Sociālajos tīklos pēdējā laikā klīst Eiropā zināma lielveikala «Edeka» reklāmas klips. Video stāsta par kādu sirmgalvi, kurš, lai Ziemassvētkus nepavadītu vientulībā, izziņo savu nāvi, lai pie viņa atbrauktu tuvinieki. Protams, tas arī izdodas – bēru mielasta vietā sirmais kungs un viņa tuvākie radinieki visi draudzīgi sasēžas ap Ziemassvētku galdu. Ciniska reklāma? Iespējams. Tomēr arī liek aizdomāties.
Visiem darba, skolas un ikdienas dzīvē ieraktajiem, protams, pazīstama sajūta – ak, līdz Ziemassvētkiem vēl tik tālu, gan jau visu paspēšu. Cits pēc cita (īpaši bērnudārza un sākumskolas vecuma bērnu vecākiem) rindā kārtojas dažādi svētku sagaidīšanas pasākumi izglītības iestādēs, darba kolektīvos, draugu bariņos. Un tad pēkšņi izrādās – jau 23. decembris, lielākā daļa dāvanu (ja ne visas) nav sarūpētas, veikalā vēl jāizstāv rinda pēc cepeša gabala, jāmazgā istabas, jārotā egle (ak, jā, eglīte arī nav sagādāta) un mantiņas atrodas tālāk noslēptajā kastē pagrabā. Darba pilnas rokas un domāt par kaut ko vēl nav vaļas.
Visi iepriekš iecerētie labie nodomi par onkuļu un tanšu apciemošanu svētku laikā atkāpjas otrajā plānā. Pēdējā brīdī attopoties, visticamāk, tiek nolemts: gan jau kaut kad – vārdadienā, Lieldienās, dzimšanas dienā… Un prātā neienāk, ka tad var būt arī par vēlu. Bet, neskatoties tik fatālās kategorijās, varbūt vērts atcerēties, ka mūsu seniori garajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā jūtas vientuļi. Siltā un gaišā virtuvē, baudot svaigi ceptu piparkūku smaržu un klausoties bērnu kņadā un sarunās par Ziemassvētkiem, ne vienmēr spējam aizdomāties par tiem, kas vakarus vada vientulībā, bet vajadzētu. Lai mūsu tētiem, mammām, vecmāmiņām, opīšiem, attālākiem radiniekiem un kaimiņiem nav jāķeras pie tik viltīgiem plāniem kā savu bēru izsludināšana, lai pie sava galda atdabūtu kādu viesi. ◆
