Pāris centimetru virs tā saucamā ietves nulles līmeņa. Akmens bruģis. Nepārdomāta kāpņu marķēšana. Pārāk slīpi pandusi, nepiemērotas margas. Augstās letes. Laternas ietves vidū – neskaitāmas detaļas mūsu vidē, kas veselam ir nieks, bet cilvēkam ar īpašām vajadzībām bīstams vai pat nepārvarams šķērslis.
Lai palīdzētu tos ieraudzīt un mudinātu pēc iespējas ātrāk novērst, invalīdu un viņu draugu apvienība «Apeirons», kā misija ir cilvēku ar invaliditāti integrācija sabiedrībā, kopā ar sadarbības partneriem īstenoja projektu, sagatavojot vides pieejamības ekspertus. Viņu vidū bija arī Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālā rehabilitācijas dienas centra vadītāja un sociālā rehabilitētāja Ilze Makarova-Makaronoka.
– Kā nolēmāt iesaistīties projektā, lai kļūtu par vides pieejamības ekspertu?
Sapratne, ka vides pieejamības jautājumiem ir milzīga nozīme, nāca pakāpeniski. Strādājot ar personām ar īpašām vajadzībām, protams, lec acīs, ka šāds cilvēks visur netiek un nav gaidīts. Varbūt arī baidās kaut kur nokļūt, pajautāt. Baidās būt nesaprasts vidē un sabiedrībā.
Mūsu teritoriālais rehabilitācijas dienas centrs, kurā ietilpst arī Bauska, Dobele un Saldus, apvieno vidēji 175–180 cilvēkus ar redzes invaliditāti. Tādu ļoti daudz ir arī Jelgavā. Tomēr vides pieejamībā stāsts nav tik ļoti par neredzīgajiem, bet vispār cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un ikvienu no mums – cilvēkiem ar kustību traucējumiem, veciem cilvēkiem, māmiņām ar ratiņiem, velosipēdistiem, maziem bērniem. Piemēram, lai arī uzskatu sevi par veselu, redzīgu un stipru cilvēku, ieejot no spilgtas gaismas tumsā, neko neredzēšu. Tā ir problēma – tumšie koridori, sīkiem burtiem veidotie uzraksti, kas turklāt novietoti kaut kur augšā, tālumā vai tā, ka nav saprotami, kur tad īsti man jāiet.
Jāpiebilst, ka pirms tam esmu piedalījusies vides pieejamības monitoringos, bet eksperta statusu ieguvu projektā. Tie bija ļoti nopietni un vērtīgi kursi, kurus pasniedza lektori gan no būvvaldēm, gan arhitektu birojiem un jaunizveidotā celtniecības uzraudzības biroja.
– Projekta noslēgumā jums bija iespēja doties pieredzes braucienā uz Norvēģiju. Kā tur risina vides pieejamības jautājumu?
Manu uzmanību visvairāk piesaistīja tieši viņu universālais dizains. Tas ir tāds pieejamas vides dizains, kas nebojā kopējo ainu, bet iederas pilsētvidē – ir pamanāms un ērti lietojams ikvienam. Pilsētai nav jābūt kā Lieldienu olai. Tas nozīmē, ka uz visām trepēm obligāti nav jākrāso dzeltenas līnijas vai uz ietvēm jāierīko dzeltenas pumpas vai baltas vadlīnijas. Galvenais, lai šķēršļi būtu pamanāmi, un, nedaudz padomājot, visu iespējams gaumīgi atrisināt. To var redzēt arī Jelgavā – šos paraugus esmu mēģinājusi apkopot fotogrāfijās. Piemēram, pieejamā pašvaldības ēka, kur pakāpieni, iekļaujoties universālajā dizainā, ir dažādās krāsās. Vai vadlīnija, kas aizved līdz pludmalei, kur vēsturiskajam bruģim blakus uzlikta gludā seguma virsma, pa kuru var brīvi pārvietoties gan riteņbraucējs, gan gājējs, gan dāma augstos papēžos. Vēl var minēt koši iestrādāto līniju, kas norāda virzienu visnotaļ drūmajā Zemgales Olimpiskā centra gaitenī, kā arī bērnudārzu «Kāpēcīši». Tur kopumā izveidota krāsaina, pieejama vide. Piemēram, ierīkota pazeminātā lete, kas ir ērta gan mazam bērnam, gan cilvēkam riteņkrēslā.
– Sabiedrības integrācijas pārvaldes organizētie vides monitoringi, kuros piedalās arī nevalstiskās organizācijas un cilvēki ar īpašām vajadzībām, notiek reizi gadā. Ko tajos pārbaudāt?
