«Sit viņam, sit viņam,» tādus tekstus naktī no sestdienas uz svētdienu varēja dzirdēt ne vienas vien ģimenes miteklī. Tur latvieši skatījās boksera Maira Brieža cīņu ar nigērieti Olanrevaju Durodolu. Jābrīnās, ka neviens neizsauca policistus, domājot, ka notiek kautiņš ģimenē, jo tāds precedents ir bijis, kaislīgiem hokeja faniem skaļi jūtot līdzi «Dinamo» spēlei. Un kāds gan tur brīnums – neredzot ieslēgto televizoru, izsaucieni spēles laikā patiešām var šķist dramatiski.
Turklāt sestdienas vakars bija īpašs ar to, ka teju vienlaicīgi tika skatītas trīs tiešraides – hokejs, «Eirovīzijas» dziesmu konkurss un boksa mači. Tiesa, pie Eirovīzijas diez vai kāds skaļi bļauj, jūtot līdzi. Tur drīzāk kāds dziesmas mīlošs suns varētu uzgaudot līdzi.
Diez vai pirms Maira Brieža parādīšanās popularitātes zenītā Latvijā bija tik daudzi boksa cienītāji. Toties tagad pie svinību galda par boksu labprāt parunājas gan blondīnes ar lakotiem nagiem, gan sirmas kundzītes, nemaz nerunājot par vīriešiem dažādās vecuma grupās.
Katra atsevišķā sestdienas pasākuma faniem izjūtas noteikti arī bija atšķirīgas. Par «Eirovīziju» man grūti spriest, jo īpaši tai līdzi nesekoju un Justa iegūtā 15. vieta manī nekādas nožēlas vai sajūsmas emocijas neizraisa. Lai neteiktu, ka pirms tam pat nebiju dzirdējusi šo dziesmu.
Savukārt sajūtas pēc abām sporta notikumu uzvarām gan bija pilnīgi atšķirīgas, lai gan abos taču latviešiem izdevās pieveikt pretiniekus. Pēc Latvijas hokeja izlases spēles ar Kazahstānas sportistiem tāda īsta prieka par uzvaru nebija. Spēle likās pārāk samocīta un uzvara pār ne to stiprāko čempionāta komandu knapi izspiesta. Pārāk daudz zaudēts iepriekšējās spēlēs un cerēšana uz citu komandu zaudēto un iegūto vārtu atšķirībām nešķiet tas, uz ko tiekties šāda līmeņa spēlēs. Toties Maira Brieža mačs ar nigērieti lika uzgavilēt pat tiem, kam vienīgā zināmā informācija par šo sporta veidu ir – tur sit.
