Keramiķe Ilze Emse-Grīnberga mēnesi pavadīja Valorisas mākslinieku rezidencē Dienvidfrancijā, gatavojot darbu starptautiskai izstādei.
Nesenie notikumi Francijā izmainījuši iecerēto intervijas gaitu un mākslinieces stāsts par, kā toreiz šķita, briesmīgo lietusgāzi nobāl vēl lielākas traģēdijas priekšā. Šajā kontekstā šķita lietderīgi publikāciju sākt ar I.Emses-Grīnbergas brauciena beigām un dabas stihijas plosīšanos pēc izstādes atklāšanas.
«Apdraudējumu izstādes atklāšanai varēja radīt vien lietus. Dienvidos, ja līst, tad kā no spēcīgas dušas, un lietainu laiku franči labprātāk pavada mājās, nevis izstāžu atklāšanās. Mums paveicās. Liktenīgajā izstādes atklāšanas dienā – 3. oktobrī – no pulksten 11 līdz 13 nelija nemaz, un galeriju «Le Cabanon» apciemoja daudzi mākslas mīļotāji, tostarp prominences, profesionāļi un arī mākslas kolekcionāri. Liktenīga šī diena uzskatāma tādēļ, ka pēcpusdienā ap pulksten 18 sāka līt tā, ka jau trīs stundas vēlāk iela pie mūsu rezidences bija pārvērtusies par spontānu, agresīvu kalnu upi, kas savā ceļā noslaucīja it visu – automašīnas, apstādījumus, ietvju betona plāksnes.
Šie lieti Francijas dienvidos atņēma 21 cilvēka dzīvību, iznīcināja neskaitāmas mājsaimniecības un nopostīja Valorisu un tās lejasdaļu Golfžuanu līdz nepazīšanai. Un žurnālistu, kurš mūs intervēja vietējai avīzei, nākamajā dienā sastapām it visos dabas katastrofas skartajos punktos… Visticamāk, intervija no izstādes atklāšanas palika nepublicēta, jo tobrīd tā nu patiešām galīgi nebija aktuāla. Līdzīgi kā šī uz veselo saprātu graujošo Francijas notikumu fona pasaulē…» – tāds ir I.Emses-Grīnbergas ar mākslu tieši nesaistīto atmiņu stāsts.
– Tomēr negribas, lai arī šī intervija kādu kataklizmu ietekmē paliek nepublicēta, tāpēc atslodzei sākšu pavisam pragmatiski – kas ir Valorisa?
Valorisa ir pilsētiņa Francijas dienvidos, kas iztālēm atpazīstama ar ļoti bagātu kultūras mantojumu, īpaši keramikas laukā.Tur ir starptautiska keramikas rezidence, kurp tiek uzaicināti mākslinieki, kas mēneša laikā strādā atvērtās darbnīcās (ar domu, ka ikvienam interesentam no malas ir iespēja apskatīties, jautāt, uzzināt un gūt informāciju no mākslinieka radošajā procesā…) un galu galā sarīko izstādi rezidences mākslas galerijā «Le Cabanon».
– Ja pareizi saprotu, vēlēšanās nokļūt tieši Valorisā nebija mirkļa iegriba, bet jau kādu laiku lolots mērķis?
Sapnis par Valorisu manī sāka veidoties apmēram pirms gada, bet iespēju to īstenot pavēra rezidences vadības interese par manu profesionālo darbību mākslas keramikas laukā un uzaicinājums piedalīties mēneša ilgā darba procesā 2015. gada septembrī.
Valorisa ir leģendāra kaut vai ar iespēju būt tuvu dzīvās mākslas vēstures lappusēm (maestro Pikaso daiļrades periods), bet pašlaik mani interesē tā saucamās Vecās Eiropas keramikas tradīcijas, jo ar Austrumeiropas un Skandināvijas mākslu esmu nedaudz iepazinusies.
Ne tie mazsvarīgākie faktori bija arī saules siltums, kura ir par maz Latvijā (oktobrī ar prieku peldēties jūrā pie mums var vien rūdītākie cilvēku sugas pārstāvji, un es pie tiem nepiederu…) un kas mani ļoti uzlādē, aktīvi strādājot; mazpilsētas, kurā ir vairāk mākslas galeriju un keramikas darbnīcu kā pie mums visā Latvijā, fascinējums un vilinājums to redzēt savām acīm; spēcīgi iespaidi, kas ļautu bez rutīnas pārciest kārtējo Latvijas ziemu un arī mācību gadu Mākslas skolā (I.Emse-Grīnberga ir Jelgavas Mākslas skolas pedagoģe un direktores vietniece mācību darbā – red.).
Paldies skolai, kas atļāva man sapni par Valorisu realizēt. Šajā nolūkā arī atgriezos darbā krietni pirms ikgadējā atvaļinājuma beigām, lai paspētu saplānot harmonisku visu stundu sarakstus telpās, kuru ir par maz lielajam audzēkņu skaitam, un citus neizbēgamos «papīru» darbus.
Un visam pa vidu arī tāds «sīkums» kā šamota skulptūra, kas bija jāizveido, lai Jelgavai 1. septembrī būtu smuki svētki un par kādu vides objektu vairāk!
– Valorisa taču nebija pirmā profesionālā, kā pati saki, «bateriju uzlādēšanas» vieta?
Iepriekšējā mākslas izpētes vieta pirms trim gadiem bija ziemeļos – divu mēnešu rezidence Somijas pilsētiņā Lovīzā. Tā atrodas stundas brauciena attālumā no Helsinkiem, bet tur nebija iespēju praktizēt ar keramiskajiem materiāliem. Tapa grāmatu ilustrācijas un formāta kompensācijai – lielformāta sienu gleznojumi tušas tehnikā (ar interesentiem Jelgavā par to padalījos izstādē galerijā «Su.Ta.» 2012. gada jūnijā).
