Redakcijā kāds kolēģis bieži savus rakstus rediģēšanai nodod, nosaucot tos nevis tēmas vārdā, bet ar vienu vārdu – Aiziet! Sākumā bija grūti pie tā pierast, taču, ja kolēģa radītajā sistēmā iedziļinās mazliet filozofiski, tā ir balta patiesība. Darba tapšanas viens posms ir noslēdzies, un tas var tikt virzīts uz priekšu – precizēts, labots un ievietots laikraksta topošā numura maketā.
Tā ir līdzība ar ikvienu posmu mūsu katra dzīvē – ir lietas un situācijas, kas kādā brīdī sevi ir izdzīvojušas un tām jāpaliek pagātnē, bet pašiem jāiet tālāk. Ne velti saka, ka nevajag kaut kam pārāk pieķerties un ir liela kļūda dzīvot pagātnē vai ilgoties pēc nākotnes. Jo tad mēs pazaudējam šodienu – īsto mirkļa burvību. Tas nenozīmē, ka jāaizmirst vakardiena un jādzīvo tā, it kā rītdiena nepienāks. Nē! Taču ļoti bieži mēs aizmirstam šodienu – būt šeit un tagad tikai tādēļ, ka nespējam ļauties dzīves plūdumam, kas neapstāsies neatkarīgi no tā, kā pret to izturamies un kurā laika formā dzīvojam.
Šis gads bijis notikumiem bagāts gan valstiski, gan starptautiski, gan, esmu pārliecināts, arī mūsu katra dzīvē. Ir bijuši skaistām emocijām piepildīti un arī skumīgi brīži, kam esam gājuši cauri. Nu jāizdara secinājumi, jāsaliek viss pa plauktiņiem un jāturpina. Nav jēgas turēt rūgtumu sevī, jo tas ir kā akmens kaklā, kas apgrūtina virzīšanos uz priekšu. Ja vēl neprotam, ir jāiemācās piedot, aizmirst slikto. Piedošana nav tik ļoti svarīga pāridarītājam, cik vispirms pašam. Tiklīdz esi piedevis, apjaut, ka ne jau tikai tas otrs aiz sava ļaunuma pateicis ko skarbāku, izdarījis ko sāpīgu. Saproti, ka pāridarītāja rīcības iemesls bijis mūsu pašu nepārdomāts vārds.
Atstāsim visus akmeņus 2015. gadā un jaunajā ieiesim viegli un gaišām domām! ◆
