(Turpinājums)
«Es atvainojos,» Karloss sacīja un tvēra kabatā pēc maka, lai norēķinātos, kā nākas.
«Tas nekas,» sieviņa joprojām plaši smaidīja, nelikdamās ne zinis par lietusmēteli, kas, tai noslīdējis no pleciem, daļēji vāļājās zemē. «Šī neapšaubāmi ir vērtīga monēta, taču nez vai nodokļu inspekcijai tas būtu pa prātam,» viņa viltīgi iesmējās.
Karloss iedeva trūkstošo naudu un steigšus devās uz auto, kad, pēkšņi aptvēris sievietes nupat pasacīto, sastinga pussolī. Viņš pagriezās un devās atpakaļ.
«Vai jūs zināt, kas tā ir par monētu?» Karloss pieklājīgi vaicāja.
«Un jūs ne?» vecā sieviņa viltīgi atjautāja.
«Varbūt pastāstīsiet?» Karloss tai nedaudz koķeti uzsmaidīja.
«Monētu kolekcionāri, iespējams, būtu gatavi maksāt lielu naudu par šo, tāpat arī iespējams…» viņa mirkli aizdomājās, «arī leģendu mednieki… hmm,» sieviņa novilka un, paraustījusi plecus, koķeti turpināja: «Vai tad leģendu par Kalēju nezināt?»
«Nē,» Ventlijs smaidīdams, noplātīja rokas.
«Nu ja… Jūsu vecumā jau leģendas vairs neņem par pilnu,» viņa mazliet zobgalīgi novilka.
«Kāpēc ne!» viņš teatrāli izsaucās. «Kā mēdz teikt – katrā leģendā ir sava daļa patiesības,» gribēdams iegūt večas uzticību, Karloss viltīgi sacīja.
«Tā jau ir gan,» sieviete atkal smaidīja. «Rādi šurp,» viņa mudināja.
Karloss izņēma no maka monētu un sniedza to puķu pārdevējai.
Domīgi aplūkojusi to, viņa pēkšņi painteresējās: «Kur tu to ņēmi?»
«He, he, he…» Ventlijs iesmējās, lai neizrādītu mulsumu, ko radīja konkrētais jautājums. Karloss bija nonācis savādā situācijā – no vienas puses, viņš negribēja klāstīt sieviņai par izmeklēšanu, taču, no otras puses, baidījās zaudēt večas uzticību.
«Nu labi, nestāsti arī,» sieviņa sacīja, pamanījusi Karlosa mulsumu, ko viņš tik vīriešiem raksturīgi centās noslēpt aiz uzspēlētiem smiekliem.
Karloss slepus atviegloti nopūtās. Vēl brīdi lūkojusies monētā, viņa sacīja: «Īsāk sakot, leģenda vēsta, ka reiz dzīvojis kāds kalējs. Tas esot bijis gudrs vīrs un prasmīgs sava darba lietpratējs. Tas spējis no karsta dzelzs izkalt zirgam lieliskus pakavus tikpat labi, cik vissīkāko monētu. Pie viņa vērsušies visdažādākie ļaudis ar visdažādākajām un dīvainākajām vēlmēm. Taču kādā naktī atnācis pats Dievs un lūdzis tam izkalt trīs monētas. Uz vienas esot jābūt attēlotam ratu pajūgam, uz otras – trim sievietēm, bet uz trešās – dēmonam. Kalējs bezgala izbrīnījies par šādu vēlmi, taču, negribēdams cienīto aizvainot, apņēmies prasību izpildīt un solījies, ka pēc nedēļas Kungs varot nākt pakaļ savām monētām. Pēc nedēļas Dievs ieradies kalēja smēdē un, būdams apmierināts ar paveikto, atalgojis to bagātīgām dāvanām. Principā tas arī viss,» sieviete ātri nobeidza.
Karloss, kurš uzmanīgi bija klausījies, jutās bezgala pārsteigts: «Kā viss?»
«Paskaties taču uz monētu!» sieviete smaidīdama pamācīja.
Ventlijs palūkojās uz monētu sev rokās. «Nu – ratu pajūgs,» viņš mazliet īgni novilka un pēkšņi iesmējās: «Jūs taču negribat apgalvot, ka šī ir tā kalēja kaltā monēta?»
«Protams, ka ne,» sieviete, atgaiņādamās ar rokām, iesmējās. «Taču ir cilvēki, kas tic leģendām, un tāpēc krāj šādas,» viņa sacīja, norādīdama uz monētu Ventlija rokās.
«Bet jūs teicāt, ka tā ir vērtīga,» Karloss nelikās mierā.
«Es ticu leģendām, tāpēc man tā ir vērtīga,» viņa lepni atzina.
