1919. gada Brīvības cīņās īpaša loma ir agrākajam Ozolnieku pagasta ķieģelrūpniekam Frīdriham Zommeram (Vasarietim). Viņš bija viens no tiem izlēmīgajiem vīriem, kuri 1919. gada oktobrī Torņakalnā apturēja Bermonta karaspēka plānoto karagājienu uz Rīgu.
Drīz pēc Brīvības cīņām divdesmito gadu sākumā Frīdrihs Zommers atjaunoja izpostīto ķieģeļu cepli Ozolniekos, Bulduru mājās, kas atradās netālu no Misas ietekas Iecavā. Tur 1922. gadā Zommeru ģimenē piedzima dēls Jānis Vasarietis, kurš kļuva par pazīstamu gladiolu un liliju audzētāju un vēl aizvien rūpējas par tēva piemiņu. Tā godā celta arī rakstnieces Māras Svīres un J.Vasarieša šogad izdotajā grāmatā «Vasaras kalnā».
Ozolnieku ķieģeļi Somijas parlamenta ēkā
Atceroties bērnību, Jānis stāsta, ka Bulduru mājās bijis Ozolniekos pirmais radioaparāts, ko klausīties nākuši kaimiņi. Tēvs reiz esot teicis, ka no abiem ar brāli Jāni piederošajā ķieģeļnīcā ražotajiem ķieģeļiem Somijas galvaspilsētā Helsinkos mūrēta parlamenta ēka (parlaments tur strādā arī mūsdienās). Iespējams, sevišķās kvalitātes dēļ ķieģeļi tās būvei piegādāti no Ozolniekiem. Vismaz hronoloģiski Somijas parlamenta ēkas būvēšanas laiks (no 1927. līdz 1931. gadam) sakrīt ar to laiku, kad F.Zommers bija uzņēmējs Ozolniekos. Un kāpēc gan viņš būtu dēlam dižojies par to, kā patiesībā nemaz nav?
Brīvības cīņu izpētē interesanti šķiet F.Zommera pieraksti par Brīvības cīņām 1919. gada oktobrī Rīgā, kā arī Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī. Jāpiebilst, ka par godu viņa formētā un vadītā Studentu bataljona varonībai drīz pēc Brīvības cīņām pie Dzelzs tilta pār Daugavu piestiprināta plāksne: «Šeit 1919. gada 9./10. oktobrī Studentu bataljons novērsa Bermonta iebrukumu Rīgā.»
Tālāk publicējam fragmentus no tēva pierakstiem, ko J.Vasarietis laipni nodeva «Ziņu» rīcībā.
Dokumentu nav, neliek mierā atmiņas
«Par to, kas īsti notika Rīgā 1919. gada naktī no 9. uz 10. oktobri, zina tikai bijušā Studentu bataljona 1. rotas karavīri. Ne tā laika dienas presē, ne Ulmaņa laika daiļliteratūrā nekas par to nav rakstīts. Pasvītroju, ka esmu uzrakstījis savas atmiņas par notikumiem, jo manā rīcībā nebija nekādu oficiālu dokumentu.
1919. gada sākumā sarkanā armija bija atspiesta līdz valsts austrumu robežai. Igaunijas valdība savā teritorijā palīdzēja saformēt Latvijas karaspēka vienības un kopā ar tām sāka cīņu pret majora Bišopa karaspēku, kura nolūks bija atjaunot vāciešu varu Baltijas valstīs. Cīņa bija sekmīga, un pēc vairākām uzvarām Juglā (Strazdumuižā – red.) tika noslēgts miera līgums. Saskaņā ar to Bišofs apņēmās izvest vāciešu daļas no Latvijas teritorijas, bet Landesvēru (Baltijas vāciešu formācija) atstāt zem Latvijas armijas virspavēlniecības. Vācu karaspēks gan kopā ar Andrieva Niedras valdību izvācās no Rīgas, bet apstājās Jelgavā, kur tika izdarītas plašas izmaiņas kā komandējošā, tā ierindas sastāvā. Par virspavēlnieku majora Bišofa vietā tika iecelts bijušais cara armijas pulkvedis Bermonts, pie kam viņa armijas apgādes bāze tāpat kā līdz šim palika Prūsijā.
Novērodama notikumus Jelgavā, mūsu valdība, lai netiktu pārsteigta ar negaidītu agresiju, norīkoja Rīgas pulku ieņemt pozīcijas pie Lielupes un Iecavas labā krasta.
