Jelgavnieka Aivara Eipura dzīvē vienā pavasarī notikušas divas parādības, pareizāk sakot, jau notikusi viena, bet otra, kas gaidāma 26. maijā, ir oficiāli izziņota, un to izjaukt var tikai kāds absolūti neparedzams gadījums. Pirmā – apgādā «Neputns» nupat nākusi klajā Eduarda Aivara devītā dzejoļu grāmata «Parādības». Otrā – «Ziņu» lasītāji un vēl jo vairāk literatūras cienītāji jau sen pamanījuši dzejnieka E.Aivara saistību ar pilsoni A.Eipuru, un tieši nedēļu pēc šī laikraksta iznākšanas tiks pildīts Jelgavas domes lēmums – par nopelniem un ieguldījumu kultūrā, izglītībā un sabiedriskajā darbībā Jelgavā dzejniekam, publicistam un īsprozas autoram Aivaram Eipuram, tāpat kā izcilniekiem vēl dažās citās jomās, pasniegs pilsētas domes apbalvojumu «Goda raksts».
Abi šie iemesli ir gana nozīmīgi, lai vienotos sarunai.
– Tas tev būs pirmais Jelgavas apbalvojums?
Jelgavas – jā. Līdz tam man piešķirta barikāžu dalībnieka piemiņas medaļa. Atgādināšu, ka profesionālajā jomā dzejas krājums «Es pagāju» 2002. gadā saņēmis Dzejas dienu balvu, savukārt iepriekšējais krājums «Sakvojāžs» (2011) tika nominēts Literatūras gada balvai, kā arī ieguva Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas balvu «Sudraba tintnīca» – to pasniedz par darbu, kas kaut daļēji tapis Ventspils rakstnieku mājā. Jāpiebilst, ka mana dzeja ir tulkota 16 valodās.
– Mūsu pilsētas apbalvojums tev piešķirts par ieguldījumu kultūrā, izglītībā un sabiedriskajā darbībā. Tu arvien vēl darbojies arī jauno literātu audzināšanas lauciņā?
Arī vairs ne tik jauno. Joprojām esmu Rakstnieku savienības dzejas un prozas konsultants. Pirmsākumos biju iesaistīts arī Jelgavas Latviešu biedrības dzejas klubiņa «Pieskāriens» aktivitātēs. Tagad izdoti jau deviņi Jelgavas un tuvējās apkārtnes autoru dzejas almanahi «Zemgales vācelīte», tā ka 2016. gada rudenī būtu jānāk klajā desmitajai – jubilejas – «Vācelītei». Ja «Pieskāriena» un «Zemgales vācelītes» virzītājspēks ir Rasma Urtāne, tad gados jaunākos autorus savā paspārnē ņēmusi pieredzējusī pedagoģe Vija Zelmene, organizējot konkursus, kuru labākie darbi tiek izdoti. Tapuši jau vairāki skolēnu literāro darbu krājumi. Te nu Vijai palīdzu es. Esmu konsultants un redaktors. Skolēnu dzejoļiem un esejām, pateicoties skolotājas Ilzes Emses-Grīnbergas atsaucībai, pievieno Jelgavas Mākslas skolas audzēkņu zīmējumus.
– Tas par citiem, bet nu par tevis paša grāmatām: šķiet, kopš iepriekšējās pagājis jau labs laiciņš?
Tas ir, ja runājam par dzeju. «Sakvojāžs» tiešām iznāca pirms pieciem gadiem, un «Parādības» parāda labāko, kas manā dzejā tapis no 2011. līdz 2016. gadam. Bet pa vidu, 2013. gadā, vēl bija īsproza – «Minimas jeb Zemestrīce zābakā».
– Tādi piecgadu cikli kā dzejā, tā prozā – pirmais šā savdabīgā žanra krājums «Minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu» iznāca 2008. gadā. Ja nemaldos, par tādām minimām latviešu literatūrā pirms tam neviens neko lāgā nezināja.
Minimas ir mans žanra paveida apzīmējums latviešu prozā, tā māca arī studentiem. Minimu atslēgvārdus es varu paturēt galvā iedvesmas brīdī. Tad pietiek pierakstīt vai ierunāt diktofonā tikai tēmas nosaukumu, jo es atcerēšos to jebkurā brīdī, kad uzduršos šim pierakstam vai audioierakstam. Ar dzejoļiem tas tā nav, jo pat šķietami veiksmīgs sākums lielākajā daļā gadījumu negarantē veiksmīgu rezultātu. Tas izskaidrojams ar dzejas un prozas atšķirībām gan iedvesmā, gan realizācijā. Minimas ir pateicīgas savā īsumā, un man ir iespēja diezgan ātri lasītājam parādīt kādu šķietami ikdienišķu parādību, situāciju, notikumu, sapni vai fantāziju negaidītā veidā. Tās var paspēt izlasīt gan lidmašīnā, gan tramvajā, gan upmalā. Taču arī minimas ir pamatīgi jāslīpē, šķietamais vieglums nāk smagi.
– Vai tas nozīmē, ka 2018. gadā sekos trešās minimas?
Tas tiesa, nākamais laikam būs minimu krājums, laiku gan precīzi neprognozēšu. Nosaukums varētu būt: «Minimas bez lieliem vārdiem».
– Tavi jaunākie dzejoļu krājumi mēdz pārsteigt ar saturu, formu vai abiem kopā. «Sāras mīlestībā» tas bija tāda paša nosaukuma cikls no četrdesmit deviņiem dzejoļiem, rakstīts nevis no vīrieša, bet sievietes viedokļa. «Sakvojāžā» bija cikls «Dzejoļi ar gariem virsrakstiem», kuru teksta lielāko daļu veidoja virsraksti. Ar ko pārsteigsi «Parādībās»?
