Latvieši neesot tikai dziedātāju, bet arī kapu cienītāju tauta. Par to varēja pārliecināties nupat aizvadītajā svētdienā, kad visas Jelgavas kapsētas mirdzēja svecīšu gaismā – tika atzīmēta Mirušo piemiņas diena, tautā saukta vienkārši par Svecīšu svētkiem. Pareizāk laikam teikt – tautās, jo, spriežot pēc apmeklētāju sarunām, tādu integrāciju Latvija nepiedzīvo pat ne Jāņos un Dziesmu svētkos. Un kā citādi, jo kapos mieru radušie diez vai tiek šķiroti pēc etniskās piederības un dzimtās valodas. Riskēšu kļūt norāts kādā draudzes sanākšanas reizē, bet man vēl joprojām šķiet, ka arī pēc reliģiskās piederības ne.
Esmu dzirdējis kapusvētku (zinu jau, ka īstie kapusvētki ir vasarā, bet rudeņos – Mūžības svētdienas, kuru atzīmēšanas datums atkarīgs arī no konfesionālās piederības) salīdzinājumus ar sestdienas talkām. Sak, visu laiku dzīvo nevīžībā, bet tad nu vienā dienā saņemas un sakopj visa gada garumā nekopto. Kapos – neliekas par aizgājēju ne zinis, bet uz svētkiem obligāti ir klāt, un svarīgi, lai arī kaimiņi redzētu, cik gādīgi tie piederīgie. Tiesa, arī šajā variantā neredzu nekā slikta, jo, lapas grābjot, gribot negribot ko labu vai vismaz interesantu par savu apkopjamo atcerēsies.
Esmu ievērojis, ka vislielākie talku un kapusvētku noliedzēji visbiežāk paši meklē ieganstu arī šajā īpašajā dienā necensties.
«Nevis kapu kultūru izkoptu – rozā zīdaiņus rādiet man!» pirms gadiem četrdesmit, nākotnes demogrāfiskās problēmas nojauzdams, rakstīja Māris Čaklais. Tāpēc jau dzejnieks, ka redzēja tālāk par ikdienu. Taisnību jau teica, bet arī kapu kultūra ir kultūras sastāvdaļa.
Jelgavā tā allaž bijusi augstā līmenī, cik atceros, arī padomju laikos, vismaz salīdzinot ar Rīgā vai citur pieredzēto konveijera metodi vai klaji nevērīgo attieksmi. Mainās laiki, un mainās izpildītāji, bet cenšanās noturēt augstu līmeni paliek. Vismaz pasākumos, ko rīko SIA «Velis-A», kas pieradinājusi jelgavniekus, ka Mirušo piemiņas dienas kļuvušas par nelieliem koncertiem. Aizvakar bez ierastajiem mūziķiem un ceremoniju vadītājiem, pie kuru kvalitātes jau pierasts, tika iesaistīts arī Mārītes Skrindas vadītais deju kolektīvs «Laipa». Gaumīgi un vietā – beigās degošām svecītēm kā aizejošām dvēselītēm aizpeldot. ◆
