos ar restaurāciju, kurā savijas vēsture ar radošumu, skaidro Zane.
Zane pirms gada izmācījusies par restauratora palīgu ar specializāciju mūrnieku un apdares darbos Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā. «Programmu atvēra tieši tajā gadā, kad sāku mācīties. Nekad nebiju domājusi, ka es varētu kļūt par restauratori, taču radošums man visu laiku ir nācis līdzi. Lai gan restauratoram savs radošums jāpiebremzē un stingri jāievēro tas, ko radījis iepriekšējais meistars, tāpat tā ir ļoti radoša profesija, tāpēc nolēmu pamēģināt. Un labi, ka pamēģināju – tagad jūtu, ka esmu īstajā vietā. Ne visiem cilvēkiem izdodas atrast un dzīvē darīt to, kas piesaista visvairāk,» ar degsmi skaidro Zane.
Bērni pamudina uz pārmaiņām
Restauratora darbā Zane novērtē to, ka katrs objekts ir citāds un nekad nevar zināt, kas priekšā sagaida. Lai arī viņa apguvusi mūra restaurāciju, šobrīd Elejas tējas namiņā, kas ir viņas pirmais objekts (prakses laikā gan strādāts arī Rīgas baznīcās, bet diplomdarbā pie Zaļenieku muižas fasādes), sanāk vairāk darboties ar koku un tā gleznojumiem. «Latvijā objekti jau nav tik lieli, visu laiku jāpielāgojas. Ir ļoti interesanti pamēģināt kaut ko jaunu, man patīk izaicinājumi. Ar to restaurācija ir interesanta, ka vari gan koku atjaunot, gan pēc tam pie gleznošanas tikt,» atzīst Zane.
Taču ceļš līdz sapņu darbam nebūt nebija skaidrs jau no paša sākuma. Zane dzīvē pamēģinājusi daudz ko – strādājusi par pārdevēju, celtniecības birojā par tāmētāju, izmācījusies par frizieri, LLU pat sākusi ainavu arhitektūras studijas –, taču sapratusi, ka nekas no tā nav domāts viņai. «Kad piedzima bērni, nospriedu, ka dzīvē kaut kas jāmaina – lai būtu tā, ka aizej uz darbu, tev patīk tur pavadīt laiku un nejūti, kā paiet diena, kā nedēļa, jo viss ir tik interesanti!» pagrieziena punktu dzīvē raksturo Zane.
Vaļasprieki palīdz darbā
Šobrīd jau piecgadīgais Emīls, kurš sesto dzimšanas dienu svinēs Ziemassvētku laikā, un divgadīgā Anete Zanei iemācījuši pacietību, bez kuras ikdienas darbā neiztikt. Kad bērni vēl bija mazāki, Zane daudz, kā pati saka, ķimerējusies ar smalkiem darbiņiem. Viņai pie sirds dažādi mākslas veidi – tai skaitā gan gleznošana, gan darbošanās ar mālu, gan citas mākslinieciskas izpausmes. Pie vienas mājas sienas skatāma glezna ar aunu, bet caur otru, gandrīz pilnībā stiklotu, paveras pasakains skats uz Latvijas rudeni. Te vēl nerealizējies sapnis par terasi, kurā vasaras rītos dzert tēju. Virs galda, pār kuru pārklāts omītes galdauts, karājas Zanes papildināta senatnīga lustra, bet istabas stūrī ieripināta krāsaina rotaļlietu kaste – par tādu noteikti būtu priecīgs ikviens bērns. «Teikšu, kā ir – man ir žēl naudu tērēt, tāpēc ņemu un taisu pati. Vīru arī esmu piespiedusi būt radošam, abi kopā uztaisījām leti, tētis mums izgatavoja kāpnes uz otro stāvu. Ja rodas vajadzība, negribas tērēt naudu un nevar atrast to, ko gribas, nākas iziet no situācijas un taisīt pašam,» stāsta Zane, kuras mākslas darbus iespējams apskatīt arī interneta blogā. Vēl viens viņas hobijs ir leļļu pārveidošana – reiz internetā noskatījusi, kā lellēm tiek pārkrāsotas sejas un mainītas frizūras, arī to nolēmusi pamēģināt. Viņa gan nav apstājusies tikai pie skropstām un sasukām – katra lelle ir tikusi arī pie jaunas kleitas. Zane spriež – būs ar ko meitai vēlāk spēlēties.
