Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrs ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi sociālajā rehabilitācijā nostājies vērienīgas reorganizācijas priekšā.
«Svinam ne tikai visas latviešu gadskārtas, bet arī ienākušos svētkus – Helovīnu, Valentīndienu. Skolas sākumu un beigas. Arī Jūras svētkus, kad ārā uz ugunskura vārām zivju zupu. Mārtiņdienā izdomājām iet ķekatās, bet mūs pieņēma tikai vienā mājā – pārējie pat nevēra durvis vaļā. Notiek ēdienu gatavošanas nodarbības, kurās savu iespēju robežās piedalās arī paši mazākie. Piemēram, uz Ziemassvētkiem sponsori bija atveduši visu pankūkām – pienu, miltus, cukuru, ievārījumu. Cepām un ēdām. Apmeklējam sporta spēles un svētkus, kas notiek Jelgavā, – arī ziedu nolikšanu pie Čakstes pieminekļa un Lāčplēša dienas lāpu gājienu. Tāpat mums ir tradīcija braukt uz «Lido», kur sportojam un tad sēžamies pie svētku galda – bērni to ļoti gaida. Gatavojam priekšnesumus. Ziemassvētkos uzvedām ludziņu, un mūsu lielais atklājums bija viena nepaklausīga meitene, ar kuru pat nezinājām, ko iesākt, – viņa tik ļoti iejutās, ka «izcēla» visu lugu,» Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra (BSAC) piesātinātajā ikdienā aizrautīgi ved iestādes brīvā laika un jaunatnes lietu speciāliste Ieva Ozoliņa.
Ļoti gaida baikerus un viskonsiešus
Sociālās aprūpes centra pasākumu plāns, kas top mācību gada sākumā, tiešām ir notikumiem un piedzīvojumiem bagāts. Bērni un jaunieši tāpat dodas ekskursijās, bet vasarā ierasta prakse ir nometnes, piemēram, Melnsilā, kas top ar dāņu sadarbības partneru atbalstu. Tā saucamajiem sponsoriem un labdariem centra stāstā ir nozīmīga vieta. Viņi palīdz ne tikai finansiāli, bet arī kopā kvalitatīvi pavada laiku. Īpašu sajūsmu rada vizuāli iespaidīgo baikeru viesošanās, kad lieli un mazi var sēsties jaudīgo spēkratu mugurā un mēģināt sajust brīvo vēju smaržu. Arī ciemiņi no Viskonsinas (ASV), kas Jelgavā ierodas reizi gadā, ir allaž gaidīti, jo piedāvā gan radošu nodarbību pilnu nedēļu centrā, gan viesprogrammu, kas daudziem bērniem un jauniešiem brīvlaikā ļāvis doties pāri Atlantijas okeānam. BSAC vadība tāpat min Norvēģijā mītošo latviešu grupu un zviedru labdarības organizāciju lielo ieguldījumu centra fiziskajā un nemateriālajā ikdienā.
Taču tas nenozīmē, ka bērnunama audzēkņi to vien dara, kā izklaidējas. Pēc bērnudārza un skolas spriedzi iespējams mazināt gan relaksācijas telpā, kur pieejama sauna, burbuļvanna, īpaša spēļu istaba, ekrāns kino vakariem un pat «Xbox», gan datortelpā, kur uzspēlēt kādu spēlīti un pārbaudīt savus sociālo tīklu profilus, daudzi arī dodas uz bērnu un jauniešu centra «Junda» pulciņiem. Tāpat sava vieta atvēlēta darbam. Centra iemītnieki, apgūstot dzīvei vajadzīgas prasmes, ne tikai regulāri uzkopj dzīvojamās telpas, bet arī dodas uz Zaļeniekiem, kur centram ir savs lauks dārzeņu audzēšanai un siltumnīca. Arī iestādes priekšā ir dobītes, kur visiem kopā rušināties, kā arī Lielajā un citās talkās uzpost apkārtni.
Jelgavnieki īpaši neiesaistās
Tā ir 22 gados izveidota sistēma, kas palīdz skarbo dzīves realitāti piedzīvojušiem un bez vecāku gādības palikušiem jelgavniekiem saņemt sociālo rehabilitāciju un kaut cik izdzīvot zaudēto vai nekad nepiedzīvoto ģimenes sajūtu. Patlaban centrā mājo 52 bērni no diviem līdz 18 gadiem. Lielākoties zēni. 18 jaunākā un vecākā skolas vecuma puišiem izveidotas divas grupas, kamēr 15 meitenes no sešu līdz astoņpadsmit gadu vecumam dzīvo vienā (Jelgavas BSAC neīsteno principu, ka brāļi un māsas mitinās kopā). Vēl pa deviņiem bērniem apvienojušies divu līdz četru un četru līdz sešu gadu veco audzēkņu grupiņās.
No visiem centrā mītošajiem bērniem, kuru uzturēšanās laiks jau mērojams gadiem, tikai viens ir bārenis, 21 pilnīgi pārtrauktas aizgādnības tiesības, bet 30 tās pārtrauktas uz laiku, kas nozīmē, ka juridiski brīvi patlaban ir 22 bērni un jaunieši. Tomēr atrast atbalstošu un pieņemošu ģimeni ārpus institūcijas ir teju neiespējami.