Sabiedriskās iestādes, kas sniedz pakalpojumus. Nebūt nav tā, ka cilvēks riteņkrēslā negribētu apmeklēt naktsklubu, bet jautājums – kā lai tur tiek iekšā un kā lai paņem kādu dzērienu no augstās letes? Šajos monitoringos redzu milzīgu uzlabojumu jaunajos projektos. Uzņēmēji ļoti cenšas ievērot vides pieejamības prasības, bet ne vienmēr izdodas pielāgot visu precīzi, jo pietrūkst izpratnes jeb «paraudzīšanās» cilvēka ar īpašām vajadzībām acīm. Ja projektā ietvei paredzēts nulles līmenis, viņam vienalga, ja sanāk divus centimetrus augstāk – kas tad tur, nevar pacelt kājas?! Taču riteņkrēslā to nevar, un katrs centimetrs ir šķērslis. Īpaši, ja nav stipro roku funkcijas, ar ko sevi pacelt, jo bijusi mugurkaula trauma, un rokas ir savilktas. Tāpat nereti ietvei pa vidu ielikts laternas stabs vai uz vadlīnijām ir aku vāki – persona, kas orientējas tikai ar spieķa palīdzību un dzirdi, to aku nepamana. Līdz ar to kājām pazūd virziens.
Būvnormatīvi, paredzot visus slīpumus un augstumus, patlaban attiecas uz sabiedriskām iestādēm, bet nu jau arī uzņēmēji un veikalnieki bez tiem neiztiek. Arī vecie projekti būtu jāuzlabo, lai vide tomēr būtu pieejama, bet tas ir paša uzņēmēja kompetencē.
– Cik, jūsuprāt, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir pieejama Jelgava?
Jautājums arī ir par to, cik pats cilvēks grib kustēties un kaut kur nokļūt. Nevaru no mājas līdz poliklīnikai nolikt eskalatorus. Taču tie, kuri saprot, ka ārpus mājas arī ir dzīve un tā notiek vairāk nekā istabā pie televizora vai radio, ir diezgan aktīvi. Tāpat nevaram nevienam palikt spilvenu zem dibena un no visa pasargāt. Manā uzskatā Jelgava pamazām kļūst par pieejamu pilsētu. Šis ceļš ir neizmērojams, jo mēs nemitīgi varam kaut ko uzlabot, mainīt un pielāgot, bet lielos vilcienos Jelgava būs sakārtota drīz. Ļoti jauks piemērs ir bistro Lielajā ielā – it kā vēsturiska ēka, ne tur bija ērta ieeja, ne varēja izbūvēt pandusu, bet jaunais saimnieks bija ļoti saprotošs un padarījis savu objektu pieejamu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Protams, ir detaļas, ko var mainīt un sakārtot, bet no pagalma ir izveidots iebraucamais celiņš, kā arī atbilstoši universālajam dizainam un būvniecības prasībām ierīkotas labierīcības. Tāpat cilvēkiem riteņkrēslā ērti piebraukt pie letes un galdiem, ērti norēķināties pie kases – nekur nav jāstiepjas vai jāceļ uz augšu paplāte.
– Taču pilsētā droši vien ir arī kas tāds, ko vajadzētu pēc iespējas ātrāk labot, lai vide kļūtu pieejamāka?
Jā, piemēram, bankas varētu vairāk padomāt par savu bankomātu izvietošanu – no tā, kas atrodas Mātera ielā pie «Medejas» saulainā laikā pēc pulksten 14 izņemt naudu ir teju neiespējami, jo neko nevar redzēt. Kliedzošs gadījums ir zobārstniecība Raiņa ielā, kur ārēji it kā vides pieejamība ir nodrošināta, bet riteņkrēslā iekšā tikt nevar, jo, atverot durvis, priekšā pakāpiens. Interesanti, kā tādu objektu vispār varēja pieņemt, jo zobārstniecībai jābūt pieejamai. Tas liecina, ka cilvēkus ar īpašām vajadzībām tur negaida. Arī kultūras namā «Rota» vides pieejamības prasības ievērotas daļēji. Kāpēc jūs domājat, ka bērniņš riteņkrēslā nevarētu nākt uz dziedāšanas vai dejošanas nodarbībām? Tualete nav pieejama, priekšā pakāpieni. Vēl liela problēma ir publiskās tualetes, kuru Jelgavā, šķiet, vispār nav. Skumji, ja māmiņām ar bērniem vai cilvēkiem ar veselības problēmām jāskrien pa veikaliem un degvielas uzpildes stacijām un jāmeklē labierīcības.
– Projektā esat ieguvusi vērtīgas zināšanas un pieredzi. Kā to liekat lietā?
Jā, ieguvums ir ļoti liels – pieredze, ar kuru varu dalīties savā pilsētā, savā vidē. Izpratne, kāpēc cilvēkam ar īpašām vajadzībām tas ir svarīgi. Nav vajadzīgs ierīkot pandusu tikai tāpēc, lai tas būtu. Ja nevar izdarīt visu līdz galam tā, lai būtu ērti lietojams, labāk nedarīt nemaz! Šo pieredzi patlaban varu likt lietā, piedaloties vides pieejamības monitoringos, arī konsultējot uzņēmējus, sniedzot ieteikumus, parādot un iesakot, kur ko meklēt. Lēnā garā viss notiek, bet iekustināt uzņēmējus nav tik vienkārši.
