«Parasti, braucot cauri laukiem, pārņem sentiments – atceries, kā bija toreiz pie omītes… Un arī nelielas skumjas, ka dzīve tur lēnām iznīkst un zemi izpērk ārzemnieki. Tāpēc man ienāca prātā ideja – izveidot nelielu platformu, kur apvienot cilvēkus laukos un pilsētās, ļaujot abām grupām iegūt savstarpēju labumu no sadarbības, un varbūt ar brīvprātīgo darbu atdzīvināt laukus,» stāsta jelgavniece Elīna Šuļeva, kura sociālajā tīklā «Facebook» domubiedru grupā «Darbs un iedvesma laukos» kopā pulcē pilsētniekus, kas apmaiņā pret naktsmītni būtu gatavi pielikt roku lauku darbos, un dārziņu īpašniekus, kuri varētu savā saimniecībā uzņemt strādniekus.
Jaunieši atgriežas laukos
Domubiedru grupā, kas izveidota pirms dažām dienām, ir jau vairāk nekā tūkstotis biedru. Tiesa, lielākā daļa ir gatavi strādāt, tāpēc Elīna īpaši aicina atsaukties saimniecību īpašniekus. «Daudz domāju par to, vai latvieši ir pietiekami atvērta tauta šādai idejai. Atceros, kāds man teica, ka esam pārāk kautrīgi, lai ielaistu svešinieku savā intīmajā zaļajā zonā. Bet ir daudz jauniešu, kas pārceļas uz laukiem. Viena mana draudzene ar savu draugu pārcēlās uz viņa senču mājām Jēkabpils laukos, kur mēģina atjaunot māju un apkārtni, kas man šķiet apbrīnojami,» stāsta Elīna.
Kā radās doma par projektu? «Izlēmu, ka dzīvē jābūt kam vairāk nekā tikai strādāšanai un rēķinu maksāšanai, tāpēc atstāju darbu un nolēmu paceļot. Uz gadu dabūju Jaunzēlandes vīzu un aizbraucu turp,» stāsta jauniete, kura arī šobrīd atrodas otrā pasaules malā. Pēc Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanas viņa strādāja digitālajā reklāmas aģentūrā. «Visas lietas darīju pēc saraksta. Viss bija labi – jauks birojs, forši kolēģi –, bet tad sāka kļūt pārāk komfortabli un laikam jau trūka gandarījuma par darbu. Var ironizēt, ka ar gandarījumu vien nepaēdīsi. Nu tad pieņemsim, ka man pašlaik ir gandarījuma diēta,» nosmaida Elīna.
Iepazīst vietējos un kultūru
Pirmos mēnešus Jaunzēlandē viņa pavadīja ceļojot – pārsvarā ar autostopiem un cik vien lēti iespējams. «Kad visu laiku esi uz ceļa, ik pa brīdim gribas apmesties – kaut uz pāris dienām. Sarunās ar citiem ceļotājiem bieži tika pieminēta iespēja strādāt pie vietējiem mājās (un Jaunzēlande ir vieni lieli lauki) apmaiņā pret naktsmājām un ēdienu,» stāsta Elīna, kura uzzinājusi par dažādām mājaslapām un organizācijām, piemēram, «Wwoofing», «Helpex» un citām. «Vūfinga» sākotnējā ideja bija par darbu organiskajās fermās, bet, runājot ar citiem ceļotājiem, Elīna sapratusi, ka šis termins tiek attiecināts uz visu veidu brīvprātīgo darbu apmaiņā pret naktsmājām. Realitātē tas izpaužas kā triju līdz piecu stundu darbs, bet noteikumi katrās mājās var būt citi. «Pati biju šādi strādājusi tikai divas reizes, katru ap trim dienām, un redzēju, cik sirsnīgi cilvēki var tevi uzņemt un dalīties savām mājām. Tā ir lieliska iespēja iepazīt vietējos iedzīvotājus un kultūru,» stāsta Elīna.
Pēc triju mēnešu ceļošanas Elīna nolēma finanšu papildināšanai dabūt sezonālo darbu. Viņa apmetās kādās mājās, kur lasīja un uz tirgu veda ogas. «Daudzi sarauks degunu, cik prasts darbs, nu galīgi nav prestiži. Bet man šķiet, lielākais Jaunzēlandes trumpis ir tas, ka cilvēki nebaidās un lepojas darīt vienkāršu darbu (lauksaimniecība patiesībā nav nemaz tik vienkārša). Kā tad lai eksistē pašpietiekama ekonomiski stabila valsts, ja visi grib sēdēt birojos un strādāt ar papīriem un datoru? Tā arī rodas situācija, ka savās mājās mums jāpērk Ķīnā audzēti ķiploki, kamēr pašiem ir savas dobes,» tā Elīna.
Jāiemācās darbos dalīties
Viņa daudz domā par dzīvi Latvijā. «Lai arī šobrīd esmu prom, Latvija vienmēr ir un būs manas mājas. Vienmēr smejoties saku – ceļoju, lai pieredzētu dzīvi un ārzemēs iemācītos to labāko, ko realizēt šeit. Mani piemeklēja tāds «ahā!» brīdis, cik forši būtu pamēģināt līdzīgu iespēju strādāt apmaiņā pret naktsmājām Latvijā. Parasti no saviem radiniekiem laukos dzirdu, ka daudz jāstrādā un darbs nav viegls, tāpēc nemaz neatliek laika atpūtai. Bet, redzot lauku ikdienu Jaunzēlandē, izrādās, ka nav nemaz tik ļoti jāmokās, ja darbos iemācās dalīties. Piemēram, tās pašas kartupeļu un citas talkas varētu tikt pievārētas daudz ātrāk un jautrāk, ja iesaistītos vairāk darba roku,» spriež Elīna, kura atminas vecāku un vecvecāku stāstus, kad lauku darbi tika veikti, sanākot ģimenei kopā.
