Kardiologs Viesturs Liepa aicina veidot pašiem savu ārstniecības dokumentu mapi.
Jelgavas poliklīnikas kardiologu Viesturu Liepu pacienti apbrīno un nedaudz no viņa baidās. Sarunā ar «Ziņām» viņš atzīst, kādēļ ārstam jābūt mazliet bargam, un formulē būtiskas lietas, kas būtu jāievēro ikvienam.
– Vai ārstam jābūt bargam?
Nav nekādas jēgas kaut ko ārstēt, ja pacients neizpilda ieteikto. Cilvēkiem dažkārt nepatīk dzirdēt patiesību, tad es saku – ejiet pie cita ārsta, jo nevarat īsti uztvert, kas jums kait. Ja vēlaties dzirdēt kaut ko patīkamu, ejiet papļāpāt ar kaimiņu.
Man nepatīk pacienti, kas neizpilda ieteikto. Kāda jēga tādā gadījumā nākt pie manis? Pilnīgi nekāda. Tas pats pats attiecas uz citu ārstu ieteikto. Piemēram, cilvēks atnācis pie manis, bet nav izpildījis divas trešdaļas no ģimenes ārsta norādījumiem. Tam var būt dažādi iemesli – iespējams, viņš kaut ko nav sapratis, sajaucis, bet tikpat labi var būt, ka to izdarījis apzināti. Ja sajaucis – parunāsim, paskaidrošu, un man nebūs pamata uz viņu dusmoties. Taču, ja pacients atzīst: «Es izdomāju, ka šīs zāles nedzeršu!», man teikt, ka viss ir labi? Tu esi baigais malacis!?
– Un bieži izdomā vienkārši nedzert kādas zāles?
Ārkārtīgi bieži. Ārstniecības process ir kopējs darbs – mediķa un pacienta. Noslēpums ir ilgstošā pareizā ārsta norādījumu izpildīšanā, un nevar vienkārši pats pārdomāt un vairs nedzert kādas zāles. Ir bijuši gadījumi, ka jāsamazina zāles kādam pacientam, iespējams, es neizpildīšu kaut ko, kas ir vadlīnijās, bet zināšu, ka cilvēks ir spējīgs to īstenot. Katram ir savs apziņas un intelekta līmenis, un, ja viņš nespēj dzert desmit medikamentus pareizi, jo nosacījumi ir dažādi – pirms, pēc ēšanas, cikos –, tad tas nekam nederēs. Esmu redzējis pacientus, kas atnāk no kāda «baigā» centra – viņam saskaņā ar pasaules vadlīnijām izrakstīti 12 medikamenti. Reāli šis cilvēks neko nav sapratis. Viņš, pirmkārt, nemaz nespēj to visu nopirkt. Vienmēr vispirms jāpajautā, cik pacients var tērēt. Daudz kur to nepajautā. Izraksta pensionāram zāles par 100 eiro, kuras viņš nevar nopirkt. Kas notiek? Viņš sāk pats izvēlēties – šīs es paņemšu, bet tās ne.
Ja pacients nevar atļauties nopirkt medikamentus, viņam būtu jāatzīstas ārstam, lai varētu izvēlēties, kuri ir prioritāri. Visas zāles nav vienlīdzīgas – ir tādas, kas obligāti nepieciešamas, un tādas, kuras vajag, bet, iespējams, var iztikt. Ir zāles, kurām iespējams atrast lētāku analogu. Ja ārsts zina apstākļus, viņš var piemeklēt līdzekļus, kas varbūt būs mazāk efektīvi, bet tas jebkurā gadījumā ir labāk nekā nelietot neko.
– Latvijā daudzi lieto dažādus bezrecepšu medikamentus, kuru reklāmas redzējuši televīzijā, kurus ieteikuši draugi un paziņas. Vai tādus lieto arī sirds veselībai?
Es tādus nevienam neiesaku un nezinu, cik tādus dzer, tas jāprasa aptiekās. Ja man kāds stāsta, ka lieto medikamentus, kuru reklāmu redzējis televīzijā, es vienmēr pajautāju, kad viņš pēdējo reizi redzējis tur «Mercedes» automašīnu reklāmu. Nekad, bet tos pērk. Tas pats ir ar medikamentiem.