– Tu izsakies, ka Veco Eiropu ar savu kultūras mantojumu līdz šim biji izzinājusi vien pastarpināti. Spriežot pēc tā, ka tavi darbnīcas biedri bija trīs amerikāņi un norvēģiete Astrīda Sleire, kā īsti sanāca ar tām ietekmēm? Vai darba procesā īpaši cits no cita neietekmējāties un rīkojāties pēc norādījumiem «no augšas»? Respektīvi, jums pirms gada bija jāaizsūta kādi uzmetumi, skices vai kas tāds, pēc kā organizatori izvēlējās uzaicināt tieši jūs?
Par šīs rezidences ietekmēm varēs spriest vien pēc kāda laika, jo mūs izvēlējās pēc līdzšinējā veikuma un pieteikuma skicēm izstādei. Mēnesis keramikas medijā ir ārkārtīgi īss laiks, lai vispār kaut ko varētu izdarīt, kur nu vēl pagūt ietekmēties! Savukārt gads ir pārāk ilgs periods radošo ideju nekustīgai iekonservēšanai, un tapa kaut kas pa vidu tam, kas iecerēts, jo termiņi paģērēja pielāgošanos situācijai (plus vēl pieci dažādu ambīciju mākti keramiķi, kuri nākuši no dažādām kultūrām, un viena krāsns – arī tie nav nekādi joki!)
– Kā nobriedušiem māksliniekiem jums taču nebija «skola skolā», proti, nebija jāapmeklē (piespiedu kārtā vai brīvprātīgi) kādu vēl slavenāku keramiķu meistarklases, kā tas mēdz būt, piemēram, mūziķiem?
Laikam piederu pie tiem muļķiem, kuri ir gana dumji, lai labprāt mācītos visu dzīvi, cik ilgi vien veselais saprāts to ļaus. Neviens neko nespieda darīt, bet tā kā Pikaso muzejs (ar Zilo kapelu un četru atšķirīgu mākslinieku ekspozīcijām) un pilsētas bibliotēka bija četru minūšu gājiena attālumā no mītnes un vēl tuvāk pie darbnīcām, tad izmantoju šo lielisko iespēju, lai papildinātu savas zināšanas ik mīļu brīdi. Varu pačukstēt, ka mītiskais mēmā klusuma brīdis Zilajā kapelā nav apmeklētāju izdomājums, tā patiešām ļaudis tur mēdz uzvesties, nenogurstoši ļaujoties pārlaicīgās mākslas un arhitektūras valdzinājumam. Savukārt Valorisa ir netālu no Antibām, Nicas, Kannām, Ezes un citām ar pasaules līmeņa mākslas liecībām pārpilnām svētvietām, kuras beidzot varēju iepazīt.
– Gribētos zināt vairāk par darbu, ko gatavoji izstādei. Tēma (vai pat skice) tātad bija jau iepriekš izraudzīta un apstiprināta, un pēc tās tad arī četras nedēļas strādāji? Kaut mākslas darbu jau nevarot izstāstīt, vismaz idejā vari padalīties.
Tēma: Ziemeļu atspīdumi Dienvidos. Darbā izmantoju lustrēta porcelāna sagataves, kuras ierobežotā rezidences laika dēļ jau vasarā sagatavoju Latvijā un ar pasta «baložu» palīdzību nosūtīju uz Valorisu. Tur tās tika samontētas kopā ar Valorisā veidotām keramikas plaknēm, radot asociatīvu sienas darbu grupu. Tā spēcīgi spekulē ar visiem saprotamo laika apstākļu tēmu, tādējādi nojaucot jebkuras barjeras sarunas uzsākšanā ar cilvēkiem, kuri nāk no atšķirīgām laika joslām un runā dažādās valodās. Paguvu sākt arī pavisam jaunu eksperimentāla rakstura darbu sēriju, ko turpināšu Latvijā. Neiztiku arī bez prāvajiem tušas zīmējumiem.
– Vai tika piešķirtas arī kādas balvas?
Jā, saņēmu lieliskāko uzmundrinājuma balvu no trim franču keramiķēm (vienlaicīgi arī koledžas mācībspēkiem), kas ļoti interesējās par manu darbu idejām un tehnikām un ar neslēptu sajūsmu iekļāva mani starp saviem diviem šīs izstādes favorītautoriem.
– Vai darbs pēc izstādes bija jādāvina Valorisai?
Vienošanās par katra autora viena darba iekļaušanu Valorisas mākslinieku rezidences galerijas pamatkolekcijā tika parakstīta pirms gada. Un šis ir pats ierastākais veids, kā daudzi mākslinieki ieraksta Latvijas vārdu pasaulē – bez skaļas taurēšanas un bungu rībināšanas.
– Ko guvi no brauciena bez neapšaubāmi prestižā ieraksta CV?
Atļaujos apšaubīt šā ieraksta izdaudzināto prestižu… Ieguvums ir ilgtermiņā un pavisam citās kategorijās mērāms. Esmu dzīvojusi vienu mēnesi savā personīgajā laikā; varējusi nesteidzīgi pētīt Ležē, Matisa, Pikaso un citu mākslas dižgaru veikuma oriģinālus un aplūkot vidi, kādā tie tapuši. Iepazīties ar multikulturālo daudzveidību un iespējamajiem saskarsmes modeļiem starp cilvēkiem, kas dažkārt bija pat vairāk nekā pamācoši. Un piedzīvojusi nebeidzamas sarunas, sarunas, sarunas ar četriem dažādu pieredžu veidotiem, ļoti interesantiem māksliniekiem – diendienā un veselu mēnesi no vietas! ◆
