Beļģija pārsteidz ar arhitektūru un vēl neskarto dabu.
Jau divus gadus Beļģijā dzīvo mana draudzene Inga, kura uz mazo Eiropas valsti Ziemeļjūras krastā devusies īstenot sen lolotu sapni – strādāt par brīvprātīgo. Kad Inga aicina ciemos, ilgi nedomājot, piekrītu – tā ir ne tikai iespēja viņu satikt, bet arī apceļot Beļģijas skaistākās vietas Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kas tur sākas dažas nedēļas agrāk nekā pie mums. Lai gan ar nedēļu vien ir krietni par maz, lai ne tikai redzētu vecpilsētas, bet arī ielūkotos muzejos un apskatītu dabu, šķiet, Beļģijas garšu un smaržu (ak, jā, arī vēju un lietu) sajust var pagūt.
Maza valsts ar trim valodām
Administratīvi Beļģija ir sadalīta trīs reģionos: ziemeļos atrodas Flandrija, kurā runā flāmu jeb holandiešu valodā, dienvidu daļa tiek saukta par Valoniju, un tajā runā franciski, bet pa vidu abām, vairāk gan flāmu daļā, ir Beļģijas galvaspilsēta Brisele. Valstī ir trīs oficiālās valodas: holandiešu, franču un arī vācu, kurā runā neliela daļa iedzīvotāju.
Sava ceļojuma laikā apskatīju vairākas pilsētas. Tā kā Beļģijas galvaspilsētu Briseli jau biju apmeklējusi, šoreiz Francijas traģisko notikumu dēļ to plānā neiekļāvu. Apmeklēju Antverpeni, Genti, Brigi, Ostendi, Dinānu un nolēmu arī izmantot Nīderlandes tuvumu, aizbraucot līdz Roterdamai. Sešas pilsētas sešās dienās – iespaidu vesela jūra, no kuras pozitīvas emocijas smelties vēl ilgi.
Nav noslēpums, ka ceļojot lielu izmaksu daļu veido izdevumi par naktsmītnēm. Šajā ziņā varēju ietaupīt, jo apmetos Ingas viesģimenes namā Rētas ciematā netālu no Antverpenes vai arī paliku pie viņas draugiem. Beļģija ir samērā dārga zeme – tā regulāri iekļūst dārgāko valstu sarakstos gan apmešanās, gan ikdienas tēriņu ziņā. Arī sabiedriskais transports kopumā nav lēts. Pozitīvi ir tas, ka, piemēram, ar autobusu noteiktā apgabalā iespējams pārvietoties par fiksētu cenu – eiro un četrdesmit centiem. Tas nozīmē, ka no viena apgabala vienas pilsētas līdz otrai var tikt par šo summu, pat ja attālums ir liels. Beļģijā ir arī ļoti labi izveidots vilcienu tīkls – tie kursē bieži, ir ātri, un ar tiem iespējams nokļūt līdz lielākām un mazākām pilsētām. Jauniešiem no 15 līdz 26 gadiem vilcienos tiek piemērotas ievērojamas atlaides – viņi kaut no viena valsts gala līdz otram var aizbraukt par fiksētu biļetes cenu piecu eiro apmērā.
Mežs no trim kokiem un krūma
Beļģija ir daudznacionāla valsts ar vairāk nekā 11 miljoniem iedzīvotāju, lai gan tās teritorija ir uz pusi mazāka nekā Latvija. Valsts blīvā apdzīvotība atspoguļojas arhitektūrā. Sarkanie no maziem ķieģelīšiem celtie piparkūku mājiņām līdzīgie šaurie nami izvietoti cits pie cita un stiepjas augšup trīs, četru un arī vairāk stāvu augstumā. Pavisam neierasti izskatās tie nami, kas ir nedaudz platāki par vienu loga rāmi un sarindoti blakus kā dažādu kūku gabaliņi.