Ja cilvēks nemaz netaisās neko lietot, atnācis pie manis kā pie septītā ārsta, arī iepriekš nekādus ieteikumus nav ņēmis vērā, es tā arī pasaku – mani neapmierina viņa attieksme un līdzdarbība. To, protams, cilvēkam nepatīk dzirdēt, un viņš stāsta, ka tas ārsts ir nikns.
Tāpat, kā jau teicu, katram pacientam jāpiemeklē izmeklēšanas un ārstēšanas sarežģītība pēc viņa situācijas.
Nav vienkārši dzert daudz un dažādas zāles, turklāt ar dažādiem lietošanas nosacījumiem. Pamēģiniet kādreiz dzert zāles regulāri kaut vai divas vai trīs reizes dienā. Pats reiz saaukstējos un konstatēju, ka antibiotikas citreiz aizmirstas uz galda, vēl kādu reizi neatceros tās iedzert, un rezultātā labi ja vienreiz dienā tās lietoju.
– Cilvēki dažkārt arī neizprot situāciju un domā – kas gan slikts notiks, ja kādu reizi izlaidīšu?
Neizprot arī to, ka dažkārt viens medikaments neitralizē otru. Vēl kāda lieta – nav jau atsevišķi sirds slimības, ir cilvēks kopumā. Sāku pacientu izprašņāt, un, izrādās, viņš neko nevar pateikt par savu slimību vēsturi. Ar kaut ko slimojis, kaut ko lietojis, kaut kas «čupā» ar vairogdziedzeri, vēl kaut kas kait aknām, dzēris zāles, bet neatceras, kādas. Ja pacients nevar nosaukt medikamentus, man ir maz ticības, ka tie tiek lietoti pareizi. Otrkārt, katrs medikaments ietekmē citu. Liekot klāt vēl kādas zāles, man ir jāzina, ko viņš jau lieto.
– Kas rada tādu situāciju? Cilvēku mazā interese par savu veselību?
Tā ir vispārēja problēma Latvijā. Pirmkārt nosūtījumos nav prasību kaut ko rakstīt plašāk. Tur ir vārds, uzvārds un kaut kāda diagnoze. Izmeklējumu rezultāti parasti ir pie ģimenes ārsta kartītē, pie pacienta to nav. Pirmā konsultācija pie speciālista parasti ir bezjēdzīga, jo kaut kas vēl jānokopē, jāatnes kādi rezultāti un tamlīdzīgi un jānāk vēlreiz uz konsultāciju, tā, protams, pagarinās rindas. Cilvēkiem vajadzētu katram savu kartīti – mapīti, kurā salikt katra izmeklējuma, ārstēšanās materiālus. Piemēram, pacientam ir četras kartītes – viena pie endokrinologa, viena pie ģimenes ārsta, viena, nedod Dievs, pie onkologa, viena vēl pie kāda speciālista. Katrā ir daļa no izmeklējumiem, bet kopējas ainas nav. Es pacientus aicinu – taisiet savu mapīti, lieciet iekšā iepriekšējos izmeklējumus un ņemiet līdzi pie speciālista. Ja ārstam nevajadzēs, viņš neskatīsies, bet, ja vajadzēs, būs iespēja atrast nepieciešamo un saprast kopainu. Izmeklējumam ir dubulta vērtība, ja var salīdzināt ar iepriekšējo.
Atnāk pie manis pacients un stāsta, ka lieto kaut zāles, bet nezina, kādas. Nosūtīts pie manis koriģēt spiedienu. Ko tad es koriģēšu, ja nezinu, ko viņš lieto. Tādēļ tas ir mans aicinājums ikvienam pacientam – ja ejat pie ārsta, paņemiet līdzi visus ārstniecības dokumentus, kas jums ir, drošības pēc paņemiet arī medikamentus, ko lietojat. Var, protams, uztaisīt sarakstiņu ar zālēm, ko dzer, bet mēdz būt arī pārpratumi. Cilvēks noraksta, izlaiž vienu burtu, bet mūsdienās zāļu nosaukumi ir tik līdzīgi un to ir tik daudz, ka tas var būt pilnīgi cits medikaments. Labāk paņemt maisiņu ar zāļu iepakojumiem līdzi.
