(Turpinājums)
Taču, pēc izmeklētāju aukstajiem skatieniem sapratusi, ka nevienu pārliecināt neizdosies, viņa negribīgi atzina: «Kristīna ļoti uzticējās cilvēkiem, varbūt pat mazliet par daudz. Šajā ziņā mēs ar tēvu kaut kur bijām pieļāvuši kļūdu. Mēs vienmēr centāmies radīt drošus apstākļus, gribējām, lai viņa jūtas droši pasaulē, kurā dzīvo, taču acīmredzot pasaule viņai negribēja kalpot par drošu patvērumu,» sieviete sacīja un noliekusies sakārtoja baltu rožu pušķi, kas zem citu puķu svara bija mazliet sanīcis.
«Tātad ir iespējams, ka viņu aizmānīja uz banketu?» Karloss gaidīja atbildi.
«Es pieļauju, ka jā. Kā jau sacīju, viņa uzticējās cilvēkiem.»
«Arī svešiniekiem?» sarunā iesaistījās Roberts.
«Viņa taču vēl bija tik jauna, kā bērns, kas dzīvo savā drošajā pasaulē… Tā gaišais skatiens nekad neskatījis pasaules tumšo pusi, akli ticot labajam un tīrajam sev apkārt…» viņa atkal apklusa. «Jā, Kristīna varēja aiziet līdzi svešiniekam,» mirkli vēlāk Gvendolīna pārliecināti atzina. «Patiesībā jau nevajag nemaz būt ļoti lētticīgam, lai iekristu lamatās, kuras izlicis kāds, kas prot labi runāt un pārliecināt. Un galu galā varbūt viņš meitai palūdza izpalīdzēt?» sieviete aizdomājusies teica. «Ja tā, tad Kristīnas labsirdīgā daba pavisam noteikti būtu ieskanējusies daudz skaļāk par jebkurām bailēm un aizdomām. Kas attiecas uz alkoholu…» Gvendolīnas balss nedaudz piesmaka, «cik es noprotu, tas asinīs bija mazā koncentrācija?» viņa lūdzoši uzlūkoja izmeklētāju.
«Jā, jāatzīst, ka alkohola koncentrācija asinīs nebija liela.»
«Cik gan daudz viņai vajadzēja…» Gvendolīna vairāk sev nekā abiem klausītājiem sacīja. «Es domāju, ka viņa nekad agrāk nebija neko tādu lietojusi, iespējams, viena glāze vīna uz kalsno ķermeni iedarbojās tik zvērīgi un radīja iespaidu, ka viņa ir pagalam piedzērusies…»
Pēc klusuma brīža, kurā izmeklētāji apdomāja nupat dzirdēto un Gvendolīna sakārtoja dažus pušķus uz kapa, Ventlijs atkal jautāja:
«Varbūt jūs meitas uzvedībā pēdējā laikā saskatījāt kaut ko savādu?»
«Kāpēc jūs tā domājat?» sievietes balss pēkšņi ieskanējās griezīgi.
«Varbūt viņa bija par kaut ko noraizējusies vai kas tamlīdzīgs?» Roberts paskaidroja Ventlija jautājumu.
«Nē, es nedomāju, ka bija kas savāds,» viņa domīgi sacīja un atvainojusies izšņauca degunu. «Bija eksāmenu laiks, un Kristīna jutās mazliet nogurusi, ļoti uztraukusies par skolas beigšanu, taču es viņu mierināju, ka tas drīz pāries, ka viss būs labi…» Gvendolīna norausa asaras, kas pēkšņi plūda no tās acu kaktiņiem. «Pēdējās dzīves nedēļas viņai diemžēl bija smagas… Tie eksāmeni un gatavošanās izlaidumam prasīja daudz spēka,» sieviete brīnumainā kārtā bija saņēmusies un nu jau runāja mierīgi. «Viņa sacīja, ka naktīs mokot murgi, taču es jau atkal mierināju, ka drīz tie pāries… ka viss būs labi,» Gvendolīna Heminga ievilka dziļi elpu.
Pēkšņi pie horizonta nodārdēja pērkons, un viņi visi trīs palūkojās uz apvāršņa pusi.
«Šķiet, ka līs,» Roberts klusi sacīja.
«Aha,» Ventlijs novilka.
«Es nu iešu, kamēr vēl nelīst,» Gvendolīna sacīja.
«Mēs jūs aizvedīsim, Hemingas kundze,» Karloss pieklājīgi piedāvāja.