Zane arī šuj – ne tikai lellēm, bet arī sev. Viņas lielākais veikums ir pašas kāzu kleita. Taču kaut kam vienam pievērsties vairāk laika neatliek, jo patīk tik daudz kas. Zani aizrauj arī datortehnoloģijas un dizaina izstrādes programmas. «Viss, ko esmu savā dzīvē pamēģinājusi, man tagad darbā ļoti noder. Ja kaut ko nevaru izdarīt vienā veidā, man ir daudz citu rīku, ar ko strādāt. Tā svaidīšanās no viena pie otra kādreiz šķita slikta īpašība, bet tagad atzīstu – tas, ka esmu tik daudz ko pamēģinājusi, man ļoti palīdz,» viņa atzīst. Laikā, kad Zane ar bērniem dzīvojās pa māju, viņa piepelnījās ar kāzu šampanieša pudeļu etiķešu izveidi un glāžu apgleznošanu. Taču nekāds lielais bizness no vaļaspriekiem gan nevarot sanākt – grūti ar saviem rokdarbiem tirgū atrast brīvu nišu, jo Latvijā radošu cilvēku ir gana daudz.
Visi vienuviet
Vilcenieki Zanes mākslinieces talantu var vērtēt vai ik dienas, ja ceļš ved gar pagasta autobusa pieturu «Vilces pasts». Pēc biedrības «Vilces attīstības centrs» uzaicinājuma Zane pērn izstrādājusi pieturas dizainu vēstules veidolā, un tagad to pazīst ne tikai Vilcē, bet nu jau arī tuvākajā apkārtnē.
Zanes radošums mantots no vecākiem. Mamma Zaļenieku skolā vada teātra pulciņu un arī pati spēlē teātri Vilcē, tētis vairāk darbojas celtniecībā, bet abi savulaik interesējušies par folkloru. Arī Zane ir iesaistījusies teātrī, vairākām vilcenieku izrādēm veidojot scenogrāfiju. Arī uzaicinājums piedalīties izrāžu tapšanā palīdzējis spert soli tā lēmuma virzienā, kurš noteica, ka nākamajam darbam noteikti jābūt radošam.
Šobrīd Zane atkal ir vilceniece. Kad meitenei bija desmit gadu, ģimene no Jelgavas pārcēlās uz Vilci. Studiju gados gribējies uz pilsētu, uz Jelgavu (laikam jau sirds juta, ka tieši tur sastaps dzīvesbiedru Māri), bet tad pienācis brīdis, kad sailgojusies pēc laukiem. «Ar vīru nospriedām, ka lauki – tas ir mūsu,» saka Zane. Savu saimniecību viņa gan negribētu, taču novērtē to, ka laukos sevišķi vasarā pēc darba vēl ilgas stundas var pavadīt laukā. Tagad Zane kopā ar vīru, kurš darbojas metālapstrādē, un abu atvasēm dzīvo mājā, kas celta uz senas saimniecības ēkas pamatiem. Turpat kaimiņos mīt arī vecāki, bet mājā kalna galā māsa. Tas, ka ģimene ir tepat blakus, Zanei ir svarīgi. Tāpēc biedē profesijas specifika, kas var aizsaukt uz kādu objektu otrā Latvijas galā. «Par to es nedaudz baidos, jo esmu ģimenes cilvēks. Ir restauratori, kas nedēļu dodas prom un uz mājām brauc tikai nedēļas nogalēs. Es centīšos visu apvienot, jo ģimene man ir jāredz katru dienu,» atklāj Zane. ◆
