«Mēs taču neesam atnākuši apspriest valstis, kas sagrābj citu valstu teritorijas, vai terorismu un migrantu krīzi,» nevarot izturēt dažus vispārēji aktuālus teikumus pilsētas mēra Andra Rāviņa uzrunā, izgājis ārā no svinīgās Černobiļas avārijas atcerei veltītas sapulces, sacīja kāds «černobilietis». Apsēdies aiz durvīm, viņš gaidīja, kad oficiālās runas beigsies un varēs pievienoties saviem draugiem, likteņa biedriem, kas palika zālē, un saņemt medaļu.
Domāju, mērs savā runā minēja arī būtiskas lietas. Piemēram – gribam vai ne, katastrofas tomēr notiks arī nākotnē, tādēļ sabiedrībai pienākas godināt tos, kas upurējušies citu labā. Pēc dažām minūtēm arī protestētājs nomierinājies man teica, ka Latvijas valsts un pašvaldība atzīstami (pat vairāk nekā austrumu kaimiņvalstīs) rūpējas par saviem «černobiliešiem». Taču cilvēka dvēsele ir trausla, daži teikumi pat daudz pieredzējušam vīram liek notraukt asaru.
Savukārt Ozolniekos izskatās, ka ļaudis kopumā pozitīvi vērtē centrālās siltumapgādes rekonstrukciju. Ar ES atbalstu izveidotas siltumtrases, tapusi jauna katlumāja. Apkure sanāks lētāka. Bet neapmierināts ir kāds puisis, kurš agrāk dzīvoja Ozolniekos, Zemgales ielā. Viņš teic – cilvēkiem pietrūks griezes dziesmas tuvējā pļaviņā. Pēc katlumājas uzbūvēšanas tās pļaviņas vairs nav. Vai maz vērts runāt par tādu sīkumu! Tikai jāpiebilst, ka šis neapmierinātais puisis ir rakstnieks Jānis Joņevs, kurš varbūt savās bērnības mājās, griezes dziesmā klausoties, iecerēja grāmatu «Jelgava 94». Viņš ir «vainīgs», ka pēdējā laikā pasaulē mūs ir pamanījuši arī pozitīvā nozīmē. Atkal un atkal aktualizējas trauslā cilvēka dvēsele, bez kuras taču nevar neko īsti jēdzīgu izdarīt un mīlēt.
