«Fortum Jelgava» vadītāja Ginta Cimdiņa pārceļas darbā uz Indiju.
Pēc septiņiem darba gadiem Jelgavā Vecgada vakarā uz Indiju pārceļas siltuma un elektrības ražošanas uzņēmuma «Fortum Jelgava» valdes priekšsēdētāja Ginta Cimdiņa. Šovasar izdevums «Nordic Business Report» G.Cimdiņu ietvēra Ziemeļeiropas biznesa sieviešu «Top 20» sarakstā. Par gada sievieti uzņēmēju viņu nodēvējis arī Jelgavas Zonta klubs. Taču nākamajos divos gados G.Cimdiņa apsolījusi veikt apjomīgus biznesa projektus valstī, kurā iedzīvotāju skaits pārsniedz miljardu.
– Kā izvēlējāties profesiju, un kā sākās jūsu karjera biznesā?
Manas saknes ir Vidzemē, Piebalgā, no kurienes nāk mani vecāki. Pati esmu dzimusi un augusi Rīgā. Biju no tiem klusajiem, noslēgtajiem bērniem, kam ir maz draugu. Pēc vidusskolas nolēmu Latvijas Universitātē studēt bioloģiju, saistīt savu dzīvi ar dzīvnieku pasauli. Taču liktenīgi, 1994. gadā vasaras brīvdienās meklējot darbu, ko var apvienot ar studijām, sāku strādāt par sekretāri ar somu koncernu «Fortum» saistītajā uzņēmumā «Baltic Power Latvia». Tur arī esmu palikusi jau 21 gadu. Šajā laikā pabeidzu biologus, ekonomistus, maģistrantūru Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē. Drīz vajadzētu aizstāvēt doktora grādu. Visu šo laiku esmu daudz mācījusies un daudz arī strādājusi. Par šogad man piešķirtajiem goda nosaukumiem varu teikt, ka skaisti ir saņemt atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs.
– Kā 2008. gadā uzņēmāties veidot moderno siltuma un enerģijas ražošanas uzņēmumu «Fortum Jelgava»?
Man nav stingri loģiska paskaidrojuma, kā tas notika, esmu ļāvusies apstākļu sakritībai. Vienmēr pirmajā brīdī licies, ka viss ir ļoti sarežģīti, taču ātri pārvarēju bailes, un lietas sāka iet. Godīgi jāatzīstas – es nezināju, ka to varu. Pārsteidzoši, ka mani Jelgavā pieņēma kā savu cilvēku. Liels paldies par iespēju te strādāt. «Fortum Jelgava» sadarbība ar pašvaldību ir ļoti veiksmīga, es pat neatceros, ka mums būtu bijušas nopietnas nesaskaņas.
Domāju, ka mana Jelgavā padarītā darba lielākā vērtība ir modernais siltuma un elektrības ražošanas uzņēmums. Kad es atbraucu uz Jelgavu, bijušajā siltumtīklu uzņēmumā strādāja ap 270 darbinieku. Esmu veikusi vairākas restrukturizācijas. Tagad «Fortum Jelgava» strādā 79 darbinieki. Turklāt ražojam ne tikai siltumu, bet arī elektrību. Izbūvējot koģenerācijas staciju un pilnveidojot siltumtīklus, kopējās «Fortum» investīcijas Jelgavā pārsniedz 100 miljonu eiro. Tās ir vienas no lielākajām kāda ārzemju uzņēmuma investīcijām Latvijas ekonomikā.
– Ko vēl «Fortum» varētu veikt Latvijā?
Jelgavā izdarīts daudz. Latvijā perspektīvā paliek ideja par pirolīzes eļļas rūpnīcu, kurā no šķeldas ražotu eļļu, kas varētu būt mazuta aizstājējs – eksportprece, ko izmantotu uz lielajiem kuģiem, kam ir savas koģenerācijas stacijas. Ievērojot mūsdienu vides prasības, kuģniecībā notiek pāreja no mazuta uz videi draudzīgāku kurināmo, kāda ir pirolīzes procesā iegūtā eļļa. Somijā, Karēlijā, «Fortum» ir viena tāda rūpnīca. Ja šis projekts būs sekmīgs, nākamā vieta, kur koncerns būvētu līdzīgu rūpnīcu, varētu būt Latvija.
– Viens no riskiem Jelgavas siltumapgādes sistēmā ir daudzdzīvokļu māju nolietotie iekšējie siltumtīkli. Dzīvokļu īpašniekiem nav viegli vienoties par līdzekļu ieguldījumu to atjaunošanā. Gadās, ka cilvēki pat domā – iekšējie siltumtīkli arī ir «Fortum» atbildībā.