Dzejoļi ar gariem virsrakstiem turpinās arī šeit. Cik esmu pētījis, tiem nav līdzīgu ne Latvijā, ne visā pasaulē. Jau vairākus gadus arī dzejoļa pirmo rindu rakstu ar lielajiem sākuma burtiem, gluži kā virsrakstu, bet bez atstarpes. Ja rinda izdevusies, lai atceras kā virsrakstu to.
Pirms likt uz papīra, parādības ir gan galvā, gan realitātē. Sestdien arī bija gadījums, ko varētu saukt par parādību. Kādā no Rīgas kafejnīcām žurnāls «Sporta Avīze» rīkoja tādu kā prognožu interviju. Es pārstāvēju literātus, Uldis Marhilevičs – mūziķus. Slēdzām arī derības, vai Eiropas futbola čempionātā, kas sāksies 10. jūnijā Parīzē, no savas apakšgrupas izkļūs Albānija (tā Marhilevičs) vai Islande (mans viedoklis). Kurš uzvar, tas raksta dzeju vai mūziku pirmais, otram jāpielāgojas.
Bet šoreiz ne tas svarīgi – ievēroju, ka, ieejot sarunu telpā, pulkstenis kafejnīcā pie sienas rāda bez desmit minūtēm viens. Trijos man bija tiešraide radio, laika pietiek. Runājamies, es atkal paskatos pulkstenī – joprojām 12.50. Es, it kā tā tam būtu jābūt, šo laiku arī turpinu pieņemt kā reālo. Tā vēl vairākas reizes, kamēr atjēdzos – labi, ka nenokavēju nākamo pasākumu. Pie tam, projām ejot, atcerējos, ka pati tikšanās bija sarunāta jau pusdivos. Kā nosaukt šo? Parādība! Es pilnīgi biju iedzīvojies nekustīgā laikā ar apzīmējumu 12.50.
– Gan «Sakvojāžam», gan «Parādībām» ir arī visai neordinārs noformējums. «Sakvojāžs» arī pēc formas atgādina īpaša veida ceļojumu somu, bet «Parādībām» dzejoļu nosaukumi redzami jau uz ārējā apvāka – to atlokot, satura rādītāju ieraugām jau sākumā.
Nu malači apgādā «Neputns» (māksliniece Anta Pence)!
– Zinu, ka daļu laika pavadi Rīgā, Ventspilī vai pat vispār ārpus Latvijas. Vai sevi sajūti mazāk jelgavnieks nekā iepriekš?
To ir grūti izmērīt. Ja jau mēs te sēžam (kafejnīcā «Silva» – red.) un runājamies, bet ieejot dzīvoklī, mani sagaida Jelgavā gatavots rēķins par komunālajiem pakalpojumiem, tātad esmu jelgavnieks. Ja teiksi, ka te sēdēji arī vakar, bet manis te nebija, varu atbildēt ar pretjautājumu – vai tu esi jau divreiz šajā sezonā nopeldējies Lielupes jaunajā peldvietā Pasta salā? Tā kā neiesaku mērīties, kurš no mums te lielāks jelgavnieks.
– Tad tu esi tāds kā ronis?
Ronis gluži ne, jo nekādās organizētās kustībās iesaistījies neesmu. Pirmoreiz šosezon gan nopeldējos 24. martā, būdams ciemos Ogres Zilajos kalnos, karjerā, pie tam ne pēc pirts – tas neskaitītos. Atzīšos, bija auksti, toties tagad Lielupē varēju bez bravūras galvu bāzt zem ūdens – tas jau kļuvis krietni siltāks.
– Vai peldēšana un citas fiziskās aktivitātes veicina tavu literāro darbību?
Zinu, ka radoši cilvēki mēdz pasmīnēt, kad izdzird par fiziskām aktivitātēm. Tomēr, kaut vai klusībā, katrs cenšas sevi uzturēt kaut kādā formā – fiziskā ķermeņa iespējas nav neierobežotas, un tām ir arī cieša saistība ar rakstīšanu. Lai mūsu gados taptu jauni dzejoļi, ir jābūt diezgan jauneklīgam garā. Ja būsi slims ar daudzām kaitēm, no kurienes tad radīsies tas jauneklīgais gars?
– Savā dzimšanas dienā, 13. martā, tu biji Austrijā. Lai izbēgtu no apsveicējiem, ko tur slēpt, apaļajā jubilejā?
Prombūtnes datums nebija izvēlēts ar nolūku. Lai gan neesmu no savu jubileju svinētājiem, vairāk priecājos par citu jubilejām vai par jaunas grāmatas iznākšanu.
– Savs vērtējums tev savos 60 gados noteikti radies gan par dzeju, gan par prozu. Vai pēcsociālisma perioda dzejas varbūt šķietamais panīkums nav apstājies? Un kā ar prozu?
Ja skatāmies no profesionālā viedokļa, dzeja nav bijusi panīkusi. Protams, tai vairs nav tās pārspīlētās nozīmes kā tad, kad tā izpildīja lomas, kuras šobrīd dzejai neviens pat netaisās piedāvāt, – un pareizi. Neviens īsts dzejnieks nav tik neaptēsts, lai domātu, ka viņa dzejai jāpatīk visiem un ka tai jābūt piena produktu plauktā veikalā.
Prozā tiešām var runāt par uzplaukumu – sevišķi, pateicoties Gundegas Repšes iniciētajai vēsturisko romānu sērijai. Protams, ne visi romāni ir tik labi, bet daži ir.