Taču lielākā problēma, kā jau minēju, ir tā, ka cilvēki baidās ārstam atzīt, ka viņiem nav līdzekļu zāļu iegādei. Bet to obligāti vajag teikt. Tikpat slikts variants kā atteikšanās no kādu medikamentu iegādes ir vienu mēnesi tos dzert, divus ne. Labāk ir dzert mazāk, varbūt nesasniegt tik izcilu rezultātu, bet darīt to pastāvīgi.
– Tie ir pamudinājumi tiem, kas jau vēršas pie ārstiem. Bet vai ir daudz gadījumu, kad cilvēki atnāk pie jums novēloti?
Pieņemot pacientus poliklīnikā, ir mazliet citādi nekā slimnīcā. Uz poliklīniku viņi tomēr atnāk savām kājām. Par vēlu ir tad, kad jau ir kapos. Pie manis īsti nenāk pacienti, kas vienkārši izdomā – gribu aiziet pie kardiologa, vajag ģimenes ārsta nosūtījumu. Ir dažādi iemesli, kāpēc ģimenes ārsts var nosūtīt pacientu pie kardiologa. Varbūt viņiem nav izdevies atrast kopīgu valodu, iespējams, kaut kas īsti neiet ārstēšanā un noderētu skats no malas.
– Tātad tas, vai laikus tiks pamanīti kādi simptomi, lielā mērā atkarīgs no tā, cik bieži cilvēks iet pie ģimenes ārsta?
Ja cilvēks neiet nekur, tad viņš neiet nekur. Es vairāk runāju par tiem, kas apmeklē ģimenes ārstu. Ar tiem, kas neiet nekur, labi iepazinos, strādājot slimnīcā. Cilvēks ierodas, tiek daudzmaz uzstutēts uz kājām, bet pēc trim dienām viņš pilsētā autobusu pieturā ar tādiem pašiem biedriem dzer no divlitru pudeles, un diez vai tas bija kvass. Tad ir ļoti liels «gandarījums» par ārstēšanu.
– Apārstēts ir, var dzīvot tālāk?
Ar katru reizi ir sliktāk. Viss jau notiek ilgtermiņā.
– Kādi ir simptomi, kuriem vajadzētu pievērst uzmanību, ka kaut kas nav kārtībā?
– Tas var būt jebkas. Nekad neskatos pacientu tikai kā kardiologs. Esmu arī internists (izvērtē pacienta veselību kopumā un risina dažādu iekšķīgo slimību (sirds un asinsvadu, elpošanas, gremošanas, urīnizvadceļu un endokrīnās sistēmas) izraisītās veselības problēmas, it īpaši gadījumos, kad vienlaicīgi kombinējas dažādu orgānu sistēmu patoloģijas – red.) un ļoti ilgus gadus strādājis slimnīcā. Par jebkādām nobīdēm no normas, katru nepatīkamu pašsajūtu ir jāziņo ārstam. Ja kaut kas nedēļas laikā nepāriet, ir jāziņo ārstam. Pat par sīkām izmaiņas pašsajūtā. Ir bijis, ka cilvēkam nedaudz reibst galva, bet var jau iztikt. Izrādās, viņam ir sirds kaite, kas jāoperē.
Mūsdienās arī mazāk ārstu pacientu klausās ar fonendoskopu. Daudz kas ir attīstījies, bet pēc tiem, kas ierodas praksē, var redzēt, ka diemžēl ar fonendoskopu ne visai «draudzējas». Daudz ko iespējams diagnosticēt, paskatoties uz pacientu, izklausoties. Savā ziņā tas atkal noved mūs pie lielākām rindām. Jo es vairāk pateikšu vienas izmeklēšanas laikā, jo precīzāk nozīmēšu ārstēšanās kursu vai izmeklējumus, pacientam būs jāapmeklē mazāk speciālistu. Taču es varu arī pateikt, ka vajag visus iespējamos izmeklējumus, un cilvēks aiziet nevis pie diviem speciālistiem, bet pie desmit.
