Solvitas Bukšānes mecosoprānu itin bieži var dzirdēt Jelgavas Sv.Annas baznīcā.
Tikšanās ar Solvitu Bukšāni, kuras skanīgais mecosoprāns vismaz reizi mēnesī svētdienas rītos dzirdams Jelgavas Sv.Annas baznīcā, tiek norunāta pēc, nevis pirms dievkalpojuma. Loģiski, jo dziedātājiem no rītiem balss jāsaudzē – dziedāšana pulksten 10 nav nekāda ieteicamā lieta. Izrādās, iemesls tomēr ir pavisam cits – vēl pirms liturģijas paredzēts neliels mēģinājums.
«Taisnība ir par balsi, kas tā īsti pamostas tikai pēc četrām stundām, bet ko padarīsi, ja vajag. Atliek tikai viens – jāceļas agrāk,» konstatē jaunā dziedātāja. «Ja mēģinājums ir pulksten 9, es ceļos septiņos, lai vismaz pāris stundas paiet.»
– Esmu palaidis garām brīdi, kad tieši sāki dziedāt Sv.Annas draudzes dievkalpojumos. Tas notika diezgan pēkšņi, kad no balkona liturģijas laikā sāka skanēt nevis kāda cita, bet tieši tava balss. Jāatzīstas, ka par dziedātāju Solvitu Bukšāni Jelgavā neko daudz dzirdējis nebiju.
Stāsta sākums būs gaužām vienkāršs un bez kādām intrigām – Jelgavā ieprecējos. Edgars Bukšāns gan pēc izcelšanās ir dobelnieks, bet nu jau labu laiku kļuvis par jelgavnieku, jo strādā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Kokapstrādes katedrā par asociēto profesoru. 2013. gada rudenī pabeidzām iesvētes kursu un šajā pašā baznīcā nokristījāmies, iesvētījāmies un pēcāk arī salaulājāmies.
Draudzes muzikālās dzīves vadītāja ērģelniece Māra Ansonska bija padzirdējusi, ka es meklēju jomu, kurā kalpot, un bija arī uzzinājusi par manu dziedāšanu. Tā sapazināmies tuvāk, un sākās mana muzicēšana šajā baznīcā. Tas jau bija kā solis uz sapņa piepildījumu, jo kalpot Dievam, dziedot šeit, bija viena no manām kvēlākajām, gan ne pārāk skaļi paustajām vēlmēm. Pateicība jāizsaka arī draudzes loceklei Zaijai.
– Tai pašai Zaijai Kēlerei, kura, 1936. gadā dzimusi Latvijā, trīsdesmit gadu nodzīvojusi Klīvlendā ASV un desmit gadu Brazīlijā, bet 1998. gadā atgriezusies Latvijā kopā ar vīru Juri un ir aktīva Jelgavas Sv.Annas draudzes dalībniece, un, cik vien spēki ļauj, ar savu skanīgo balsi kuplina draudzes kora skanējumu?
Domāju, tai pašai, jo divu Zaiju taču mūsu draudzē nav. Tieši viņa mani iedrošināja dziedāt un neslēpt tādu Dieva dotu dāvanu. Pati es, protams, kautrējos. Vēl jo vairāk, redzot, ka šeit dzied koris, domāju apmēram tā – kā nu pēkšņi nākšu un teikšu, ka negribu korī, bet gribu dziedāt solo. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu dziedājusi koros (saskaitīju pat 19 gadus, līdz sāku mācīties solo dziedāšanu). Turklāt labos koros, kā «Juventus», «Dziesmu vara», «Austrums», tomēr akadēmiskā dziedāšana ar kordziedāšanu nav savienojamas. Kad sāku dziedāt akadēmiski, korus nācās pamest. Tās ir divas pilnīgi dažādas tehnikas un manieres. Mēģinot korī dziedāt akadēmiski, tu ar savu tembru sities ārā no kora. Neesmu tik liela speciāliste, var jau būt, ka teorētiski tas kaut kādā veidā būtu iespējams, bet diriģents noteikti nebūs sajūsmināts.
– Zinu, ka tava pamatnodarbe gan, vismaz pagaidām, ir cita…
Pēc izglītības esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, jo šajā specialitātē pabeidzu Latvijas Universitāti. Kādu brīdi pastrādāju Rīgas 13. vidusskolā, bet jutu, ka tas nav mans īstais aicinājums. Sirdij tuvāks ir tieši tas rakstīšanas darbs, specializējos tekstu korektora un veidotāja jomā. Sadarbojos ar tulkošanas aģentūrām un privātiem klientiem, pamatā rediģēju gatavus tekstus.
Bet mūziku un dziedāšanu jau tik viegli neaizmirsīsi.