Ciematos ārpus pilsētām beļģi dzīvo privātmājās. Arī šeit arhitektūra ir gana līdzīga. Vismaz Flandrijas daļā namu sienas gan vairs nesaskaras, taču līdz kaimiņa pagalmam nav vairāk par pāris metriem. Par pilsētu un ciematu robežām vēsta tikai ceļa zīmes – apbūve ir tik blīva, ka nekas cits par iebraukšanu nākamajā pilsētā neliecina. Lai kaut kā norobežotos, beļģi stāda dzīvžogus, kuri nereti ir augstāki par pašiem. Dzīvžogi ir rūpīgi apgriezti, un tiem tiek piešķirtas dažādas formas. Beļģiem patīk darboties dārzā – viņi rok, stāda, labo sētu, paretam grābj lapas. Ar pēdējo nodarbi gan neaizraujas – nedēļas laikā nemanīju nevienu sētnieku, kurš tikpat rūpīgi kā pie mums savāktu pēdējo kritušo lapu gan ielās, gan parkos. Inga stāsta, ka beļģi sagaida, kad nobirs visas, un tad izsūta ielās tehniku. Tiesa gan, māju priekšā esošie nelielie dārziņi neizceļas ar daudzveidību. Ainavu parasti veido dzīvžogs ar dobi, kurā aug dažādu veidu… graudzāles. Tās sastopamas arī pilsētas apstādījumos. Ir jau arī pa kādai puķei – rudenī cieņā dažādu krāsu mārtiņrozes. Savukārt pilsētās populāras iegarenas formas puķu kastes, kurās parasti sastādīti virši un kas rotā pirmo stāvu palodzes. Augstākajos stāvos pie logiem karājas puķupodi.
Neskartas dabas Beļģijā ir maz. Pie vainas gan ciešā apbūve, gan intensīvā lauksaimniecība. Iebraucēji parasti smejas, kad izdzird, ko beļģi sauc par mežu – meža nosaukumu vietējie attiecina arī uz koku un krūmu audzēm, kam var redzēt cauri. Savvaļas dzīvnieku flāmu daļā tikpat kā nav, lielāka iespēja tos ieraudzīt valsts dienvidu daļā Ardēnu kalnu apkārtnē. Ja ir saglabājies kāds cilvēka vēl nepakļauts dabas stūrītis, tas tiek rūpīgi sargāts. Ziemeļjūras krastā esošā Ostende tam ir spilgts pierādījums. Pilsētas jūras krasts un kāpu zona ir pārvērtusies daudzstāvu dzīvojamo namu masīvā. Ostende ir vieta, kurp beļģi dodas atpūsties vasarās, un lielai daļai beļģu šeit pieder dzīvoklis. Gluži tāpat kā katrs latvietis sapņo par māju pie jūras vai māju laukos, beļģi sapņo par dzīvokli pie jūras. Vienīgā atšķirība – latvieša sapņi lielākoties paliek tikai sapņi, kamēr beļģi ar savām lielajām algām un patērētājsabiedrību ieceres viegli īsteno. Tomēr Ostendē vismaz ir saglabājusies neskarta kāpu zona, kurā būvniecība aizliegta.
Pilsētā darbojas arī bezpeļņas savvaļas dzīvnieku un putnu glābšanas centrs, kurā profesionāļi un brīvprātīgie palīdz nelaimē nonākušajiem. Šī ir Ingas pirmā darbavieta Beļģijā. Kad ciemojamies centrā, tajā atlabst eži, piekūns, baloži, kaijas, pīles un pat kāda pieradināta žagata.
Briljanti blakus burgeriem
Antverpene ir iedzīvotāju skaita ziņā otra lielākā Beļģijas pilsēta aiz Briseles un lielākā Flandrijas pilsēta ar vairāk nekā 500 tūkstošiem iedzīvotāju (Briselē to ir vairāk nekā 1,1 miljons). Antverpene uzskatāma arī par reģionālo saimniecisko centru, un šo statusu tā nodrošinājusi ar moderno ostas infrastruktūru. Antverpene ir Beļģijas modes un starptautisks briljantu tirdzniecības centrs – jau pilsētas dzelzceļa stacijas (beļģu staciju ēkas ir īsti mākslas darbi) apkārtnē līdzās ekspresveikaliņiem un ātrās ēdināšanas ēstuvēm ir vairāki veikali, kuru skatlogos acis žilbina briljanta gredzeni, auskari, kaklarotas un aproces. Šis rūpals tradicionāli ir ebreju ziņā. Antverpenē pat ir vesels rajons, kurā dzīvo tikai ebreji. Tajā nonākot, pārņem neparastas sajūtas, jo ebreji staigā melnās drēbēs, vīriešiem, jauniešiem un zēniem galvā ir melni cilindri, un arī frizūras visiem vienādas – ebrejiem raksturīgie matu skruļļi, kas nokarājas gar vaigiem. Antverpenē ir arī ķīniešu rajons, kurā cita citai blakus atrodas ķīniešu ēstuves.