«Uz audžuģimenēm mūsu bērni aiziet ļoti maz – šogad tikai viens. Arī viesu ģimene ir vien brālim un māsai. Turklāt viņus pie sevis ciemos brīvdienās un brīvlaikos ņem radinieki, nevis jelgavnieki, tā izrādot savu labo gribu. Adopcija pamatā notiek uz ārzemēm – ASV, Franciju un Itāliju. No 1994. gada Latvijā adoptēti tikai divi mūsu bērni,» neiepriecinošo realitāti atklāj centra vadītāja Maija Neilande, piebilstot, ka pērn ģimeni ārpus mūsu valsts atraduši četri bez bioloģisko vecāku gādības palikušie.
Jāmācās sadzīvot
Iespējams, mūsu potenciālos audžuvecākus kavē tas, ka liela daļa bērnu un jauniešu ir ar speciālām vajadzībām, kas nozīmē vieglākas un smagākas veselības problēmas, un īpaši pusaudžu spurainība. Necieņas izrādīšana, klaiņošana, slikta uzvedība, skolas neapmeklēšana ir pastāvīgas «nezāles», ar ko nākas cīnīties sociālās aprūpes centra darbiniekiem.
«Daudzi vienkārši ir pieraduši pie tāda dzīvesveida, ka nav gājuši skolā un nav pastāvējuši nekādi iekšējās kārtības noteikumi. Ja piecpadsmit, septiņpadsmit gados tas jāsāk no jauna, ir ļoti grūti. Īpaši traki ir, kad pusaudzis tiek atgriezts no audžuģimenes vai aizbildnības. No viņa atteikušies vecāki, aizbildņi. Atliekam mēs. Diemžēl šo bērnu būtību mainīt praktiski nav iespējams. Par sliktu uzvedību varam ieturēt kabatas naudu, iesaistīt speciālistus. Taču pirmkārt jāiemācās sadzīvot. Mēs arī neesam pāraudzināšanas iestāde. Mūsu misija ir radīt māju sajūtu,» vēlreiz apliecina Jelgavas BSAC vadītāja, piebilstot, ka par bērniem un jauniešiem 24 stundas dienā rūpējas 44 darbinieku liela komanda. 15 no viņiem strādā ar audzēkņiem grupās, kā arī namā ir sociālā darbiniece darbam ar ģimeni ar bērniem Viktorija Ivanova, Ieva, kas atbild par brīvo laiku un jaunatnes lietām, psiholoģe, maijā darbu sāks jauna fizioterapeite. Savukārt vadītājai administratīvajā darbā palīdz vietniece Ina Ivanova.
Cer uz trīs dzīvokļiem vai mājām
Tomēr, neskatoties uz visiem iepriekšminētajiem izaicinājumiem bērnu un jauniešu sociālajā rehabilitācijā un vairāk nekā 20 gadu laikā izstrādāto aprūpes sistēmu un pieredzi, Jelgavas BSAC līdzīgi kā pārējie Latvijas bērnunami nostājies milzīgu pārmaiņu priekšā. To sauc arī par deinstitualizāciju (DI). Ieguldot ES fondu līdzekļus, līdz 2022. gadam tā paredz bērnunama bērniem, kā arī bērniem ar funkcionāliem un pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem pilnveidot sociālo atbalstu un sniegt iespēju dzīvot savā ģimenē vai ģimeniskā vidē. Tas nozīmē arī lielo iestāžu reorganizāciju.
«Šī ēka tiks nodota Jelgavas Sociālo lietu pārvaldei, lai izveidotu multifunkcionālu centru. Mēs tiksim pārvietoti uz trīs dzīvokļiem vai, iespējams, mājām, kur katrā mitināsies astoņi bērni,» vīziju ieskicē M.Neilande. Lai gan par deinstitualizācijas plānu regulāri notiek darba sanāksmes, semināri un ciemos tiek aicināti atbildīgie speciālisti, pagaidām ir daudz neskaidrību un bažu. «Bērniem šis modelis būs ieguvums, jo viņi varēs dzīvot īsti ģimeniskā vidē un, piemēram, paši sekot līdzi komunālajiem maksājumiem, kas šeit nav iespējams, jo valstī ir noteikti bezskaidras naudas norēķini. Paši varēs plānot ēšanu, iegādāties produktus. Agrāk mums apģērbam un apaviem deva naudu – bērni kopā ar darbiniekiem devās uz veikaliem vai izpārdošanām, bet patlaban tam ir iepirkums. Taču šaubos, vai būs labākais variants izmitināt astoņus bērnus dzīvoklī, kur apkārt kaimiņi. Un ko darīt, ja kādam, piemēram, uznāk psihozes lēkme? Saukt neatliekamo palīdzību? Kas paliks ar pārējiem bērniem, kamēr viņi dosies uz slimnīcu? Kā vienlaikus visi tiks uz skolām, bērnudārziem un interešu izglītības pulciņiem?» Jelgavas BSAC komanda pagaidām nav guvusi skaidrību un pārliecību, nemaz nerunājot, kur tā uzreiz paliks pārējie 28 centra iemītnieki, ja jaunais modelis paredzēts 24?
Tomēr Jelgavas BSAC ir atvērts pārmaiņām. Viņi pieteikušies pirmie uzņemt Zemgales Plānošanas reģiona izraudzīto ekspertu komandu, kas vērtēs bērnu vajadzības, kā arī plāno pieredzes apmaiņas vizītes uz Lietuvu un Igauniju, kur deinstitualizācijas plāns ticis soli tālāk.