Ieklausoties arī citos padomos, sadūšojos un trīs gadus mācījos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā. Aizvadītajā pavasarī to pabeidzu un tagad mācos Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā – dziedātājas Lilijas Greidānes klasē.
– Izklausās gluži neticams veiksmes stāsts.
Tā jau nav, ka pirms tam nemaz nebiju saistīta ar mūziku – vienpadsmit gados paralēli Rīgas 19. vidusskolai esmu beigusi gan vijoles klasi, gan flautas klasi Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā Rīgā. Arī pati esmu no Bolderājas.
– Sanāk, ka ar Edgaru Bukšānu satikāties gandrīz pusceļā starp Bolderāju un Dobeli – Jelgavā.
Jā, vasarā man reizēm pietrūkst jūras.
– Vai ir liela starpība – dziedāt baznīcā vai uz skatuves?
Dziedāt baznīcā nozīmē kalpošanu, un tas ir pilnīgi cits iekšējais stāvoklis, kāds cits un pilnīgs miers. Tā tiešām ir sajūta, ka es stāvu un dziedu Dievam par godu, savā ziņā arī pateikdamās par to, ka viņš man ir dāvājis šo balsi.
Dziedot uz skatuves, vai tas ir koncerts vai pagaidām biežāk eksāmens vai ieskaite, kā jau mācību iestādē, un kad vēl blakus ir pasniedzējs, miera vietā drīzāk pārņem uztraukums. Ar to gan nedomāju, ka, dievnamā dziedot, nemaz neuztraucos, bet tās ir pavisam citas sajūtas. Visur jau gribas izdarīt pēc iespējas labāk.
– Ja pareizi saprotu, pirmajā kursā vēl viss ir iespējams. Vai neesi domājusi, kam tu tomēr labprātāk veltītu savu nākotni – dziedāšanai baznīcās vai, piemēram, operai.
Es droši zināju tikai vienu – ka man jāiet mācīties dziedāt. Kur un kā, par to vēl grūti spriest. Pagaidām vienkārši ļaujos. Gluži tāpat kā pirms pusgada, kad bez kādiem iepriekšējiem plāniem nonācu Jelgavas Sv.Annas baznīcā.
– Vai ir arī īpašas Ziemassvētku sajūtas?
Laika apstākļi tās gan neveicina, bet vairāk jau atkarīgs no paša iekšējām sajūtām. Tās noteikti veicinās koncerts Annas baznīcā 25. decembrī pulksten 10, kad notiks Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojums. Būs ne tikai svētdienas skolas bērnu iestudētā ludziņa, bet arī kāds muzikāls pārsteigums, ko mēs (es un ērģelniece Māra Ansonska) gatavojam kopā ar komponistu Alvilu Altmani. Dievkalpojumā skanēs gan viņa garīgā mūzika, gan dziesmas, paredzēts arī Jelgavā labi pazīstamā komponista skaņdarba «Panis Angelicus» pirmatskaņojums. Alvils Altmanis pats spēlēs saksofonu.
Gandrīz piemirsu uzaicināt arī uz Salgales baznīcu 3. janvārī, kur paredzēts koncerts kopā ar kori «Svīri», izpildot kopīgus Ziemassvētku noskaņu skaņdarbus, kā arī dziedāšu daļu no sava solo repertuāra, diriģēs Māra Ansonska.
Ja Dievs iesējis to dziedāšanas dzinuli, tas rada ārkārtīgi lielu prieku, un ja vēl tu ar savu māku vari dot prieku citiem, jau tā brīnišķīgās sajūtas divkāršojas. Ja to vēl iespējams darīt baznīcā, esmu ārkārtīgi laimīga.
– Būšu tik cinisks un atgādināšu, ka šīm laimīgajām sajūtām vajadzīgs arī kāds materiāls pamats.
Tā ir. Pagaidām varu priecāties par to, ka šāda dziedāšana ir lieliska prakse, kas daudz dod manām mācībām. Un pāri visam tas, ka dziedot es varu kalpot cilvēkiem. Varu priecāties, ka man patīk arī korekcijas un rediģēšanas darbi, ar ko nodrošināt savu ikdienu. Protams, būtu ļoti labi, ja arī ikdienas iztiku nopelnītu ar dziedāšanu.
Šis decembris man paiet ļoti lielā aizņemtībā, visi darbiņi saskrien kopā, ieskaitot sesiju Latvijas Mūzikas akadēmijā, savukārt Ziemassvētkos – koncerti. Bet tā varbūt ir labi, dziedāšana reizē ir gan mana kalpošana, gan miera osta.
Kā liecina mana līdzšinējā pieredze, Dievs nokārtos tā, lai būtu labāk. Varbūt pašai to neapzinoties. ◆
