Vakar ap pulksten diviem sanāca iegriezties vienā no lielajiem Jelgavas lielveikaliem. Lai arī ļoti labi zinu, ka Ziemassvētku gaidīšanas periodā visur mēdz būt liela drūzma, vienalga biju pārsteigta par rindu līkumiem, kas no kasēm aizstiepās veikala dziļumā. Atzinīgi, ka strādāja daudzas kases, – veikala vadībai nav ko pārmest. Skaidrs, ne jau es viena iedomājos, ka jāizmanto brīvā pusstundiņa, neba nu citi neprot darba laikā pa vidu citām darīšanām ieskriet veikalā. Un tomēr tā nebija brīvdiena, tas nebija vakars, nedz arī stundiņa līdz darba dienas beigām. Ne jau ar trīs vai piecām lietām groziņos stāvēja pircēji, bet gan ar brangi piekrautiem ratiem.
Atliek secināt – lielais dāvanu, svētku galda labumu gādāšanas drudzis ir sācies.
Mājās braucot, aizdomājos par pirkšanas trakumu un izlēmu atgādināt – nekas nav mainījies. Tā es domāju pagājušajā gadā un turpinu uzskatīt arī tagad. Varbūt vismaz daļu no lielveikalā atrodamajiem (lielākoties Ķīnas ražojumiem) produktiem tomēr varētu aizstāt ar vietējo amatnieku un zemnieku produktiem. Katrs (varbūt izņemot lielākos Ziemassvētku nīdējus) gatavo kaut vai nelielas dāvaniņas saviem tuvākajiem cilvēkiem, draugiem, kolēģiem. Iegādājoties vietējā ražotāja produktu, labums būs divkāršs vai pat trīskāršs, ja pieskaita arī savu prieku. Dāvanas saņēmējs būs priecīgs par sarūpēto velti, bet mazais uzņēmējs – nopelnījis kādu eiro par pūlēm un darbu gada garumā. Protams, labums kādam tiek arī no lielvalstīs ražotā produkta iegādes, tomēr man patīk doma, ka ar savu pirkumu īpaši atbalstu mūsu pašu ražotājus. ◆
