Jaunās tehnoloģijas, retais uzvārds, kā arī pašu neatlaidība palīdzēja Lielaisramanu dzimtai atjaunot saites.
Necerēti priecīgs 2015. gads izvērtās savulaik vecākajam Jelgavas uzņēmējam Imantam Lielaisramanam. Gada sākumā mazdēls Arnis (viņš turpina vadīt vectēva dibināto uzņēmumu «Ramans un partneri») atrada tīmeklī Otrajā pasaules karā pazudušā vectēva brāļa Edvīna Lielaisramana vārdu un adresi, kas bija publicēta kādā Vācijas adrešu katalogā. Kad piezvanījuši uz norādīto numuru, klausuli pacēla kāds vīrs, kas runāja tikai vāciski un noliedza, ka viņam būtu kāds sakars ar Latviju. Tomēr 22. novembrī – Edvīna Lielaisramana 91. dzimšanas dienā – abi brāļi laimīgi satikās.
Atmiņā vasara Jaunaucē
No Pirmā pasaules kara mājās pārnākušais latviešu strēlnieks Jānis Lielaisramans apprecējās un kļuva par mašīnmeistaru. Strādāja laukos ar tvaika kuļmašīnām, vēlāk alus brūzī, pienotavā, zāģētavā – visur, kur bija vajadzīgas tehniskas zināšanas. Sieva Otīlija, kā tas tolaik pieņemts, bija mājsaimniece. Abu pirmdzimtais dēls Edvīns nāca pasaulē 1924. gadā Jelgavā, bet jaunākais Imants – 1929. gadā Rundālē Ļutku mājās, kuru saimniekam Šmitam piederēja kuļmašīna. Pirmās bērnības atmiņas jaunākajam brālim Imantam ir no 1933. gada, kad, dzīvojot Bauskā, nomira māte. «Viņu aizveda uz Sarkanā Krusta slimnīcu Jelgavā, bet toreiz nespēja glābt,» atceras Imants Lielaisramans, kuram rit 86. dzīves gads.
Darba pienākumu dēļ tēvs bieži bija prom no mājām, tādēļ rūpes par abiem bāreņiem uzņēmās vecvecāki un radi, arī arodbiedrība. Imants Lielaisramans atceras, ka trīsdesmito gadu vidū viņam ar brāli vasarā bija iespēja padzīvot pie saimniekiem lauku mājās. Vienu vasaru abi brāļi nodzīvoja pie saimnieka Jaunaucē. Lielākā grupā braukuši ar vilcienu no Jelgavas, bet Auces pilsētas valdes ēkā (tur arī tagad ir Auces pašvaldība) gaidījuši saimniekus, kuri brauks pakaļ. «Nodarbināt bērnus arī tolaik nebija atļauts. Ar brāli satikām labi, un vasara Jaunaucē palikusi jaukā atmiņā,» stāsta Imants.
Otrā pasaules kara laikā 1943. gada pavasarī Rīgā brāļu ceļi šķīrās. Četrpadsmit gadu vecais Imants, pabeidzis skolā saīsināto mācību gadu, aizbrauca strādāt lauku darbus pie Kaufmaņu ģimenes Sesavas pagastā. No turienes viņš arī reizi nedēļā ar velosipēdu veda pārtiku tēvam, kurš kāda nelietīga klienta atriebības dēļ bija nosūdzēts un ieslodzīts Sieramuižas soda nometnē Jelgavā. Nākamajā rudenī Imants skolā Rīgā vairs neatgriezās. Savukārt Edvīnu tēva brālis Alfrēds Rīgā iekārtoja strādāt rūpnīcā «Arsenāls». Tā viņš izvairījās no iesaukšanas leģionā, taču, vācu armijai Austrumu frontē ciešot zaudējumus, karā tika iesaukti arī rūpnīcas strādnieki. Kara laikā Edvīns Lielvircavā iepazinās ar kādu jaunu sievieti, un viņiem 1942. gada 21. novembrī piedzima dēls, taču šīs attiecības izira. 1944. gada augustā Edvīns karaspēka vienības sastāvā ar kuģi no Rīgas tika pārvests uz Vāciju. 1943. gada pavasarī Pārdaugavā tolaik smilšainās Kapseļu ielas dzīvoklī atvadoties, brāļi nenojauta, ka nākamā viņu tikšanās būs tikai pēc 72 gadiem.
Neatrada starp mirušajiem
Nonācis Vācijā, Edvīns kara beigas sagaidīja Lībekā. Satiekoties pēc 72 gadiem, Edvīns Imantam stāstīja, ka toreiz kopā ar viņu bijuši vēl četrsimt latviešu vīru. Četri izmantojuši piedāvājumu atgriezties Latvijā. Vai viņi nokļuva gūstekņu nometnē Krievijā vai tomēr mājās, tas nav zināms. Pārējie likteņbiedri runājuši, ka Vācijā nav palikšana un jābrauc tālāk uz Austrāliju. Tāda doma bijusi arī Edvīnam, taču vakarā pirms kuģa atiešanas viņš apciemojis vācu meiteni Līzu, pie kuras palicis pa nakti. Tā arī bija viņa mīlestība uz visu mūžu. Vācijā Edvīns līdzīgi kā tēvs strādāja ar tehniku, bija metinātājs. Edvīna un Līzas ģimenē piedzima meita Karīna.
