Tas bija pirms vairāk nekā gada, kad bērnu ārpusģimenes aprūpei veltītā konferencē uzzināju par izrunājami neizrunājamo deinstitualizācijas plānu, kas lika mēlei mežģīties pat atbildīgās jomas speciālistiem.
Lai nu paliek ierēdniecības valodas pērles, kur vienkāršības kā atslēgas uz cilvēcību princips ir diezgan svešs. Pats plāns ir uzmanības vērts – ES fondi atvēruši miljonu lādes, lai līdz 2022. gadam pamatīgi pārorganizētu pašreizējo ārpusģimenes aprūpes sistēmu, kas nozīmē arī institūcijās mītošo bērnu skaita mazināšanu. Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem šī reorganizācija būtu aktuāla nepilniem diviem tūkstošiem bērnu, kas neaug savu bioloģisko vecāku ģimenēs.
Jelgavā tādas ir 52, kas mitinās nedaudz labirintu atgādinošā bērnudārza ēkā Zirgu ielā ar «ķieģeli» un, kā jau institūcijai pienākas, – policistu priekšā. Taču pašā «ligzdā» ir gana omulīgi un advancēti. Ne katrā mājā bērni var relaksēties burbuļvannā un brīvā brīdī uzspēlēt «Xbox», un arī piedāvāto brīvā laika plānu, piemēram, ar zivju zupas vārīšanu uz ugunskura un baikeru priekšnesumiem, var tikai apskaust. Nu šai no sabiedrības acīm daļēji slēptajai omulībai draud pienākt līdzšinējās kārtības gals – no bērnunama «ligzdas» ārā un mazākos astoņbērnu dzīvoklīšos iekšā!
Nav vārdam vietas – katrs bērns ir pelnījis augt pēc iespējas ģimeniski pietuvinātā vietā, un bērnunami tam īpaši nekvalificējas. Tomēr joprojām šajā plānā ir kas mulsinošs. Kā septiņu gadu laikā panākt, ka sabiedrība uzņemas lielāku aizbildnību par institūcijās augošajiem bērniem? Piemēram, Jelgavā jaunajā modelī vietas būs 24. Kur paliks pārējie 28 pilsētā ar mikroskopisku audžuģimeņu un viesģimeņu skaitu? Uz kādu burvju mājienu viņu pēkšņi kļūs vairāk sabiedrībā, kur joprojām izteikti dalās «mēs» un «jūs» kategorijās? Pat bērnunama bērni ir kādi mistiski «viņi», kas netiek rādīti fotogrāfijās un avīžu slejās. Kā iemīlēt, ko nepazīst? Ar saukļiem, lozungiem un skaļām kampaņām? Arī tam ir paredzēta ES nauda.