Oktobra pirmajās dienās Bermonts pieprasīja atļauju viņa armijas pārvietošanai caur Rīgu, Vidzemi uz Pleskavu. Pēc noraidošas atbildes Bermonta karaspēks kaujas kārtībā sāka virzīties uz Rīgu. Solidarizējoties ar bijušajiem cīņu biedriem, Latvijas austrumos Landesvērs bez kāda spiediena atstāja savas pozīcijas frontē un atkāpās vairāk par 10 kilometriem.»
«Saprotot, ka Bermonta armijas neapturamā tuvošanās Rīgai un Landesvēra nodevīgā rīcība radījušas draudīgu stāvokli valstī, kā arī pildot Atsevišķās studentu rotas karavīru sapulces lēmumu, 9. oktobrī ievietoju avīzēs uzsaukumu: «Rīgai atkal tuvojas melnais bruņinieks. Tautieši! Pie ieročiem! Brīvprātīgajiem jāpiesakās Merķeļa ielā 13, Latviešu biedrības namā. Kapteinis F.Zommers.»
Brīvprātīgo pieteicās tik daudz, ka līdz pievakarei jau bija nostādīts bataljons ar trīs rotām, katrā pa 200 karavīru. Ieročus pa dažādām valsts iestādēm sameklējām 120 karavīriem. Frontes štābā mums norādīja, ka pārējie šautenes dabūšot pulku štābā Pārdaugavā eļļas fabrikā. Taču ieroču trūkuma dēļ nācās izdarīt pārkārtojumus, vienā rotā koncentrējot agrākos pasaules kara dalībniekus. Pārējās divas rotas atlaidu uz mājām.»
Vecie pulkveži negribēja karot
«Atgriezies pulka štābā, dzirdēju kāda sakarnieka ziņojumu, ka viņa rotai Pārdaugavā Bauskas ceļā uzbrūkot stipri ienaidnieka spēki. Viens no pulkvežiem atbildēja, ka tūlīt sūtīšot palīgā studentu rotu. Norīkojumu vēl nebiju saņēmis, kad ieradās otrs sakarnieks ar ziņojumu, ka ienaidnieks uzbrūk Bauskas ceļā sešu kilometru attālumā no tiltiem.
Izdzirdējis šo ziņojumu, viens no pulkvežiem steidzās pie tālruņa un pilnā balsī pieprasīja savienojumu ar frontes pavēlnieku pulkvedi Zemitānu. Pulkvedis, Rīgas pulka komandieris runāja krievu valodā. Viņš Zemitānam ziņoja, ka ienaidnieks pārrāvis fronti un atrodas divu kilometru attālumā no tiltiem. Noklausījies Zemitāna atbildi, viņš to skaņā balsī atkārtoja: «Pulkam atstāt Pārdaugavu un atkāpties uz Juglas pozīcijām!» Eļļas fabrikas pagalmā valdīja panika. Vezumnieki brēca uz zirgiem, velosipēdisti zvanīja. Uz ielas pa nogāzi lejup dārdēdami joņoja lauka virtuves, tā ka dzirksteles lidoja no kurtuvēm…»
Vai Zemitāns bija nodevējs?
Tālāk F.Zommers apraksta, kā par Zemitāna pavēli sašutušie studentu rotas virsnieki nolēma nepildīt frontes komandiera Zemitāna pavēli. F.Zommera vadītie karavīri atrada iespējas izņemt no pontonu tilta vairākus posmus, kā arī izgriezt Dzelzs tiltu. Tādējādi Bermonta karaspēks, kas nebija gatavojies tam, ka tilti būs nepārejami, palika Pārdaugavā, no kurienes tika izdzīts 11. novembrī. Studentu rotas komandieris F.Zommers toreiz, nepildot pulkveža Zemitāna pavēli, riskēja nokļūt zem kara tribunāla, taču iznāca pretējais – prezidents Jānis Čakste viņu apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni. Savukārt pulkvedis Zemitāns tika atstādināts no frontes komandiera amata.
Visu mūžu F.Zommers (Vasarietis) bija pārdomājis šos notikumus. 1964. gadā, kad nekas neliecināja, ka nākotnē varētu tikt atjaunota Latvijas valsts, viņš atmiņas pierakstījis uz vairāk nekā trīsdesmit lapām. ◆