Savukārt Imanta Lielaisramana dzīve ritēja Latvijā. Kandavā viņš izmācījās par mehāniķi. Divdesmit gadu nostrādāja meliorācijā, vēlāk celtniecībā, deviņdesmito gadu sākumā izveidoja nelielu, bet sekmīgu uzņēmumu, kas nodarbojas ar dažādu gāzes balonu tirdzniecību un apkalpošanu.
Garajā atšķirtības laikā gan viens, gan otrs brālis mēģinājuši sazināties, tomēr tas nav izdevies. Imants domāja, ka brālis ir kritis Kurzemē. Pastāvīgi brauca uz Lestenes brāļu kapiem, skatījās, vai Edvīns tur nav pārapbedīts. Imants Lielaisramans lūdza padomu nu jau aizsaulē aizgājušajam Aldim Hartmanim, kas savulaik aktīvi darbojās kritušo karavīru noskaidrošanā un piemiņas glabāšanā. Tomēr starp kritušajiem Edvīna Lielaisramana vārda nebija.
Piepeši šopavasar viņa vārdu internetā Lībekas adrešu grāmatā atrada mazdēls Arnis Lielaisramans. «Mūsu uzvārds ir rets – ne Latvijā, ne arī Vācijā nevarēja būt divi Edvīni Lielaisramani. Rauj kaut galvu nost, skaidrs, ka tas ir mans brālis! Tikai no internetā publicētā nevarēja saprast, vai viņš ir dzīvs vai miris,» stāsta Imants.
Lielaisramani braukuši pēc padoma uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu. Tur apstiprinājās, ka starp pusmiljonu Kurzemē frontes abās pusēs kritušajiem karavīriem Edvīnu Lielaisramanu nav ko meklēt. Arhīvā bija dokuments, kas liecināja, ka 1944. gada augustā viņš ar kuģi izvests uz Vāciju. Tad nu Imants ar dēlu un mazdēlu savākuši un iztulkojuši vāciski visus dokumentus, kas pierāda brāļu radniecību. Apdrošinātā vēstulē tie nosūtīti uz Vācijas kara arhīvu. «Pagāja divi mēneši, bet atbildes nebija. Domājām – Vācijā bēgļu problēmas, demonstrācijas, streiki, tādēļ aizsūtījām dokumentu kopijas vēlreiz. Tad no arhīva pienāca atbilde, ka abas vēstules saņemtas un notiek meklēšana,» vasarā piedzīvoto atceras Imants Lielaisramans.
Tēva foto telefona ekrānā
Pēkšņi kādā augusta sestdienā, kad ģimene bija izbraukusi sakopt dzimtas kapus, piezvanījusi nepazīstama vāciete. Bez tulka palīdzības Imants varējis saprast, ka viņa atrodas Jelgavā, Tērvetes ielā, pie viņa uzņēmuma un reizē arī mājas durvīm. «Sarunājām, ka tiksimies pirmdienas rītā, kad man būs klāt radinieks, kas var sarunu iztulkot,» stāsta Imants Lielaisramans. Tad arī pirmdienas rītā atklājās, ka ir atbraukusi brāļa meita Karīna. «Viņa priecājās, ka Latvijā iepazinusies ar onkuli, bet tad uzdevu savu galveno jautājumu: «Vai brālis ir dzīvs?» Karīna pastiepa pretī mobilo telefonu, kura ekrānā bija redzams vecs vīrs, un teica: «Tas ir viņš.» Protams, pēc 72 atšķirtības gadiem es savu brāli vairs nepazinu,» pasmaida Imants Lielaisramans.
Tai pašā pirmdienā Karīna aizlidojusi mājup uz Vāciju. Pirms tam sarunājuši, ka 22. novembrī Imants ieradīsies pie Edvīna uz viņa 91 gada svinībām.
Sava pusbrāļa un viņa ģimenes, bērnu, mazbērnu fotogrāfijas Karīna šoreiz līdzi neņēma. Onkulim viņa paskaidroja, ka tēvs mātei neko nav stāstījis par dēlu Latvijā. Viņaprāt, pirmajā tikšanās reizē 91 gadu vecajam vīram to aptvert būtu grūti.
Brāļi Vācijā satikās Edvīna dzīvoklī Lībekā. Koridorā abi sasveicinājušies un tad runājušies ar tulka palīdzību. «Edvīns bija nopircis Vācu–latviešu vārdnīcu, bet es viņam aizvedu biezāku. Lai mācās latviešu valodu!» smaidot saka Imants Lielaisramans.
Edvīns Lielaisramans atceras bērnībā kopā ar brāli piedzīvoto. Atceras arī savu ievainojumu karā un ārstēšanos Daugavpils slimnīcā. Savā dzīvoklī Edvīns esot diezgan kustīgs, taču veselības problēmu dēļ uz Latviju atbraukt nevar.
Savukārt 86 gadus vecais Imants domā, ka nākamreiz vasarā varētu mierīgi aizbraukt pie brāļa ar automašīnu. Vēl nesen viņš uz Vāciju devies sava uzņēmuma vajadzībās, bet tagad to varētu darīt vienkārši tikšanās prieka pēc. ◆
