(Turpinājums)
Pēc šaurā dīvāna gulta, kurā viņš bija gulējis pēdējās naktīs, šķita pārāk plaša. Nespēdams aizmigt un atrast ērtu pozu, Karloss grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Karstums, kas valdīja istabā, likās smacējošs, un vīrietis izlēma atvērt logu cerībā, ka vasaras nakts dzestrais gaiss piepildīs telpu un sniegs kaut nedaudz svaiguma. Klusi piegājis pie loga, viņš rūpīgi atvilka aizkaru un plaši atvēra logu. Pretī plūda spirdzinošais nakts gaiss. Dažas reizes dziļi ieelpojis, viņš grasījās doties uz gultu, kad pēkšņi prātā pazibēja doma. Karloss aizdomājās, ka šī vasara ir bijusi karstākā pēdējo gadu laikā, tāpat arī pavasaris šogad tika pienācis neparasti ātri. Viņš palūkojās ārā pa logu un ļāvās nakts veldzei.
Vīrietis prātā atsauca viesnīcas «Kronsvela» ēku. Tā bija neliela divu stāvu celtne, kas augstuma ziņā nebija daudz lielāka par Ventliju ģimenes privātmāju. Pirmajā stāvā atradās neliels restorāns, SPA, sauna un konferenču zāle, viss otrais stāvs bija atvēlēts numuriņiem. Karloss atcerējās par terasi, kas atradās viesnīcas iekšpagalmā, tā bija skaista, apzaļumota vieta ar skatu uz pilsētu. Tas gan nebija kāds no tiem elpu aizraujošajiem sirreālajiem skatiem, kas attēloti uz pastkartītēm. Tā drīzāk bija šodienas Kronsvelas pilsētas ainava – skola, kāds veikals, jaunuzceltā domes ēka, un attāli bija saskatāma pat nelielā baznīciņa, kurai kreisajā pusē bērzos atradās kapu pieminekļi – tas viss pavērās skatienam no terases. Karloss palūkojās lejā pa otrā stāva logu un nosprieda, ka pat šeit, kur nav apzaļumotas terases, nedaudz piepūloties, pavisam nemaz nebūtu grūti uzlīst līdz otrajam stāvam. Nespēdams rast atbildi uz jautājumu, kā slepkava nemanīts iekļuva viesnīcā, viņš apsvēra iespēju par logu. Naktis taču bija tik karstas, pat aprīlī un maijā, nerunājot nemaz par sutīgo jūnija sākumu, un šķistu tikai loģiski atvērt logu alkās pēc svaiga, dzesējoša gaisa. Taču logi bija ciet… Viņš skaidri atcerējās. Atrodoties notikuma vietā, par spīti bagātajai pieredzei arī Karlosu tomēr bija šausminājis skats, kas pavērās, un viņš nebija aizdomājies par šo faktu, tāpat arī vēlāk izmeklēšanas gaitā ne.
Karloss Ventlijs klusi ielīda gultā un prātā pārcilāja nesenos notikumus. Viņš domās rekonstruēja savu ierašanos notikuma vietā, cenšoties atsaukt atmiņā kolēģus, kuri slepkavības vietā bija jau tam priekšā. Ventlijs sprieda, kuram varētu pajautāt par logu. Viņš aizdomājās, kurš pirmais ieradās notikuma vietās, kad tika saņemti zvani par iespējamām slepkavībām.
9. nodaļa
«Tu man atgādini manu meitu,» Sandra sacīja, brīdi noraudzījusies Kristīnā, kas, pagriezusies ar muguru pret miglaino telpu, ko no visām pusēm ieskāva dūmakaini režģi, garlaikoti vērās tukšumā. Meitene, nepagriezusies pret sievieti, mazliet drūmi novilka: «Ja?»
«Viņa ir laba meitene,» sieviete skumji teica un atkal ieslēpa seju rokās. Kristīna, joprojām veroties tukšumā, jautāja: «Tev viņas ļoti pietrūkst?»