– Pie jums ir lielas rindas?
Es neinteresējos par rindām. Nekad tās neesmu regulējis un netaisos. Nav jēgas pie manis nākt un prasīt – vai jūs, dakter, nevarat kaut ko paņemt papildus? Man ir noteikts laiks, kurā es varu cilvēku apskatīt. Nekad nenotiks tā, ka kādu ņemšu bez rindas klāt.
Ar kvotām man nav nekāda sakara. Ja kāds par to satraucas, lai iet uz slimokasi, veselības aģentūru, ministriju sūdzēties. Es kvotas nedalu. Protams, var nākt par samaksu, taču arī tad ir kaut kādas robežas, cik pacientu varu pieņemt. Strādājot vairākos darbos, pieredzēju, ka acīs sāk plīst asinsvadi, sāp galva. Katram ir savs apjoms, ko iespējams izdarīt. Arī no kvalitātes, ne tikai savu izjūtu viedokļa – jā, pieņemšu vairāk, bet sāks kristies kvalitāte. Starp citu, maksa, piemēram, par ehokardiogrāfiju nav mainījusies gadiem, bet kā mainījies protokols, kas jāizpilda ārstam! Darba trīs reizes vairāk, bet naudu saņemu to pašu.
– Kas liek turpināt?
Kas liek jums žurnālistikā strādāt? Viens ir tas, ka darbs patīk. Bet vēl ir otrs aspekts – cik ātri iespējams kvalitatīvi apgūt kādu citu arodu. Darbs man vēl joprojām patīk, neko citu es īsti nemāku. Nauda? Lai saņemtu vairāk, ir šausmīgi daudz jāstrādā. Arī es vienu brīdi strādāju slimnīcā astoņas stundas dienā, vēl četras stundas Jelgavas poliklīnikā, arī sestdienās un svētdienās. Tad sapratu, ka esmu pārstrādājies un labāk tomēr ilgāk dzīvošu un mazāk saņemšu.
Ja gribas vairāk naudas, lūdzu – jebkurš no mūsu ārstiem var braukt strādāt uz ārzemēm. Man nepatīk ārzemes kā tādas, jebkurā valstī pēc piecām dienām apnīk. Bet, ja ir tāda vēlēšanās, nav problēmu to izdarīt.
– Vai, strādājot Jelgavā, saskaraties ar problēmu, ka cilvēki Rīgas ārstus vērtē augstāk?
Ja cilvēks ir atnācis, viņš ir ieradies pēc padoma pie manis. Nav jau problēmu – ja kaut kas nepatīk, var iet pie cita kardiologa. Ja neveidojas normālas attiecības ar pacientu, viņš iebilst, nevēlas pieņemt manus ieteikumus, iesaku apmeklēt citu speciālistu. Tās ir viņa tiesības. Mums nav vienam otru jāmoka. Var gadīties, ka pacientam ar ārstu neatkarīgi no zināšanām un kvalifikācijas ir psiholoģiska nesaderība.
– Cik sen strādājat Jelgavas poliklīnikā?
Kā kardiologs gadu, kā ehokardiogrāfists – kādus astoņus. Jelgavas pilsētas slimnīcā nostrādāju 27 gadus.
– Kāds ir jūsu kā pieredzējuša kardiologa ieteikums, kā dzīvot, lai mazinātu sirds slimību risku?
