Pazīstu vienu sievieti, kuras vīrs (būtībā jau civilvīrs, bet tāda termina nav) regulāri iekausta. Ne pārāk smagi – līdz slimnīcai nenonāk. Tomēr savu varu ģimenē viņš parāda nepārprotami. Uz pasākumiem (varbūt izņemot svinības šaurā ģimenes lokā) vienai doties viņai nav atļauts – kas zina, kādus brunču medniekus tur sastaps un vēl koķetēs ar svešiem večiem! Reizēs, kad ģimenes galva sadzēries ķeras pie agresīvākiem sievas savaldīšanas paņēmieniem, viņa paraud, dažkārt pasūdzas māsai, bet uz drosmīgākiem soļiem nav gatava. Galu galā ne velti tautā folklorizējies teiciens – ja sit, tad mīl. Var jau būt arī, ka mīl. Tomēr izvēlētie līdzekļi, lai šo mīlestību parādītu, noteikti nav tie veiksmīgākie.
Latvijas valsts šo sievieti un daudzas citas par īpaši svarīgām neuzskata. Kā gan citādi tulkot to, ka esam vienīgā ES valsts, kura vēl līdz šim nav parakstījusi tā saukto Stambulas konvenciju – par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu.
Īpaši ieinteresēta dokumenta neparakstīšanā ir asociācija «Ģimene». Biedrība uzskata, ka Stambulas konvencija nav ratificējama – pieļaus poligāmiju –, jo tajā iekļauts jēdziens «sociālais dzimums». Izskan arī viedokļi – parakstot konvenciju, tikšot diskriminēti vīrieši. Īsti gan nav skaidrs, kādā veidā, – varbūt ar ierobežotām iespējām mājās mīlestību pierādīt ar kulaku vicināšanu.
Tieslietu ministrijas sagatavotais atzinums, kāpēc Latvija nevarot pievienoties Stambulas konvencijai, sabiedrībā izraisījis pamatīgu kritikas devu ministra Dzintara Rasnača un viņa pakļautībā esošās ministrijas virzienā.
Starp citu, statistika Latvijā ir skarba – ar fizisku sava bijušā vai tagadējā dzīvesbiedra vardarbību saskārušies 32 procenti sieviešu. Savukārt no partnera psiholoģiskās vardarbības cietuši 60 procenti Latvijas sieviešu.
