Šajā mācību semestrī LLU beidz studijas 27 viesstudenti, kas ieradušies no Lietuvas, Francijas, Ķīnas un vairākām citām valstīm. Pusgadu viņi Jelgavā papildināja zināšanas un decembra otrajā pusē atgriezīsies savā augstskolā. Tāds ir arī Jeriks Toišu no Kazahstānas, kas beidzamajos gados ir viena no pastāvīgākajām zinātniskās sadarbības partnerēm.
«Savā dzimšanas dienā es gribēju būt viens,» saka viesstudents Jeriks Toišu. Septembra beigās viņš LLU Lauksaimniecības fakultātē ieradās no Šimkentas, kur Dienvidkazahstānas Murata Auezova vārdā nosauktajā universitātē bija studējis agroķīmiju. 23. novembrī puisim apritēja 21 gads. Sveicienus no 4000 kilometru tālās Šimkentas sūtīja vecāki, brāļi, māsa un draugi, taču klātienē neapsveica neviens. «Ar mani kopā Jelgavā ir vēl trīs puiši no Kazahstānas, taču viņi ir no ziemeļiem, mācāmies dažādās fakultātēs. Lai kāds no jaunajiem paziņām un studiju biedriem pēkšņi neattaptos apsveikt, speciāli sociālajos tīklos izmainīju savu dzimšanas datumu. Es gribēju, lai mani neviens neapsveic. Joks!» pasmaida kazahu students. Savā klusajā dzimšanas dienā Jeriks mierīgi pārdomājis dzīvi.
Musulmanis nav terorists
Puisis piebilst, ka pēc ticības ir musulmanis, taču, runājot par ticības lietām, Jeriks stingri nosoda teroristus, kuri slēpjas zem musulmaņu vārda un kuriem, viņaprāt, ar ticību nav nekāda sakara. Jeriks pasmaida, ka, rudenī dzīvojot Latvijā, Jelgavā, kas atrodas par 14 platuma grādiem tuvāk ziemeļpolam nekā viņa dzimtā Šimkenta Kazahstānā, musulmaņu gavēni ievērot nav grūti. Proti, musulmaņi gavē tikai tajā laikā, kamēr pie debesīm ir saule. Kad tā noriet, ir atļauts uzēst. Šajos platuma grādos gada sākumā un beigās diena ir īsa, tādēļ neēšanas stundas aiziet ātri.
Ar bijību un cieņu Jeriks izturas arī pret savas tautas tradīcijām. Viņš skaidro, ka Kazahstānā tauta iedalās trīs lielās dzimtās. «Tagad nav tik stingri kā vecos laikos, bet tomēr ir noteikts, ka kazahu jauneklis nedrīkst precēt meiteni no savas dzimtas. Citādi var veidoties tāla asinsradniecība, kas nav vēlama,» stāsta Jeriks. Viņš piebilst, ka pats ar dzīvesdrauga meklēšanu nesteidzas, jo saskaņā ar tradīciju vispirms sieva jāapņem otrajam brālim Berikam, kuram ir 24 gadi. Viņš izstudējis grāmatvedību, dzīvo un strādā Šimkentā. Vecākajam Jerika brālim Beibitam ir 27gadi un, viņš, būdams iekšlietu dienesta virsnieks, strādā cietumā, viņam jau ir sieva un divi bērni. Toišu ģimenē trīs brāļiem ir māšele – piecpadsmitgadīgā Diāna. Brālis lepni stāsta, ka māsa sekmīgi mācās vidusskolā, par kuru īpaši rūpējas prezidents Nursultans Nazarbajevs un kas domāta īpaši centīgiem un apdāvinātiem jauniešiem. Nākampavasar Diāna plāno doties mācīties uz kādu no Eiropas valstīm. Toišu ģimenes galva tēvs strādā muitā uz Kazahstānas un Uzbekistānas robežas, bet māte ir bibliotekāre.
Kazahstāna nav tikai stepe
Stāstot par savu profesijas izvēli, Jeriks atklāj, ka, mācoties vidusskolā, gribējis kļūt par ārstu. Kazahstānā tiem jauniešiem, kuri vēlas studēt medicīnu, tiek izvirzītas visaugstākās prasības. Šajā ziņā izšķiroša loma ir pārbaudes testam, kas ir obligāts visiem vidusskolas absolventiem. Tajā tiek salīdzinātas sekmes kazahu un krievu valodā, matemātikā, Kazahstānas vēsturē un pēc izvēles kādā no dabas zinātnēm (Jeriks izvēlējies bioloģiju). Katrā priekšmetā ir 25 jautājumi, bet atbildes tiek vērtētas pēc punktiem. Lai varētu iestāties medicīnas fakultātē, Jerikam pietrūkuši trīs punkti (100 punktu skalā), tādēļ nācies izvēlēties ko citu, un puisis nolēmis studēt agroķīmiju. Ticis līdz ceturtajam kursam, Jeriks atzīst, ka bija interesanti. «Mani studiju biedri latvieši domā, ka Kazahstāna – tā ir stepe. Taču valsts dienvidos Šimkentas apgabalā lauksaimniecība ir ievērojami attīstīta. Pie mums ir gan labības un rīsa lauki, gan dārzi,» stāsta students. Viņš ar cieņu runā par LLU mācību spēkiem Dzidru Kreišmani, Inu Alsiņu, Kasparu Kampusu. Pie šiem pasniedzējiem viņam Jelgavā nācās studēt un tagad jākārto noslēguma pārbaudījumi.
Lielā zīda ceļa punkts
Domājot par savu tālāko izglītības ceļu maģistrantūrā, Jeriks spriež, ka tā varētu būt nevis lauksaimniecība, bet gan tūrisms. Puisis iedegas, stāstot par Kazahstānas vēsturi, Lielo zīda ceļu, kas gāja caur viņa dzimto pilsētu. Viņš arī zina kazahu literatūru, aizgūtnēm stāsta par padomju laika represijās cietušo rakstnieku Muratu Auezovu, kura vārdā nosaukta Dienvidkazahstānas Valsts universitāte. Jeriks savā augstskolā kā leitnants pabeidzis mācībās Kara katedrā, kur apguvis ķīmisko aizsardzību. Puisis spriež, ka Kazahstānu ar tās 17 miljoniem iedzīvotāju mūsdienās neapdraud ne Ķīna, ne Krievija, ne arī citi kaimiņi. «Taču Kazahstānas valsts ir neatkarīga un armijai ir jābūt,» saka kazahu jauneklis.
Jeriks Toišu teic, ka LLU apguvis daudz interesanta, Jelgava viņam paliek atmiņā kā neliela, ērta un sakopta pilsēta. Latvijas vietā bijusi iespēja izvēlēties Poliju, kas tomēr ir tālāk no Kazahstānas. «Droši vien būtu bijis labāk, ja apmaiņas programmā būtu kopā ar vēl kādu studentu no Šimkentas,» domā kazahu puisis. ◆