Visa pamatu pamats ir iedzimtība, taču jebkura slimība ir iedzimtība plus ārējo apstākļu iedarbība, protams, nerunājot par traumām. Iedzimtas lietas ar savu dzīvesveidu varam attālināt līdz, piemēram, septiņdesmit gadiem, bet varam arī pietuvināt līdz trīsdesmit. Ja cilvēkam ir lemts, ka viņam būs augsts holesterīns, sirds išēmiskā slimība, bet viņam nav liekā svara un kaitīgu ieradumu, tas notiks vēlāk. Tajā pašā laikā viņš var šo procesu paātrināt – strādāt maiņās, uzaudzēt lieko svaru, daudz smēķēt. Ja šādas slimības parādās vecumā, mēs ķeramies pie stentiem un citiem paņēmieniem. Jo agrāk organismā jāievieto svešķermeņi, jo sliktāk. Protams, mēdz būt ļoti slikta iedzimtība. Cilvēkam ģimenes lokā ir gadījumi, kad 30–40 gadu vecumā ir infarkts. Pacients man stāsta: «Bet, dakter, es nedzeru, nepīpēju, kustos, pareizi ēdu – kā tad tā?» Tā ir iedzimtība. Ja viņš nedarītu visu to, ko uzskaitīja, jau būtu miris. Taču ir cilvēki, kas visu mūžu smēķē, bet viņiem nav ne bronhītu, ne elpošanas mazspējas, savukārt citam ir. Ja cilvēkam dzimtā ir švakas plaušas un viņš strādās par ganu kalnos, varbūt nekā nebūs, bet, ja rūpnīcā – tad būs astma. Ja zināms, ka dzimtā ir kādas īpašas saslimšanas, tam jāpievērš uzmanība, gan izvēloties darbu, gan savā dzīvesveidā.
Sirds un asinsvadu sistēmas jaudā un aktivitātē ļoti daudz nosaka bērnu kustīgums līdz desmit gadu vecumam. Mūsdienās liela daļa sēž, ēd, pie darba likt viņus nevar – tas ir bērnu tiesību pārkāpums. Toties nomirt četrdesmit gados un būt ar aptaukošanās problēmām gan nav tiesību pārkāpums. Fiziski strādājot, cilvēks daudz vairāk attīsta savu formu, nekā vienreiz nedēļā aizejot uz sporta zāli. Apēd hotdogu, spēlē spēlītes planšetē – būtībā sevi kropļo. Tā ģenētika tiks patuvināta pamatīgi.
Vecāki dažkārt satraucas – bērniņš maz ēd, daudz skraidelē! Lai taču skrien, lai kustas. Bērniņu vajag atbrīvot no fizkultūras, jo viņam nepatīk, netiek līdzi – vēl viena problēma. Neko nevajag atbrīvot, varbūt var parunāt ar skolotāju, lai piebremzē ar slodzi.
– Mūsdienās ļoti populāri nākt klajā ar paziņojumiem, kas ir veselīgs, kas nav. Nemitīgi tiek diskutēts – kafija ir veselīga vai nav, cik daudz uzturā lietot taukvielas, piena produktus un tā tālāk. Kādi ir jūsu ieteikumi?
Kopš strādāju par ārstu, esmu tik daudz saklausījies visādas teorijas, ko drīkst un ko nedrīkst, un redzējis, kā tas ir mainījies. Un neviens no tiem profesoriem nemaz nenosarkst par saviem ieteikumiem. Piemēram, vienu laiku skandināja – ēdiet tikai margarīnu. Tagad – ārprāts, piesātinātās taukskābes! Tie paši cilvēki nu pārliecina par pretējo. Teikšu tā – jo kāds produkts vairāk pārstrādāts, jo tas ir riebīgāks. Jo produkts tālāk no dabas, jo sliktāks. Jāskaita soļi prom no dabas. Piemēram, gaļai nav ne vainas, bet desa jau ir soli tālāk no dabiskā produkta. Medus – lieliski, cukurs – soli prom.
Dabīgo kafiju lieto visā Dienvidamerikā un ievērojamos daudzumos, bet tur nav vairāk sirds un asinsvadu slimību gadījumu. Savukārt šķīstošā kafija jau ir pārstrādes produkts, tātad sliktāka. Un tā var vērtēt jebkuru produktu. Jāatceras arī, ka uzturam jābūt daudzveidīgam un jāskaita soļi, cik tālu tas ir prom no dabas. Jo vairāk produkts pārstrādāts, jo tajā mazāk vērtīgo vielu. ◆