«Braucot cauri mūsu laukiem, šķiet, ka tur dzīve palēnām iznīkst. Šī būtu lieliska iespēja ienest laukos nelielu dzirkstelīti un varbūt popularizēt lauku tūrismu,» pārliecināta jauniete. «Tā ir iespēja arī apgūt kādu amatu, piemēram, biškopību, vīndarīšanu vai podniecību, salasīt zāļu tējas, iemācīties kādu jaunu recepti vai vienkārši pagulēt zālē, pa kuru pirms tam nav staigājuši pilsētas suņi (ar visām no tā izrietošajām sekām), galu galā satikt interesantus cilvēkus un smelties iedvesmu jaunām bildēm. Es pati, piemēram, noteikti gribētu atrast kādu, kas man varētu ierādīt biškopību, kā arī atrast laukus, kur autentiski svin Jāņus ar visu siera siešanu un dziedāšanu ap ugunskuru. Arī pašiem lauciniekiem noderētu pieredzes apmaiņa citos laukos, lai noķertu kādu labu ideju,» skaidro Elīna.
Ja šī iecere izdotos, jaunietei ir dažas idejas, ko varētu darīt tālāk, – piemēram, pārdot savu produkciju «Facebook» grupas biedru vidū. «Jaunzēlandē ir līdzīga situācija kā Latvijā, kur zemi un īpašumus izpērk bagātie ārzemnieki. Tur tie ir ķīnieši, kas, manuprāt, ir absurda situācija. Gribētos, lai vismaz Latvijas lauki paliek mūsu pašu rokās. Un šī varētu būt iespēja jauniešos izraisīt interesi par laukiem un lauku darbiem,» cer jauniete. «Protams, daudzi teiks, kā tad es tagad tā ņemšu svešinieku pie sevis, bet mums ir daudz jauku cilvēku. Ja nepamēģināsi, neuzzināsi, jo mēs dzīvojam tādu realitāti, kādu radām ar savām domām. Pašam nebūs jāstrādā melnu muti, un citam būs prieks par padarītu darbu un iespēju palīdzēt!» iesaistīties rosina Elīna.
Darbs un iedvesma
Kristaps Caune,
pieder saimniecība Gulbenes novada Galgauskas pagastā
Lauki tiek atstāti novārtā aizvien vairāk. Galvenais iemesls – jaunieši vienkārši negrib tur dzīvot, jo to uzskata par apkaunojumu vienaudžu vidū. Šī tendence daļēji tiek novērota arī pieaugušo vidū. Pats arī esmu sastapies ar daļēju nicinājumu no jau pieaugušiem, Rīgā dzīvojošiem cilvēkiem – «viņš no laukiem, droši vien neko neprot». Tā spēj pateikt 25–30 gadus veci cilvēki.
Kāpēc esmu nolēmis piedalīties? Pirmkārt, parādīt pilsētas ļaudīm, ka dzīve laukos nebūt nesaistās ar mēslu tīrīšanu un smaku. Otrkārt, pierādīt, ka cilvēks ir spējīgs izdzīvot bez veikala apmeklējuma arī nedēļu un vairāk. Veikals šajā gadījumā ir definēta kā atkarība. Lauki rūda raksturu. Treškārt, pamazām attīstu, komercializēju savu hobiju.
Viena no manām vēlmēm ir plašāk attīstīt putnkopību – pamatā audzēt vistas, kas ražos lauku olas, bet citus putnus (zosis, pīles, tītarus un vēl kādus) turēt, lai būtu interesantāk. Otrs ir vīna brūvēšana. Abas interesentiem būs iespēja izmēģināt. Ja putnkopība nav saistoša un nosacīti sarežģīta, tad vīna brūvēšana būs gana aizraujoša. Bet noteikti tie nebūs vienīgie darāmie darbi. Plānos saimniecību parādīt daudzpusēji interesantu.
Šādi būs iespēja ne tikai reklamēt savu saimniecību, bet arī dot pārliecību citiem, ka laukos var gan dzīvot, gan strādāt. Pirmā un vienīgā lieta, ko sagaidu no tiem, kas ieradīsies manā saimniecībā, ir atsaucība un patiesa vēlme iejusties lauku dzīvē.
Hedija
Jau sen sapņoju par iespēju iemācīties slaukt kazu, ļaut saviem bērniem basām kājām skriet pa rīta rasu, ieraudzīt un sajust dabu brīvsolī.
Inga
Idejas lido gaisā. Nu jau kādu mēnesi meklēju laukus, kur varētu aizbraukt ar bērnunama bērniem: pa nelielām 8–14 gadu vecu bērnu grupām uz nedēļu. Tas būtu laiks, kurā saprast, kas tie lauku darbi tādi ir, bet nerodas apnikums vai nepatika. Man pašai ir viesģimenes statuss, tāpēc varu pavadīt nelielas bērnu grupiņas.