Kāda leģenda stāsta, kā Antverpene ieguvusi savu nosaukumu. Ja Šeldas upes kuģinieki negribējuši maksāt muitas nodevas milzim Antigonam, viņš tiem cirtis nost rokas un metis tās upē (hand – roka; werpen – mest). Milzi esot pievārējis romiešu leģionārs Silvio Brābons. Šī leģenda iemūžināta vairākās Antverpenes statujās. Tirgus laukumā pie rātsnama skatāma milža uzvarētājam veltīta statuja, savukārt galvenajā Antverpenes iepirkšanās ielā pa ceļam uz vecpilsētu atrodas milzīga plauksta. Tāpat šeit skatāmi ģildes nami, kas izvietoti tuvu cits pie cita un kurus rotā kāda figūra. Tās, piemēram, ērglis vai zirgs ar jātnieku, senāk, kad namiem vēl nebijis numuru, kalpojušas par atpazīšanas zīmi.
Viens no populārākajiem Antverpenes apskates objektiem ir cietoksnis «Steen», kas holandiešu valodā nozīmē ‘akmens’. Nocietinājums radies 9. gadsimtā un ir senākais Antverpenes arhitektūras piemineklis. 16. gadsimta sākumā cietoksnis pārbūvēts par markgrāfa rezidenci, bet šobrīd tajā atrodas Nacionālais kuģniecības muzejs. Antverpene arī lepojas ar faktu, ka šeit dzīvojis gleznotājs Rubenss, kura darbnīcu un darbus iespējams arī apskatīt.
Staigājot pa Antverpenes vecpilsētu, gandrīz pie katra nama fasādes redzamas Jaunavas Marijas statujas. Senāk tās kalpojušas kā gaismekļi, par kuru ierīkošanu ir interesants stāsts. Lai iedzīvotājus pievērstu ticībai, pilsētas vadība gribējusi pie katras mājas pielikt pa Marijai. Iedzīvotāji tam nav piekrituši un tā vietā lūguši ierīkot gaismekļus, lai tumšajā laikā ielas būtu apgaismotas. Pilsētas vadītāji piedāvājuši kompromisu – labi, būs jums gaisma, ja varēsim pie mājām pielikt Marijas statujas. Šobrīd statujas vairs nepilda gaismekļu funkcijas, taču Marijas joprojām saglabājušās. Retāk, taču tās var redzēt arī citās pilsētās.
Velosipēdi divos stāvos un dzīvoklis virs tirgus
Arhitektūra ir viena no lielākajām šejienes vērtībām. Beļģija ir katolisma valsts, tātad baznīcu valstī ir daudz. Lielākoties redzētie gotikas un romānikas stila dievnami ir ne vien vieta, kur nodoties garīgumam, tajos notiek arī dažādi koncerti un pasākumi. Sevišķi daudz iespaidīgu dievnamu ir Gentes vecpilsētā. Tajā pašā laikā Gente ir jauneklīga pilsēta, kurā kūsā studentu dzīve. Vietējie īpašu uzmanību veltījuši kādai kļavai ielu krustojumā, kuru dēvē par skaistāko pilsētas koku. Lai gan riteņbraukšana populāra visā Beļģijā, Gente ir arī riteņbraucēju Meka – kur vēl velosipēdu stāvlaukumi izvietoti divos stāvos un aizņem tikpat vietas, cik laukumos novietotas automašīnas?
Iespējams, otra tāda vieta ir Nīderlande. Arī tās otrajā lielākajā pilsētā Roterdamā riteņbraukšana ir populāra. To veicina arī piemērotā infrastruktūra – ielās kā vienā, tā otrā valstī riteņbraucējiem ir atvēlētas speciālas joslas gan uz brauktuves, gan ietvēm. Ja tādu nav, velosipēdisti pa ielām pārvietojas kopā ar automašīnām, cienot cits citu. Vienīgais, gājējiem, kas pieraduši, ka motorizēti spēkrati pārvietojas tikai pa brauktuvi, jāuzmanās no motorolleriem, kuri arī pārvietojas pa velosipēdistu celiņiem.
Roterdama pārsteidz ar savu arhitektūru. Sarkano piparkūku namiņu šeit ir mazāk nekā Beļģijā, to vietā debesīs stiepjas neparasti daudzstāvu nami. Tā kā kara laikā Roterdama tika nopostīta, ēkas celtas no jauna. Rodas iespaids, ka pilsētas arhitekti, kuri iemantojuši pasaules slavu, sacenšas, kurš īstenos drosmīgākas ieceres. Tā, piemēram, šeit atrodams arkveida daudzdzīvokļu nams, zem kura izvietots centrāltirgus, vai 45 grādu leņķī sasvērusies namu rinda. Tāpat ir pavisam normāli, ja bibliotēka izskatās pēc kuģa.