Sandra, brīdi klusējusi, iesāka: «Labi pazīstot meitu, es domāju, ka mana Luīze jūtas vainīga pie tā, kas notika. Un man nav ne mazākās iespējas pasacīt, ka tā nav viņas vaina,» Sandras balss drebēja tā, it kā viņai būtu bail izrunāt sajūtas, kas tik ilgi nospiedušas tās apziņu. «Man nav iespējas viņai pasacīt, ka tā ir milzīga kļūda. Ka tas ir prātam neaptverams ļaunums, kurš ar varu aizrāva… Es tikai gribētu, lai viņa to zina,» sieviete teica un smagi nopūtās.
«Tava meita nav vienīgā, kas tik bezgala nepamatoti jūtas vainīga,» ierunājās sirmgalvis un turpināja: «Palicēji gandrīz vienmēr vaino sevi tuvinieka nāvē – it sevišķi, ja aizgājēja nāve nav bijusi dabīga. Tā ir sirdsapziņa, kas reizēm liek naktīs mosties karstos sviedros un pat dienā nerast mieru no tās gruzdošajām oglēm dvēselē. Un par šīm karstajām, gruzdošajām sirdsapziņas oglēm nekā mokošāka nav, jo sirdsapziņai nemēdz būt robežas, tā nav nedz īsta, nedz neīsta, tā nav asa un nav arī maiga, to nevar notēlot, jo tā ir tieši tāda, kāda tā ir – karsta un dedzinoša dvēselē gruzdoša ogle, kas ar savu divkosīgo dabu dzīvo ikvienā. Reizēm sirdsapziņas ogles iekvēlojas tik ugunīgi, ka mums kļūst bail un mēs apzinīgi paklanāmies to priekšā, taču reizēm tās apzināti, gluži vai ar varu grūž apsvilināties pret savām karstajām oglēm,»Vasīlijs nopietni nobeidza savu stāstījumu.
«Tā ir kļūda, vai ne?» Sandra, šķiet, meklēja salmiņu, pie kura pieturēties, lai pilnībā nenogrimtu savas samērcētās apziņas atvarā.
«Tā ir cīņa, Sandra,» Vasīlijs, daudz nopietnāk nekā iepriekš, sacīja. «Milzīga un varena cīņa, kurā, patiesībā, cilvēks uz zemes iejaukties nevar,» viņš skumji atzina. «Tās iznākums ir atkarīgs ne tikai no ticības, iekšējās pārliecības un mīlestības, bet arī no drosmes. No lielas, milzīgi lielas cilvēka drosmes.»
«Viņš!» Kristīna pēkšņi iesaucās un, izmisīgi palūkojusies te uz Sandru, te uz sirmgalvi, iesaucās vēlreiz: «Tas ir viņš, kas var mums palīdzēt tikt ārā no sprosta un apturēt to, kas notiek uz zemes.» Kristīnas kustības pirmo reizi kopš nokļūšanas šajā savādajā vietā bija tik pārliecinātas un atbrīvotas. Viņa izstiepa roku un norādīja tukšā stūra virzienā: «Viņš! Ceturtais upuris! Viņš visu apturēs.»
«Ko tu runā?» Sandra iekliedzās. «Tu taču dzirdēji leģendu par Īlaju, kā, tavuprāt, viņam izdosies visu apturēt?» Kristīna satrūkās no Sandras bargā toņa, taču pārliecināti sacīja: «Viņam palīdzēs visi eņģeļi! Un arī mēs lūgsim!»
Vasīlijs uzlūkoja meiteni un, pamanījis tās skatienu, kas jau atkal ilgojās palīdzības, vāji tai uzsmaidīja.
«Jūs ar sievu arī esat laipni aicināti,» pilsētas mērs Pīters Grīnbergs šorīt bija apbrīnojami labā garastāvoklī. Viņš vairākas reizes pat pamanījās pajokot par Ventlija noaugušo bārdu un nelielo haosu, kas valdīja uz galda kabinetā. Karloss, cenzdamies izturēties pēc iespējas pieklājīgāk, pamāja ar galvu un pateicās par uzaicinājumu ierasties uz Kronsvelas pilsētas svētkiem, kas gaidāmi nākamajās brīvdienās. It kā, lai ietu uz pilsētas svētkiem, būtu nepieciešams īpašs paša mēra uzaicinājums… Karloss pie sevis klusi smējās. Apspriedušies par nepieciešamāko, kas būtu vajadzīgs policijas iecirknim, vīrieši atsveicinājās, un mērs, draudzīgi uzsitis Ventlijam pa plecu, devās projām.
(Turpinājums sekos)