Enerģētikas likums nosaka, ka par māju iekšējiem tīkliem atbild dzīvokļu īpašnieki. Taču tāpat kā auto ražotājiem ir svarīgi, kādi ir ceļi, arī siltuma ražotāji ir ieinteresēti, lai māju iekšējie tīkli būtu labā kartībā. Uzņēmums «Rīgas siltums» pēc klientu pasūtījuma sācis darboties ar ēku iekšējiem tīkliem. Tātad zināmā mērā siltuma ražotājs uzņēmies tās rūpes, ko parasti dzīvokļu īpašnieki uztic apsaimniekotājiem. Taču neesmu īsti droša, vai šis būtu labākais risinājums Jelgavā. No otras puses, skaidrs, ka deviņdesmitajos gados pieņemtais Enerģētikas likums ir novecojis, dzīvē daudz kas gājis uz priekšu.
– Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma LLU, kas apsaimnieko diezgan ievērojamu daļu no pilsētas ēkām, paši sevi autonomi apsilda ar dabasgāzi. Augstskola «Fortum Jelgava» pakalpojumus neizmanto. Tas tomēr ir izdevīgāk?
LLU ir zināma kā zaļi domājoša augstskola. Gribētos cerēt, ka nākotnē tā priekšroku dos vietējiem kurināmajiem resursiem, piemēram, šķeldai, (ko lielākoties izmanto «Fortum Jelgava»). Es saprotu, kāda situācija bija deviņdesmitajos gados, kad LLU atslēdzās no pilsētas siltumtīkliem. Tolaik bija pretenzijas pret pakalpojuma kvalitāti un cenu, taču dzīve ir mainījusies. Pavisam nesen mums ar LLU vadību šajā jautājumā bija pirmās sarunas. Skatāmies cerīgi, ka augstskola varētu soli pa solim mainīt savu nostāju un pieslēgties mūsu tīkliem. Savukārt klientu skaita palielināšanās samazinātu sistēmas uzturēšanas izmaksas un arī pakalpojuma cenu Jelgavas iedzīvotājiem.
– «Fortum Jelgava» valdes locekle Aina Bataraga teic, ka jūs ar savām zināšanām kā magnēts metāla skaidiņas pulcināt ap sevi cilvēkus. Taču Jelgavā jums kļuvis par šauru. Ko darīsiet Indijā?
Jāatzīst, ka «Fortum» piedāvājums strādāt Deli un kļūt par «Fortum India» finanšu direktori man likās šokējošs. Finanšu jomā izglītība un arī prakse man ir, taču vai es spēšu attīstīt vērienīgus projektus citā valstī ar citu kultūru? Tomēr man gandarījumu sagādā lietas, kur jāpārvar grūtības. Mani darba devēji «Fortum» Indijā plāno ieguldīt vairāk nekā 100 miljonu eiro elektrības ražošanā ar saules baterijām. Indijā gadā ir 327 saulainas dienas (no maija līdz septembrim temperatūra sasniedz 40 grādu). Arī elektrības deficīts ir milzīgs. Tik tālu viss liktos vienkārši. Bet pārējais, sākot ar cilvēku mentalitāti un kultūru, ir ļoti sarežģīti. Indiešiem diemžēl pastāv arī kastu sistēma. Man ir jāizveido komanda, kas spēj veikt atbildīgus uzdevumus. Starp apmēram četrdesmit «Fortum India» darbiniekiem esmu vienīgā eiropiete. Var saprast, ka mans darba devējs «Fortum», kurā, starp citu, 51 procents kapitāla daļu pieder Somijas valstij, vēlas, lai naudas lietas, finanšu plūsma būtu uzticēta vairāk pieredzējušai darbiniecei.
– Kādi ir pirmie iespaidi par Indiju, kur novembrī jau bijāt aizlidojusi iepazīties ar jauno darbavietu?
Sajūta ļoti vientuļa, līdzās nav draugu, kolēģu, no kuriem daudzus iepazinu Jelgavā. Taču ticu, ka skumjas ātri pāries un radīsies sapratne, kas jādara. Ļoti ceru, ka man izdosies augt un attīstīt sevi profesionāli. Pašlaik esmu pārliecināta, ka pēc diviem gadiem braukšu atpakaļ uz Latviju un varbūt tieši uz Jelgavu. Un, iespējams, strādāšu pie vērienīgiem saules enerģijas projektiem.
Man radās arī pāris atziņas, ko no indiešiem varētu mācīties. Mēs dzīvojam lielā steigā, ir sajūta, ka katru gadu kāds piespiež pogu, lai mēs kustētos vēl ātrāk, tādējādi dažreiz nepieņemam pareizos lēmumus, jo nav laika tos kārtīgi apdomāt. Turpretī indiešiem, šķiet, kāds ir nospiedis palēninājuma pogu. Viņi vēsu prātu dara secīgi vienu, tad otru lietu, kaut vēl ir daudzas citas, ko it kā varētu padarīt uzreiz. Sākumā tas šķiet kaitinoši, bet ne vienmēr tā ir.
Indijā biju tieši valsts svētku laikā. Šogad Latvija tur atklājusi vēstniecību, kopā ar vēstnieku un viņa kundzi tajā strādā pieci vietējie darbinieki. Ļoti aizkustinoši ir redzēt indiešus ar piespraustiem Latvijas karodziņiem. Šķiet, viņi zina latviešu stāstu, cik maz mums bijis brīvības un cik svarīga mums tā ir. ◆
