Mēs savu ģimenes māju iegādājāmies 2002. gadā. Ja nemaldos, par aptuveni astoņiem tūkstošiem latu. Togad bija ļoti karsta vasara un dzīvošana jumta stāva dzīvoklī daudzstāvu namā Jelgavā likās mokoša. Atlasījām vairākus sludinājumus, kuros tika piedāvāti īpašumi salīdzinoši pilsētas tuvumā, un devāmies skatīties. Ieraudzījām, iepatikās, nopirkām. Māja vizuāli ir gandrīz Aspazijas dzimto māju «Daukšu» kopija. Tipiska sarkano ķieģeļu ēka. Tādas tolaik cēla. Padomju gados divstāvu ēka bijusi sadalīta astoņos dzīvokļos – katram sava sausā ateja un šķūnītis ārā. Mūsu mājā, par laimi (vai nelaimi), nav dzīvojusi neviena dzejniece(-ks), vismaz, cik mums zināms. Toties ir baltiem diegiem šūta sāga, ka nama saimnieka Ozola vienīgo meitu apprecējušais Rihards Losbergs esot slavenā romāna «Ilgais ceļš kāpās» varoņa prototips. Būtu traki, ja izrādītos, ka mums mājā obligāti jārīko viņam veltīti kultūras pasākumi.
Tie, protams, ir joki, bet realitātē mūspuses sabiedrībā pašlaik iztirzāšanai atvēlētajā situācijā par «Daukšu» pirkšanu, pārdošanu, atkalatpirkšanu un tā tālāk un tā joprojām ir pārāk daudz neskaidru jautājumu. Absolūti neizprotama ir Jelgavas novada pašvaldības pēkšņā atcerēšanās par šo īpašumu, drudžaina veco lēmumu vētīšana un pārlemšana, piepeši saprotot, ka Jelgavas rajona Padomes un Zaļenieku pagasta Padomes 1998. gada lēmums pārdot «Daukšas» bijis prettiesisks. Mulsina neskaidrie tā laika notikumi un neatrisinātie jautājumi. Nekur tā arī netiek precīzi pateikts – kā un kāpēc radusies ideja mājas pārdot? Un, ja jau reiz pārdeva, – kāpēc tagad vajag dabūt atpakaļ? Argumenti par nepietiekamo kultūras pasākumu organizēšanu neliekas diez cik pārliecinoši, bet varbūt tur slēpjas daudz kas vairāk, ko mums, parastajai sabiedrībai, neviens nemaz neplāno atklāt?
Kuram galu galā tiks māja, uz kuras sliekšņa sēd pasaciņa? ◆
