«Lediņu» Rūķu ciems darbnīcās un rotaļās pulcē bērnus.
Tepat Jelgavas tuvumā ir kāda vieta, kur pirmssvētku laikā notiek brīnumi. Tur dzīvo lācis, kurš iegrimis dziļās domās, prātojot, kāds vārds viņam vislabāk piestāvētu. Tur var dabūt ugunskurā ceptas pasaulē garšīgākās piparkūkas un pasaulē garšīgāko čiekuru tēju. Tur ir iespēja izdejoties, izbaidīties nobraucienā ar trīsi un iegūt veselību visam nākamajam gadam. Bērnu un jauniešu centra «Junda» nometne «Lediņi», gaidot Ziemassvētkus, pārtapusi par Rūķu ciemu, kurā katru dienu bērnus uzņem rūķi un Salapapuks – svarīgākais ciema iemītnieks, kuru satikt vēlas ikviens atbraukušais.
Ierodas arī no tālākām vietām
Dienā, kad Rūķu ciemā viesojas «Ziņas», tajā ieradušies bērni no Vecumniekiem. Taujāti, ar kādu mērķi uz Rūķu ciemā atbraukuši, mazie sauc – pēc dāvanām. Lai tās saņemtu, bērniem vispirms ir jāatrod Salapapuks, taču to var izdarīt, tikai atstājot īsto pasauli ārpusē. Rūķu pasaulē ikviens nonāk caur burvju durvīm, pirms tam noskandinot zvaniņu. Nokļuvuši rūķu zemē, bērni dodas uz Rūķotavu, taču tad saprot, ka te plosījies liels vējš – daži nosaukuma burti iepūsti kokos. Kad tie atrasti un salikti īstajās vietās, laiks doties gan pārbaudīt, kurš apguvis burtus un ciparus, gan piedalīties radošajās darbnīcās. Rūķi cenšas katru gadu izdomāt kaut ko citu, lai mazajiem būtu prieks. Šogad darbnīcā top sniegpārsliņu magnēti. Tiesa, rūķu pasaulē ir arī savi noteikumi. Piemēram, pirmie Rūķotavā ieiet garmatainie rūķi un tikai pēc tam īsmatainie.
Kā stāsta rūķi Zane Leikuma un Liene Ušvile, uz Rūķu ciemu noķert svētku sajūtu parasti brauc bērni vecumā līdz desmit gadiem. Šogad ir paredzēta arī ceturtklasnieku grupiņa, taču interesantāk ir mazajiem, kas vēl tic Ziemassvētku brīnumam. Ir arī tādas skolas un grupas, kas atbrauc vienu gadu, viņiem iepatīkas, un nākamgad brauc atkal. Rūķiem ir pat zināmas noteiktas skolotājas, kas savas klases rūķoties ved katru gadu. Atsauksmes par Rūķu ciemu ceļo no mutes mutē, un tad nav pārsteigums, ka līdz Jelgavas pievārtei jau aptuveni desmit gadu brauc grupas ne tikai no tuvākās apkārtnes, kā Elejas vai Jaunbērzes, bet pat no Rīgas, Jūrmalas vai Saldus.
Iegūst tie, kas grib iesaistīties
Svētku laikā gaisma rūķu namiņā iedegas jau no rīta un izdziest tikai vakarā. Rūķu izdarības ir tik pieprasītas, ka grupas tiek rezervētas jau septembrī un novembrī brīvu vietu vairs tikpat kā nav. Savukārt Rūķu ciema pēdējā dienā 23. decembrī iespēja rūķoties tiek piedāvāta individuāli – tad ciemā ierodas ģimenes. Arī to vidū ir tādas, kas pie Salapapuka brauc ik gadu, nespēdamas sagaidīt, vai atkal ugunskurā varēs cept piparkūkas, kas nu jau kļuvusi par tradīciju.
«Kad bērni ir satikuši Salapapuku un jau dodas prom no Rūķu ciema, prasām, varbūt viņi gribētu palikt, un tik daudzi būtu ar mieru vēl rūķoties,» tā rūķis Liene. Rūķis Zane novērojusi, ka lauku bērni ir mierīgāki par pilsētniekiem, tomēr svētku noskaņojums visiem ir līdzīgs. «Tie, kas notic stāstiem un grib līdzdarboties, arī vairāk izbauda pasākumu. Mūsu kā rūķu mērķis ir palīdzēt noķert svētku sajūtu un reizē ļaut bērniem vēl pabūt pasakā, ļaut ļauties brīnumam,» stāsta Zane, piebilstot, ka bijušas arī pieaugušo grupas, kas labprāt nododas izdarībām. Rūķiem ir arī kāds vēlējums visiem svētkos. «Vēlam nepazaudēt to sajūtu, ka katrā vēl ir bērns, un atrast sevī brīnumu, jo ļaušanās bērnam sevī atbrīvo no ikdienas domām un uztraukumiem, tas ir tas būtiskākais,» pārliecināta rūķis Liene. ◆
