Jelgavas bigbends Adventes koncerta klausītājus lutinās ar pārbaudītām vērtībām.
Tie, protams, ir Edīte Piafa un Frenks Sinatra, kas pēc pāris nedēļām svinēs savu simtgadi, tādēļ arī Jelgavas bigbenda Adventes koncertā 6. decembrī pulksten 14 izskanēs ne tikai Ziemassvētku melodijas, bet arī leģendāro dziedātāju populārākās dziesmas Aijas Vītoliņas un Daumanta Kalniņa atskaņojumā.
Atļaušos apgalvot, ka vismaz vienu no E.Piafas vai F.Sinatras dziesmām ir dzirdējis ikkatrs no mums, pat ja tā īsti to nemaz neapzināmies. Tās skan daudzās filmās, tās savā repertuārā iekļauj populāri dziedātāji kā pasaulē, tā Latvijā, leģendārās balsis dzirdamas pat Ziemassvētku tirdziņos, kas jau sākuši savus pirmssvētku maratonus. Neatbildēts ir jautājums, kā abi dziedātāji kļuva par sava laikmeta ikonām, taču skaidrs, ka viņu slavas līmenim grūti pietuvoties pat mūsdienu popzvaigznēm, kas pelna miljonus.
No Parīzes ielām līdz Kārnegi zālei
Tieši tāds ir E.Piafas ceļš, kaut gan viņa (un daudzi citi) sevi uzskatīja par neglābjami neglītu, bet nelabvēļi viņas balsi salīdzināja ar skaņām, kas rodas, rīvējot sieru. Tāpat E.Piafu dēvē par «aizgājušās» Francijas simbolu, Parīzes leģendu, cilvēcības spoguli un visa traģiskā iemiesojumu. Franči viņu uzskata par zināmāko un mīlētāko savas tautas dziedātāju visā valsts vēsturē.
E.Piafa dziedāja par mīlestību, pārsvarā īslaicīgiem romāniem, vientulību, izmisumu, vieglas uzvedības pērkamām sievietēm, traģiskiem zaudējumiem un laimīgām atmiņām. Viņa to visu ļoti labi pazina un bija piedzīvojusi, kad, vecāku pamesta, uzauga vecmāmiņas vadītajā bordelī, vēlāk iepazina Parīzes ielu dzīvi un pagrīdes krogus, ielaidās neskaitāmās mīlas dēkās, padevās alkohola un narkotisko vielu atkarībai, cieta trīs autoavārijās un piedzīvoja dažādas citas nedienas. Ne bez iemesla viņa teikusi: «Par katru nolādēto lietu, ko jūs šajā dzīvē darāt, ir jāmaksā!»
Kad E.Piafa jau uzstājās uz īstām skatuvēm prestižās koncertzālēs, šāda – atklāta – tematisma dziesmām bija pienācis īstais laiks – laiks pēc Otrā pasaules kara, kad iedragātas cilvēku dzīves un sagruvuši sapņi un ilūzijas. Nav jāsaprot franču valoda, lai uztvertu dziedātājas tiešo vēstījumu, ko bieži vien vārdos ietērpa viņa pati – kaut gan tolaik tā nebija pieņemta prakse, E.Piafa rakstīja tekstu vairākām savām dziesmām, arī populārajai «La Vie en Rose». Viņa cieši sadarbojās arī ar komponistiem, pētot un atrodot arvien jaunas emocionālās nianses, ko atklāt savā repertuārā.
Kā E.Piafa no neglīta «zvirbulēna» kļuva par pasaulslavenu dziedātāju un Francijas ikonu? Pavisam vienkārši – Luijs Leplē, kāda Parīzes naktskluba īpašnieks Elizejas Lauku rajonā, vēl pirms kara viņu pamanīja dziedam uz ielas un uzaicināja uzstāties savā klubā. Pāris gadu laikā tika ierakstīti vairāki albumi, un kara laikā viņa jau bija vietēja mēroga zvaigzne un skandaloza persona. E.Piafa uzstājās vācu nacistiem, kas uzraudzīja Parīzes okupāciju, par ko viņu apsūdzēja valsts nodevībā, kaut gan viņa taisnojās, ka patiesībā spiegoja Francijas labā. Tāpat savas pazīšanās iespaidā viņa izkārtoja viltotus personu apliecinošus dokumentus saviem ebreju draugiem, tādējādi palīdzot viņiem izbēgt no nāves. Dziedātāja gan vienmēr uzsvērusi, ka politikā neiesaistās un tā uz viņu neattiecas…
Beidzās karš, un E.Piafa iekaroja Eiropu un ASV. No sākuma Amerikas publiku, kas pieradusi pie spožām un vērienīgām šova programmām, nesaistīja augumā mazā dziedātāja, kas uz lielajām skatuvēm kāpa melnā, neuzkrītošā kleitiņā un visu koncertu tikai stāvēja pie mikrofona, nepiedāvājot neko aizraujošu vai vizuāli baudāmu. Tomēr (kā tas parasti notiek) – atlika vienam vērā ņemamam Ņujorkas kritiķim uzrakstīt pozitīvu recenziju, un E.Piafu iemīlēja arī otrpus okeānam. ASV viņa aizvadīja desmit koncertturnejas, astoņas reizes viesojās populārajā Eda Salivana televīzijas šovā un divreiz koncertēja Kārnegi zālē. Kļuvusi par vienu no mīlētākajām franču māksliniecēm ASV, viņa uzstājās arī citās Ziemeļamerikas valstīs un, protams, ar savu balsi savaldzināja turienes publiku.
