(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Galvassāpes nerimās arī stundu pēc pretsāpju medikamentu iedzeršanas, un aiz loga ausa jau gaisma, kad Karloss visbeidzot iemiga.
«Tu šorīt izskaties tāds neizgulējies,» Vēra, atgriezusies no bērnudārza, sacīja vīram, kurš negribīgi tiesāja brokastis.
«Mani pagājušajā naktī mocīja spēcīgas galvassāpes,» Karloss mazliet aizsmakušā balsī atbildēja.
Nedaudz iestiprinājies un izdzēris kafiju, viņš saņēmās un uzdeva sievai jautājumu par izdzertajām zālēm.
«Ak, jā, es kādu laiku atkal tās lietoju,» viņa izvairīgi atteica, ironiski piebilstot: «Beidzot pamanīji?»
Karloss saknieba lūpas un, skaidri zinādams, ka jelkādi paskaidrojumi un atrunas sievas acīs būs tikai un vienīgi neveikla taisnošanās, izlēma nesacīt neko. Mirkli klusējis, viņš tomēr ierunājās:
«Varbūt vajag iegādāties vēl, redzēju, ka palikušas tikai dažas tabletes. Gribi, lai iebraucu šodien aptiekā un nopērku? Vai tam vajag recepti?»
«Nē, paldies, ļoti sirsnīgi no tavas puses, bet man vairs nevajag,» Vēras balss skanēja pārspīlēti un nedaudz dzēlīgi.
«Tad labi, es priecājos, ka tu jūties labāk,» Karloss, izlikdamies nedzirdam sievas dzēlīgo toni, pieklājīgi sacīja un grasījās doties uz darbu, kad sadzirdēja Vēras balsi.
«Mans ārsts Jans Millers ir atgriezies no atvaļinājuma, un nu jau atkal viss būs kārtībā.»
Vīrs pagriezās un palūkojās sievā, kas, iegrimusi domās, cieši raudzījās kaut kur ārā pa virtuves logu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un, noskūpstījis Vēru uz vaiga, nesteidzīgi devās uz auto.
***
Roberts, kā allaž, mazliet kavējās. Ventlija kabinetā viņš ieskrēja manāmi aizelsies. Vairākas reizes apnicīgi atvainojies par savu aizkavēšanos un uzkrītoši putrojoties kavēšanās iemeslos, viņš nosēdās pretī Karlosam pie galda. Karloss caur pieri uzlūkoja jaunāko kolēģi, kas ar piedurkni izmisīgi slaucīja sviedrus no pieres, un nopietni sacīja:
«Uztaisi sev kafiju, droši vien tā kafija, kuru dzēri sapņos, tev nelīdzēs.»
«Paldies, tā arī darīšu!» Roberts atviegloti nopūtās un devās pie kafijas automāta, kas atradās uz palodzes aiz Ventlija muguras. Pagatavojis kafiju, viņš nosēdās atpakaļ un iedzēra lielu malku karstā dzēriena. No karstuma savilcis seju sāpīgā grimasē, Roberts enerģiski sāka pūst krūzē. Pacēlis acis, viņš sastapās ar Ventlija vērtējošo skatienu un, ieraudzījis tajā tikko jaušamu smīnu, skaļi un mazliet aizvainoti iejautājās:
«Nu, kas? Tev nekad negadās aizgulēties?»
«Gadās, gadās…» Ventlijs viegli iesmējās. «Kam gan negadās…» Viņš joprojām smaidīja.
«Ehhh…» Roberts, negribēdams turpināt šo sarunu, mazliet īgni atmeta ar roku.
«Tu dzer, nesteidzies, man vēl šis tas jāpaveic,» Karloss nopietni sacīja un piemiedza Robertam ar aci, tādējādi norādīdams uz kūpošo kafijas krūzi.
Silta rīta saule iespīdēja kabinetā. Un Roberts, izdzēris kafiju, piecēlās, lai atvērtu logu. Karloss aizvēra datorprogrammu, kurā bija strādājis, un grasījās ko sacīt, kad Roberts negaidīti iejautājās:
«Tu dosies uz Vasīlija Ārčera dzīvokli?»
Ventlijs savilka seju pārsteiguma pilnā grimasē un uzlūkoja Robertu, kas stāvēja paralēli darbagaldam.
«Es? Kāpēc tu tā domā?»
Roberts pielika roku pie pieres, tādējādi aizsedzot acis, lai saule nespīdētu tieši sejā un labāk būtu redzama Ventlija seja. Brīdi tā stāvējis un izbrīnīti lūkojies pieredzējušajā izmeklētājā, viņš paņēma lapiņu no galda un sniedza to Ventlijam.
«Tā taču ir adrese, kurā dzīvoja Vasīlijs Ārčers,» viņš nopietni sacīja, veroties Ventlija domīgajā sejā, kad šefs apmulsis skatījās adresē, kuru, viņam vakar aizejot, bija uzrakstījusi Žanete.
«Nu, viesnīcu maniaka pirmais upuris ir Vasīli…»
«Es zinu, zinu, kas ir Vasīlijs Ārčers,» Ventlijs mazliet nikni pārtrauca kolēģi.
«Labi jau labi, es tikai domāju, ka tu… Pats tāds saguris,» viņš mazliet klusāk piebilda.
«Kolēģi jau bija tajā dzīvoklī, neko noderīgu neatrada,» Karloss sacīja, uzsvērdams vārdu – noderīgu. Mirkli apdomājies, viņš nolika lapiņu uz galda un pievērsās darbam.
«Bet mēs tur nebijām,» Roberts iebilda. «Es domāju, vai pašiem nebūtu jāredz, kā viņš dzīvojis, jo par viņu mums ir vismazāk informācijas. Mēs īsti nezinām, kas viņš bija.»
Mirkli klusējis, Ventlijs nopietni uzlūkoja kolēģi. Roberts, nemanīdams vērtējošo skatienu, izlikās kaut ko cītīgi lasām dokumentos uz galda.
«Ja jau tas tagad ir izīrēts, sanāk, ka, iespējams, daļa viņa mantu palikušas turpat.»
Viņš pacēla acis un sastapās ar Ventlija caururbjošo skatienu. Tas viņam pēkšņi lika nodrebēt.
«Nu… Viņam taču nebija neviena radinieka, un mājas pārvaldnieks noteikti bija pārāk slinks, lai visas mantas mestu ārā, tāpat arī…»
«Viņam vēl nebija tiesību izīrēt dzīvokli.»
«Teorētiski – jā, bet praktiski…»
«Izmeklēšana vēl nav beigusies.» Karloss pēkšņi ierunājās daudz skaļāk.
«Jā, nav…» Roberts atkal ar piedurkni pārbrauca pār sviedriem, kas negaidīti bija parādījušies uz pieres. «Nez vai mājas pārvaldnieku tas daudz uztrauc,» vīrietis drūmi novilka. «Ehhh,» atmetis ar roku, viņš piecēlās un devās izmazgāt krūzi.
(Turpinājums sekos)
