Biruta Ābola jau četrdesmit gadu ir feldšere Ziedkalnē un zina vietējo problēmas un vajadzības.
Feldšere Biruta Ābola ne vienam vien ziedkalniekam ir ārsta un psihologa vietā – var atnākt parunāties ne tikai par savām kaitēm. Dzimusi un augusi Vilces pagastā, viņa Ziedkalnē strādā jau četrdesmit gadu – vietējos pazīst un nereti sniedz atbalstu grūtā brīdī.
Biruta smejot atzīst, ka jau trīs piegājienos mēģinājusi aiziet pensijā, bet vēl nav sanācis. Tagad gan pieredzējusī feldšere nolēmusi nākamgad šo plānu īstenot. «Žēl, protams, cilvēkus pamest. Viņi nāk un saka – paliec, ko tad mēs darīsim, ja šeit nebūs medpunkta,» stāsta Biruta. Līdz ar viņas aiziešanu pensijā medpunktu Ziedkalnē paredzēts likvidēt. Lai arī Vilce un ārsta prakse tajā nav tālu, iedzīvotājiem ierasts, ka varēja iegriezties pie mediķa tepat. Medpunktā ir arī aptieka, kas ir liels atspaids vietējiem, jo zāles nav speciāli jādodas pirkt kaut kur citur.
No vecmātes par feldšeri
Pirmā darbavieta Birutai bija Elejas slimnīcā, kur viņa 1970. gadā sāka vecmātes darbu Dzemdību nodaļā. Tur nostrādāti seši gadi – iesākumā Dzemdību nodaļā, pēc tam neatliekamajā palīdzībā –, vēlāk atbrīvojusies darbavieta Ziedkalnē un pārnākusi uz dzimto pusi.
Feldšera punkts gan sākotnēji atradies citviet, teju pie Augstkalnes robežas, bet kopš 1986. gada šajās telpās. Tieši feldšerītes ideja bijusi toreizējam kolhoza priekšsēdētājam pajautāt, vai nav iespējams medpunkta vajadzībām iegūt dzīvokli jaunuzceltajā mājā, un viņš tam piekritis.
Kavējoties atmiņās, Biruta atzīst: «Padomju laikā pluss bija tas, ka medicīna bija bez maksas. Ja cilvēkam vajadzēja ārstēties slimnīcā, varēja to izdarīt un nesatraukties, ka būs jāiztērē visa pensija.» Tagad aicināt mediķi mājas vizītēs daudzi nemaz nevar atļauties. «Labi, ka darbojas programma, kad valsts apmaksā slimiem, veciem cilvēkiem aprūpi mājās, lai veiktu dažādas procedūras, pārsiešanas,» viņa norāda.
Slimības gan īpaši no padomju laikiem neesot mainījušās. Tiesa, vairāk slimo ar diabētu un alerģijām. Speciāliste spriež, ka saslimšana ar diabētu, visticamāk, aug mazkustīgā dzīvesveida un uztura dēļ. «Diemžēl bērni tagad daudz mazāk kustas, visu brīvo laiku aizņem datori. Kā no skolas autobusa izkāpj, noliek tikai somas un prom uz bibliotēku, lai tiktu pie datora. Brīvlaikā, ja bibliotēka atvērta, nevienu bērnu pagalmā neredz. Nav kā agrāk, kad ārā kariņus spēlēja,» secina Biruta.
Tā kā feldšere strādā arī Vilces pamatskolā, viņa redz, ka mūsdienās bērniem vairāk ir redzes problēmas, sliktāka stāja, vāji muskuļi.
Viņasprāt, cilvēki pret savu veselību tagad ir mazāk atbildīgi. Būtu ieteicams vairāk kustēties, staigāt un piedomāt, ko lietot uzturā. Gadījumu, kad tiktu lūgti uztura padomi, tomēr nav daudz – pārsvarā, ja piemeklējis diabēts.
Laukos gan ārstēšana esot jāuztver citādi nekā pilsētā, jo daudzi dzīvo trūcīgi un nereti medicīnas pakalpojumus vienkārši nevar atļauties. Gada beigās, kad beigušās kvotas, doties uz maksas pārbaudēm dažkārt nākas ilgi pierunāt, bet reizēm, lai kaites laikus atklātu, bez tām neiztikt. Lielākās pilsētās trūcīgākam cilvēkam aptiekā pilnīgi neiedomājami būtu zāles dabūt uz parāda. Laukos pie Birutas tā mēdz notikt. «Es taču tos cilvēkus visus pazīstu, redzu, ka nav naudas, par ko zāles nopirkt, un iedodu uz parāda, kamēr saņems pensiju, bērnu pabalstu vai būs kāds gadījuma darbs,» atklāj feldšere. Mūsdienās medikamenti ir ļoti dārgi, tādēļ pilnīgi saprotams, ka sevišķi gados vecie lauku ļaudis tādus nevar atļauties: «Īpaši, ja ir kādi sirds vai asinsrites traucējumi, ārstniecības kurss izmaksā aptuveni 50 eiro, plus vēl pakalpojuma maksa.»