«Labi, pieņemsim… Labi es arī ticu leģendām,» Ventlijs pārspīlēti pārliecināti iesaucās. «Bet kāpēc gan Visvarenajam būtu vajadzējis izgatavot šādas monētas, un ko tās nozīmē,» viņš tincināja.
«Jūs esat izmeklētājs?» sieviņa pēkšņi viltīgi vaicāja.
Karloss samulsa, taču grasījās jau atbildēt apstiprinoši, kad puķu pārdevēja atkal ierunājās: «Vai arī jūs patiesi pēkšņi interesē leģendas?»
«He, he…» vīrietis atkal iesmējās. «Pieņemsim, ka abi varianti,» viņš smaidot sacīja.
«Ja jūs patiesi interesē leģendas un iemesli, tad jums dziļāk jāpapēta šīs monētas,» to sacījusi, viņa atvainojās, jo pie tirgotavas bija pienācis kāds pircējs. Sieviete pievērsās tam, veltot plašu smaidu.
Karloss domīgi nolūkojās monētā un lēni devās uz auto, kad pusceļā izdzirdēja sievieti viltīgi sakām: «Un neaizmirstiet, ka katrā leģendā slēpjas daļa patiesības.»
Karloss atskatījās uz sieviņu un moži pamāja ar galvu.
* * *
Atgriezies mājās, Karloss sastapa sievu virtuvē gatavojam pusdienas. Aizslēpis ziedus aiz muguras, viņš klusi tai tuvojās. Vēra nebija pamanījusi vīru pārnākam un bija patiesi pārsteigta, kad viņš pasniedza rozes. Vēra pagriezās pret Karlosu un pārsteigumā iepleta acis: «Tas man? Par ko gan?»
«Tāpat vien! Ne vienmēr ir jābūt iemeslam, lai pasniegtu sievai ziedus,» Ventlijs sacīja un mīļi apskāva Vēru. Kādu brīdi viņa nepretojās un pat ļāva vīram sevi noskūpstīt uz vaiga.
«Tu esi ātri mājās,» viņa domīgi novilka.
«Aha, es gribu, lai mēs šovakar kaut kur kopā izietu,» Karloss atklāja savus plānus, «galu galā mēs tik sen nekur neesam kopā bijuši.»
Vēra aizdomīgi skatījās vīrā un prātoja, kas gan šim atgadījies. Šāda iniciatīva no Karlosa puses vairāk šķita biedējoša nekā iepriecinoša.
«Palūgsim kaimiņu skuķim pieskatīt Svenu. Piemēram, mēs varētu aiziet kaut kur pavakariņot,» vīrs sapņaini sacīja. Vēra, pieklājīgi atsvabinājusies no vīra tvēriena, devās pēc vāzes.
«Ko tu saki?» viņš, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis uz krūtīm rokas, vaicāja.
Sieviete ielēja vāzē ūdeni un glīti sakārtoja tajā ziedus. «Laikam vajadzēja apgriezt rožu kātiem galus, lai ilgāk stāv,» viņa sacīja un izņēma rozes no ūdens. Tad, paņēmusi šķēres, rūpīgi apgrieza kātus. Vīrietis pacietīgi gaidīja. Kad atkal ziedi bija salikti vāzē, vairs nebija iespējas izvairīties no atbildes. Vēra, atkāpās dažus soļus un, atstutējusies pret leti ar muguru, godīgi atzina: «Es negribu nekur doties.»
Karloss smagi nopūtās, taču, negribēdams izrādīt vilšanos, drosmīgi tuvojās sievai.
«Bet kāpēc?» vīrieša balss skanēja draudzīgi un saprotoši.
«Tāpēc, ka es vienkārši negribu nekur iet,» viņa skaļi uzsvēra vārdus «vienkārši negribu.» «Esmu nogurusi, man šodien bija vizīte pie daktera Millera, tu taču spēj iedomāties, cik nogurdinošas ir tādas dvēseles uzšķēršanas,» viņa žēlojās.
«Nu labi,» Karloss vīlies, taču, respektējot sievas vēlmes, saprotoši sacīja.
Vakarā, kad Karloss, rotaļājoties ar dēlu, bija padevies visās spēlēs, viņam ar lielām grūtībām izdevās pierunāt zēnu doties gulēt. Bija jau vēls, kad enerģijas pilnais puika nolika galvu uz spilvena un, vēl izlūdzies tēvam pasaciņu pirms miega, visbeidzot iemiga.
Vēras guļamistabas durvis bija puspavērtas, un Karloss nopriecājās par iespēju atkal gulēt līdzās sievai. Viņa jau gulēja, kad vīrs ielīda gultā. Cerētā saruna atkal nenotika.
(Turpinājums sekos)