E.Piafa arī sniedza padomus citiem dziedātājiem, piemēram, tolaik jaunajiem Īvam Montānam un Šarlam Aznavūram, kurus iepazīstināja ar saviem draugiem komponistiem, attīstīja viņu tehniskās spējas, izkārtoja uzstāšanos Parīzes prestižākajos klubos un pat kopā ierakstīja dažas dziesmas un sniedza koncertus. Tomēr, kā jau dīvai pieklājas, viņa pārtrauca jebkādu sadarbību ar dziedātājiem brīdī, kad tie bija bīstami tuvu viņas slavas līmenim.
Lai cik skandaloza un «dzeltenajai» presei interesanta nebūtu bijusi E.Piafas dzīve, tieši viņas neatkārtojamā balss un mākslinieces būtība ir iemesls, kādēļ vēl joprojām pēc tik daudziem gadiem atceramies Parīzes «mazo zvirbulēnu», kas ar varena ērgļa spēku iekaroja pasauli.
Nepārspēti panākumi
F.Sinatras stāsts ir vēl apskaužamāks – viņa panākumus būtu tiešām grūti pārspēt, pat tiem pietuvoties, un diez vai kādam tas ir izdevies vai izdosies (runa nav tikai par peļņu, bet par cilvēku mīlestību un fanu miljoniem). Tomēr arī viņa sākums bija ne visai labvēlīgos apstākļos pavadīta bērnība un dziedāšana piesmakušās Ņujorkas priekšpilsētas dzertuvēs. Pirmo kaut nedaudz profesionālo pieredzi mūzikā F.Sinatra guva grupā «The 3 Flashes», kurā viņu pieņēma tikai tādēļ, ka viņam bija mašīna, kas lieti noderēja ansambļa pārbraucienos. Tomēr grupas biedri nebija rēķinājušies, ka ātri vien publika atklās Frenka talantu un viņš iegūs visu uzmanību. Viņa popularitātes līmenis sasniedza jaunu līmeni – Frenku pieņēma darbā par bārmeni solīdā restorānā un ik vakaru ļāva nodziedāt arī pāris dziesmas. Tobrīd tas jaunajam censonim no nelielas priekšpilsētas tik tiešām bija sasniegums un negaidīts dzīves pavērsiens.
Darbs restorānā tiešām F.Sinatram atvēra karjeras durvis, jo tur nejauši viņu dzirdēja kāda bigbenda vadītājs, abi sāka sadarbību, ieskaņoja vairākas dziesmas, un maisam gals bija vaļā. Pakāpeniski visu Ameriku pārņēma «Sinatras drudzis» – viņš, šķiet, kļuva par zināmāko cilvēku valstī, visi sekoja līdzi viņa muzikālajām gaitām, karjerai kino industrijā, privātajai dzīvei. Kādā visai nopietnā Ņujorkas avīzē pat tika noalgots žurnālists, kura uzdevums bija rakstīt tikai par slaveno dziedātāju, tādēļ vai ik dienu parādījās publikācijas ar tādiem nosaukumiem kā «Frenks Sinatra saaukstējies», «Frenks Sinatra iegādājies tītaru vakariņām» utt.
Uzrakstīt īsu aprakstu par F.Sinatras sasniegumiem ir teju neiespējami, jo to ir ārkārtīgi daudz – nebrīnos, ka ASV tiek izdoti īpaši mūzikas žurnālu numuri, kas veltīti tieši Frenkam, mazākā apjomā informāciju par viņu nav iespējams ietilpināt, jo svarīgs un nozīmīgs ir viss. Vairākas «Grammy» un «Oskara» balvas, «Billboard» hiti (desmit ieguvuši pirmo vietu, 70 tikuši pirmajā desmitniekā, vairāk nekā simts – pirmajā divdesmitniekā), Holivudas slavas alejā trīs (!) zvaigznes. Publikas mīlestība, kas izpaužas izpārdotos koncertos un miljonos pārdotās ierakstu tirāžās visas karjeras laikā. Viņa iedziedātā dziesma bijusi viena no pirmajām, kas atskaņota izplatījumā – par to parūpējās kosmosa izpētes komanda «Apollo 10», kad devās savā misijā. Ņujorkas mērs ierosinājis pilsētai veltīto F.Sinatras dziedāto dziesmu apstiprināt par pilsētas oficiālo himnu (oficiālu statusu gan tā neieguva, bet Ņujorkā tas nevienu neinteresē, jo šī dziesma tiek atskaņota katrā beisbola komandas mājas spēlē). Kas vēl? Tikai tas, ka 13. maiju ASV Kongress pasludinājis par F.Sinatras dienu. Vai varat iedomāties vēl kādu jebkuras pasaules malas jebkuras sfēras personību, kura tiek šādi godināta? Mūzikā šādu panākumu nav nevienam.
Kaut arī šogad notiek neskaitāmi koncerti, izstādes, tiek izdotas jaunas grāmatas un visādi citādi godināti šie dziedātāji, domāju, šis nav tas gadījums, kad tikai apaļas jubilejas gadā atceramies gaviļniekus, jo E.Piafa un F.Sinatra nekad nav tikuši aizmirsti. Viņi papildina mūsu ikdienu no veikalu skaļruņiem, kino skaņu celiņiem un radio pārraidēm. Viņu dziesmas interpretē daudzi dziedātāji pat ar visai atzīstamiem panākumiem. Šajā svētdienā varēsim vērot, kā tas izdodas Aijai Vītoliņai un Daumantam Kalniņam kopā ar Jelgavas bigbendu. ◆