Vērtīgs Roterdamas apskates objekts ir muzejs, kurā glabājas Pītera Paula Rubensa, Salvadora Dalī, Pablo Pikaso, Rembranta, Vincenta van Goga un citu pasaulslavenu mākslinieku darbi. Ņemot vērā plašo muzeja kolekciju, tajā var pavadīt pat visu dienu.
Pajūgu pierībināta vecpilsēta
Tūristiem piepildītākā Beļģijas pilsēta noteikti ir Brige, kas iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pilsētas kanālus ar gulbjiem un pīlēm dala tūristiem pilnas motorlaivas, bet pa viduslaiku bruģi dzird vieglā riksī aizrībam zirga pajūgu, kuram tūlīt seko vai jau pretī ripo cita bēra vilkti rati. Briges galvenajā laukumā slejas pilsētas neatkarības simbols Belfrīds – 83 metrus augsts zvanu tornis, kura apakšējā daļa saglabājusies no 13. gadsimta. Brigē atrodams arī Beļģijas izsmalcinātākais rātsnams, kas ir iecienīta laulību vieta.
Ievērojams apskates objekts ir Briges begīņu mītne. Begīņu dzīvesveids noformējās 12. gadsimta beigās Nīderlandes katoļu reģionos. Begīnēm bija jādzīvo klusi un savrupi, bet nebija jādod nabadzības zvērests kā klostera māsām. Briges begīņu mītni 13. gadsimtā dibinājusi Flandrijas grāfiene Konstantinopoles Johanna. Ēkas saglabājušās no 17. gadsimta.
Saksofonu pilsēta
Pilnīgi citāda Beļģija paveras, dodoties uz valsts dienvidiem, Valoniju, šoreiz uz Dinānu, kas atrodas gandrīz pie pašas Francijas robežas. Ainavā tik ierastos līdzenumus un sarkano ķieģeļu namus nomaina kalni un ielejas, klintis, upes, meži un pelēkas krāsas dzīvojamās ēkas. Dināna izvietojusies abos Māsas upes krastos un ir garenas formas – četru kilometru garumā no abām pusēm to ieskauj klintis. Pāri pilsētai kalnā slejas cietoksnis – citadele, kurā par samaksu kājām vai trošu vagoniņā var nokļūt, lai vērotu pilsētas panorāmu.
Dinānā dzimis saksofona izgudrotājs Ādolfs Sakss. Šis fakts iemūžināts daudzajos pilsētā izvietotajos saksofonos, it īpaši daudz to ir uz tilta pār upi, turklāt tie veltīti Eiropas valstīm. Lai gan Latvijai veltītu instrumentu neatrodam, drīz vien uzejam Lietuvas vārdā nosauktu. To, ka Sakss dzimis tieši Dinānā, nevar nepamanīt, jo saksofoni ir visur – gan pie stacijas un ielās, gan pie domes ēkas, gan kafejnīcās. Acīmredzot vietējie lepojas ar šo notikumu, kas mazās un karos daudz cietušās Dinānas vārdam licis izskanēt visā pasaulē.
Ak, jā, stāstu par Beļģiju nevar beigt, nepieminot vēderpriekus, ko spēj sagādāt šī valsts. Beļģija ir slavena ar jūras velšu ēdieniem, ko iespējams dabūt gandrīz visur – sākot ar zivīm un garnelēm un beidzot ar vēžiem un mīdijām. Tāpat beļģi lepojas ar saviem frī kartupeļiem. Lielpilsētu centrā dabūjamie gan ļoti atgādina ātro ēstuvju piedāvājumu, jo ir nelieli, sāļi un eļļaini. Pavisam citādus frī nobaudījām Dinānā – tie bija īkšķa garumā un gandrīz arī resnumā, bez liekām taukvielām. Slavens ir arī beļģu alus ar neskaitāmajām šķirnēm, tāpat Beļģija nav iedomājama bez vafelēm un šokolādes. Jāpiebilst, ka paēst ārpus mājas Beļģijā nav lēti – reti kur porcija maksā mazāk par desmit eiro. Taču tā vienmēr ir liela, tāpēc baudāma lēni un sarunājoties pie vīna glāzes. ◆