Trūcīgajiem pacientiem par pakalpojuma sniegšanu naudu viņa gan mēdz neņemt. «Jānāk jau nedaudz pretī ar labdarību. Man taču ir alga, bet cilvēks slims un bez naudas, kā es vēl varu maksu prasīt!» teic Biruta. Īpaši žēl trūcīgo ģimeņu, kurās līdzekļu pietrūkst, ja slimo bērni. Tiesa, feldšere nenoliedz, ka dažkārt ir arī dusmas – uz tiem, kas lieto alkoholu un nerūpējas par saviem bērniem.
Pietrūkst kārtības
Vērtējot mūsdienu Latvijas medicīnas sistēmu, pieredzējusī medicīnas darbiniece atzīst, ka lielākais tās trūkums ir nesakārtotība. Nākot pie varas jauniem ministriem, bieži tiek mainīta likumdošana un ir grūti atkal piemēroties jaunajiem noteikumiem. Tagad feldšeriem savā ziņā ir vieglāk strādāt, jo vairs ne tuvu nav tik daudz mājas vizīšu kā kādreiz. «Agrāk bija 15 –20 vizītes dienā. No rīta izgāju pa durvīm un vakarā labi ja astoņos atgriezos. Mājas vizītes bija bezmaksas, un, protams, gadījās, ka sauca mūs, vajag vai ne. Piezvana pacients un saka: «Esmu slims, atbrauciet!» Es aizbraucu – izrādās, kakls iesāpējies, pat temperatūras nav,» atminas Biruta.
Tagad gandrīz visiem ir iespēja nokļūt doktorātā ar automašīnu. Mainījusies arī cilvēku domāšana, saprot, ka apslimušam bērnam siltā mašīnā nekas slikts nenotiks. Mūsdienās neviens vairs bērnus necenšas slimības laikā obligāti noturēt gultā, silti sasegtus. Feldšere spriež: «Tagad arī pēc daudzām operācijām jau otrajā dienā liek kustēties un staigāt. Pēc dzemdībām agrāk vajadzēja trīs dienas gulēt gultā un slimnīcā bija jāpavada visa nedēļa.»
Uz siltajām zemēm
Lai atpūstos no darba vides, Birutai vasarās īpaši patīk rušināties piemājas puķudobēs un ceļot. Ceļojumos viņa parasti dodas kopā ar draudzeni. Pabijusi Tunisijā, Marokā, Spānijā, Ungārijā, Portugālē, Rumānijā, Grieķijā. Pēdējā īpaši iekritusi sirdī ar saviem mierīgajiem un jaukajiem iedzīvotājiem. Uz Grieķiju noteikti gribētos vēl kādreiz aizbraukt. Visvairāk viņa alkst apmeklēt tieši siltās zemes, tādi izslavēti tūrisma galamērķi kā, piemēram, Norvēģija īpaši nevilina, tāpēc, ka tur ir auksts. Tradicionāli abas draudzenes ceļojumā dodas rudeņos, lai pagarinātu Latvijas īsās vasaras. Ir bijušas reizes, kad ceļojušas pavasarī, ko arī novērtējušas kā labu variantu. Dienvideiropas un Āfrikas valstis bez siltajiem laikapstākļiem patīk arī kontrasta dēļ. Daba, kultūra – viss ir citādāks nekā pie mums. Ceļojumu plānos tagad ir Roma un Venēcija, gribētos redzēt Vatikānu.
Biruta spriež, ka paies zināms laiciņš, kamēr izdosies pierast pie dzīves pensijā: «Tagad šķiet, cik labi būs – varēšu palasīt, visur aizbraukt, būšu brīva. Nekādas atbildības, neviens nezvanīs un necels naktī augšā, bet, ja ieklausās cilvēkos, kas jau pensijā aizgājuši, visi atzīst – pierast ir ļoti grūti.»
Feldšerīte gan priecājas, ka vairāk laika varēs pavadīt ar mazbērniem, īpaši ar četrgadīgo Olafu, kurš vēl ir tādā vecumā, kad patīk parotaļāties, palasīt grāmatiņas. Tā kā viņa dzīvo vienā mājā ar dēla Mārtiņa ģimeni, visi trīs mazbērni – septiņpadsmitgadīgā Linda, četrpadsmitgadīgais Ralfs un mazais Olītis, kā mīļi saka vecmāmiņa, – turpat vien ir. Patiesība vien esot – mazbērnus gribas lutināt vairāk nekā savus bērnus. «Mārtiņa audzināšanā daudz palīdzēja mana mamma. Tolaik bija tik daudz mājas vizīšu, tāpat sestdienās un svētdienās nereti bija jāstrādā,» atceras Biruta. ◆