«Nē, paldies, es gribu vēl pastaigāt. Pirms lietus gaiss ir īpašs, gribu to izbaudīt,» viņa paskaidroja. «Jūs uzkavējieties, ja vēlaties. Aprunājieties ar viņu,» mātes balsī bija saklausāms pēkšņs možums. Ventlijs, negribēdams aizvainot sievieti, viegli uzsmaidīja un Robertam par lielu pārsteigumu sacīja: «Tā arī darīsim.»
Ar skatienu pavadījuši sievieti izejam no kapsētas un nolūkojušies, kā viņas stāvs nesteidzīgi attālinās pa putekļaino grants ceļu, viņi klusējot stāvēja pie Kristīnas Hemingas kapa. Spožā saule, kas iepriekš apžilbināja Ventlija acis, bija tumšo mākoņu sagūstīta, un tagad izmeklētāja skatienam atsedzās uzraksts uz kapakmens. Līdzās izgrebtam attēlam bija izgrebti vārdi:
«Manā varā nav kaut ko mainīt.
Tikai Viņam ir vara… tumšā pasaulē
Gaišumu sēt…
Es varu tikai pieglausties klusi…
Tai sirdij, kas blakus man mieg…»
Zem tiem lieli burti vēstīja:
Kristīna Heminga 12.12.1995.–09.06.2014.
Negaiss solījās būt spēcīgs – melnie mākoņi, stipra vēja dzīti, strauji tuvojās, baltas zibens šautras ik pa laikam izšāvās no debesīm, kam pēc mirkļa sekoja dobji rūcieni.
Karloss grasījās sēsties automašīnā, kad iezvanījās mobilais telefons. Ieskatījies telefona ekrānā, viņš ar veiklu roku kustību pameta Robertam auto atslēgas, liekot saprast, ka pie stūres jāsēžas viņam.
Atpakaļceļā Karloss krietnu laiku runāja pa telefonu. Pēc ilgās klusēšanas klausulē un kolēģa nopietnās sejas izteiksmes Roberts noprata, ka zvanītājs informē par kaut ko viņam svarīgu. Pēc sarunas Roberts painteresējās par zvanu, taču Karlosa tonis vēstīja, ka viņš nevēlas nupat notikušo sarunu apspriest ar kolēģi, tāpēc Roberts negribīgi, tomēr likās mierā.
Arī Kronsvelā spēcīgi lija. Piegājis pie kabineta loga, Karloss lūkojās ūdens lāvās, kas veidojās pilsētas ielās. Roberts, kā ierasts, sēdēja pretī kolēģim un cītīgi pētīja Vasīlija Ārčera mantas. Viņš vairākas reizes pārcilāja cigāru un viļāja rokās monētas, it kā censtos uzminēt, kādam laikam tās ir piederīgas. Kad tie nedaudz bija aprunājušies par tikšanos ar Gvendolīnu Hemingu, Karloss sacīja, ka šodien vēlas doties mājās nedaudz ātrāk. Viņš apsēdās pie galda, lai paveiktu vēl dažus darbus. Noskaidrojis no Roberta, ka Vasīlijam Ārčeram nav bijis daudz personīgo mantu un mājas pārvaldnieks sirmgalvja nedaudzās drēbes esot nodevis patversmē, viņš grasījās celties, lai dotos projām, kad Roberts to uzrunāja. Viņš palūdza, vai kolēģis nevar samainīt smalkāk mazliet naudas. Karloss uz lūgumu tūlīt arī atsaucās un, izņēmis maku no kabatas, izbēra uz galda sīknaudu. Saskaitījis nepieciešamo daudzumu, viņš ātri salika atlikušo naudu atpakaļ makā un, steidzīgi atvadījies no Roberta, devās projām.
Lietus šķita pierimis, no debesīm vēl reti sijājās lietus lāses, kad Ventlija auto apstājās pie pilsētas nelielās ziedu tirgotavas. Viņš piegāja pie vienas no sieviņām, kas, spītējot nupat nolijušajam lietum, sagumusi sēdēja zem liela lietusmēteļa un rādīja patiesi smaidīgu seju. Izvēlējies trīs tumši sarkanas rozes, viņš veikli norēķinājās un devās prom, kad negaidīti sieviņa viņam uzsauca:
«Jaunais cilvēk! Es gribētu saņemt vietējo valūtu.»
Karloss, nedaudz iztrūcināts no pēkšņā sauciena, steidzīgi pakāpās atpakaļ pie puķu pārdevējas, kas, piecēlusies kājās, sniedza viņam atpakaļ vienu monētu. Vīrietis iesākumā nedaudz pikti uzlūkoja sieviņu, taču tad, pamanījis tās rokā vienu no Vasīlija Ārčera mantās atrastajām monētām, saprata, ka būs to nejauši iemetis makā kopā ar pārējo sīknaudu.
(Turpinājums sekos)
