Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece, kura vairākus gadus dzīvoja Pekinā. Turp viņu aizveda darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi. Turpmāk Ieva savu skatījumu par ikdienas dzīvi «Ziņu» lasītājiem, visticamāk, vēstīs no Itālijas.
Pēc Ķīnā pavadītajiem gadiem jau mēnesi esam atpakaļ Eiropā. Es un dēls Latvijā gan uz brīdi, pirms došanās tālāk uz Eiropas dienvidiem – Itāliju, dēla tēva dzimteni. Šķiršanās no Pekinas (gan, cerams, uz neilgu laiku) man ir bijusi vissāpīgākā no visiem atvadu ģeogrāfiskajiem pieturas punktiem dzīvē. Ķīna man saistās ar nozīmīgākajiem manas ģimenes notikumiem (vīra satikšanu Pekinā, laulībām Čongčinā, Ķīnas lielākajā metropoles pilsētā, un dēla pirmajiem dzīves gadiem) un ar spēcīgu un būtisku manas personības izmaiņu. Varbūt tas ir Ķīnas vides un tās cilvēku domu gaitas iespaidā.
Pārzināt ķīnzīmes
Uzsākot kādu jaunu dzīves posmu, manuprāt, ikkatrs stratēģiski vai intuitīvi izstaigā šo posmu mentāli, apdomājot ieceres, plānus, mērķus vai arī vienkārši vizuāli iztēlojoties, kā tas būs. Atceros, pirms četriem gadiem, dodoties uz Ķīnu, stratēģiski izvirzīju sev šādus mērķus: iemācīties ķīniešu valodu ļoti labā līmenī (tas nozīmē gan sarunvalodu, gan arī ķīnzīmju lasītprasmi), apgūt «tai chi» tehniku un kaligrāfijas pamatus. Sausais atlikums pēc četru gadu dzīves Ķīnā – garākos un sarežģītākos tekstus man palīdz atkodēt, proti, pārtulkot angļu valodā, mans labais un vienīgais sociālais draugs «wechat» (diemžēl, atgriezties «Facebook» pēc četru gadu nenopietnas klātbūtnes man neļauj mana pārliecība, ka šī sociālā platforma vairāk ir labs PR veidošanas rīks lielai daļai Rietumu pasaules, nevis saziņas, sazināšanās digitālā platforma).
Vistuvāk «tai chi» apguvei esmu piekļuvusi, pusdienojot ar mūsu ģimenes draugu Honkongas ķīnieti Trumanu, kurš ik rītu mūsu pagalmā vingrinājās šajā elpošanas–kustību dinamikā un katru reizi pie pusdienu galda apgalvoja, ka es ļoti, nu ļoti, vēlētos, lai viņš mani apmāca šajā mākslā.
Attiecībā uz kaligrāfiju man jāsaka, ka esmu spērusi visvairāk praktisku soļu šī mērķa sasniegšanā – kuģī uz Latviju blakus grāmatu kaudzēm dažādās valodās bija glīti sasieti mazu burtnīciņu saišķīši ar atkārtojumiem ķīnzīmju rakstīšanas mākslā un tintes piederumu kastīte tālākām kaligrāfijas studijām.
No lineāri domājošā rietumnieka skatījuma manu plānoto mērķu realizācija ir vērtējama kā izcili neapmierinoša. Savukārt no ķīnieša skatu punkta cenšos rast skaidrojumu (ne attaisnojumu) – manis ieplānotais sastapās ar citām interesantām lietām, par kuru esamību es vienkārši nezināju, kurām es piešķīru prioritāru statusu mērķu izpildes hierarhijā. Šie četri gadi man deva iespēju ielūkoties vissenākajā pasaules civilizācijā, kura nepārtraukti ir pastāvējusi tūkstošiem gadu (cik – tur nu gan Rietumu un Ķīnas skaitījums ir atšķirīgs, tādēļ atstāšu to katra individuālam vērtējumam). Ielūkoties gan sadzīviskās ikdienas ainās, gan izdzīvot ilgas sarunas ar ķīniešu draugiem, gan arī ik pa reizei emocionālas diskusijas ar vīru, kurš savu nostāju un skatījumu uz pasaules vērtībām saista ar tikpat nopietnu un respektējamu sabiedrības vēsturi.
Rietumnieku individuālisms
Interesantā kārtā tieši Pekina ir tā vieta, kura man ir devusi pasaulīgo, metropoles skatījumu visvairāk. Astoņi gadi Londonā un pusotrs gads Bostonā Amerikā kopā nav salīdzināmi ar to daudznacionālo saskarsmi, to pasaules atvērumu, ko apguvu Pekinā. Manā sirdī un manās ikdienas domās ir ne tikai mani ķīniešu draugi, bet arī draugi Baltkrievijā, Krievijā, Indijā, Turcijā, Igaunijā, Polijā, Itālijā, Indonēzijā, Malaizijā, Honkongā un citur pasaulē, kas sastapti un iepazīti tur aiz slēgtajām durvīm – Ķīnā. Varbūt tamdēļ, ka mēs tik ļoti atšķīrāmies no ķīniešiem, mums bija jāturas kopā. Bet varbūt tāpēc, ka Ķīnā cilvēks top par daļu no sabiedrības, caurvīts ar dažādām – draugu, ģimenes, kaimiņu, kolēģu – saitēm. Rietumnieku individuālisms, personības kults palēnām zaudē nozīmību, sevis pārdošanas konkurētspēju.
Ķīna ir arī tā, kas man ir atvērusi kādu nozīmīgu profesionālu čakru, kuras realizēšanu esmu uzsākusi un ceru turpināt tuvākajā desmitgadē, – starpkultūru komunikāciju, kuru vēlos izvērst kā kursu uzņēmējiem, lai atvieglotu viņu komunikāciju pasaules tirgū. Protams, pirmās sajūtas varētu būt, ka mēs taču visi esam cilvēki, ar vienādu pamatvērtību kopumu (kā desmit baušļos) un līdzīgām dzīves un faktu uztverēm. Tomēr mūsu un aziātu domāšanas pamati krasi atšķiras, un to izpratne mums dotu iespēju pastāvēt līdzās harmoniskāk un citam no cita gūstot – gan ekonomiski, gan morāli un psiholoģiski. Mana vismīļākā grāmata par šo tēmu ir profesora E.Nisbeta «Domas ģeogrāfija», kuru nesen kā rūpīgi pārlasīju jau trešo reizi. Diskusiju par domāšanas atšķirībām profesors uzsāk ar sarunu, kurā viņa students ķīnietis iezīmē, manuprāt, mūsu domāšanas sistēmu atšķirību: «Jūs, profesor, domājat, ka pasaule ir līnija, savukārt es, ka tā ir aplis…»
Atgriežoties Latvijā, manas pirmās sajūtas bija, ka cilvēki šeit uz ielas nesmaida, pat neatsmaida, kā tas ir ierasts Ķīnā. Tādēļ pirmais iespaids – latvieši tomēr ir nelaipni un «nepavelkas» uz pozitīvām emocijām (tas arī būtu saprotams, kaut vai vērojot «trampiskās» politikāņu cīņas masu medijos un nekārtības valstī). Tomēr mēneša laikā esmu sastapusi ļoti jaukus, atsaucīgus un smaidīgus cilvēkus, piemēram, policijā, slimnīcā vai zobārstniecības kabinetā. Paldies viņiem par to! Cerams, ka vasaras saule atvērs mūs smaidam arī uz ielas… Un uz tikšanos jau no Itālijas!
