Uz neilgu brīdi esot Latvijā, ne reizi vien sarunās dzirdēts izmisums par aizbraukušajiem latviešiem un ar to saistītajiem sociāli politiskajiem jautājumiem un repatriācijas plāniem. Mana darba pieredze Latvijā ir pamatojums aicinājumam izglītotajiem, uzdrīkstēties varējušajiem, stiprajiem latviešiem ārpus Latvijas (protams, neapšaubot to, ka Latvijā dzīvojošie latvieši ir tieši tādi paši – izglītoti, uzdrīkstēties varoši un stipri) – neatgriezieties. Šeit jūs nevienam neesat vajadzīgi! Bez politiskās aizmugures, bez biznesa jumta… Ja vēlaties, lai jūs pazemo, nozākā jūsu cieņu un godu, kas, šķiet, Latvijā ir neizprotama morāles norma (arī tiesību norma!), tad – esat laipni gaidīti!
Situāciju negatīvu vērtēju no šaurā personiskā skatu punkta. Pēc vairāku gadu darba gaitām valsts sektorā un korporatīvajā pasaulē ārvalstīs un studijām pasaules līmeņa mācību iestādēs, ASV iegūstot biznesa administrācijas maģistra grādu (Master of Business Administration) ar specializāciju Āzijas tirgos un papildus Latvijā iegūtajai juridiskajai izglītībai arī finanšu un grāmatvedības diplomu Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolā (London School of Economics and Political Science), nolēmu veltīt savas zināšanas un pieredzi Latvijas attīstībai. Veiksmīgas sakritības dēļ mana vēlme strādāt Latvijas tautas labā saliedējās ar iespēju izveidot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecību Ķīnā un tur strādāt. Tā kopš 2012. gada februāra strādāju, veidojot Latvijas–Ķīnas biznesa attiecības.
Latvijas presē jau vairākkārtīgi norādīts – tā vietā, lai mēs sadarbībā ar Ķīnu spertu divus soļus uz priekšu, proti, lai jau šobrīd risinātos konceptuālas biznesa sarunas ar Ķīnas uzņēmējiem par kravu piesaisti Latvijas tranzīta koridoram, valsts pārvaldes starpinstitucionālās greizsirdības un konkrētu valsts civildienesta ierēdņu personisko interešu dēļ esam spiesti pagaidām samierināties ar skaistiem saukļiem un smaidiem masu medijos. Šīs greizsirdības un personīgo interešu dēļ man profesionāli nācās ciest kaunpilnu sakāvi, pavadot gandrīz pusgadu pārdomās par to, kāpēc investoru apaļā galda sarunu ar Ķīnas kravu īpašniekiem rīkošana bijušās Ministru prezidentes vizītes laikā Ķīnā pagājušā gada novembrī bija tik absurda doma un tika uztverta ar neaptveramu pretspēku. Lai gan pēc atskaņām šobrīd saprotu, ka pretspēks vairāk ir bijis dažādu privātu iegribu, interešu un institucionālās greizsirdības dēļ.
Jebkura menedžmenta pamatpostulāts ir organizācija, sistēma, kurā jāstrādā, un tās kultūra un ētikas pamatprincipi ir ļoti būtiski, lai bizness veiksmīgi attīstītos, nestu peļņu un konkurētu pasaules tirgos. Atgriežoties Latvijā pēc vairākiem ASV un Lielbritānijas skolu solā un britu korporatīvajā pasaulē aizvadītiem gadiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka šeit, vismaz noteikti valsts pārvaldē, ir vajadzīgas paklausīgas, izpildīgas, neko nejautājošas personas bez iniciatīvas. Otra, varbūt pat precīzāka teorija, neaizskarot valsts civildienesta ierēdņu godu un cieņu, – vaina ir sistēmā, tās vēlmē netikt izkustinātai, palikt nemainīgai.
Cīņas ar valsts aparātu par prettiesisku, pareizāk sakot, tiesiski nepamatotu, atlaišanu rezultātā ir cietusi ne tikai mana cieņa un gods (pēdējie mēneši aizvadīti, domājot, apdomājot, analizējot notikušo un prasot juridiski pamatotas atbildes no atbildīgajām valsts institūcijām, iespējams, drīzumā arī caur Latvijas Republikas tiesībsargājošajām institūcijām). Cietušas arī manas jūtas pret šīs valsts pārvaldību (esmu gan sen jau atmetusi domu tāpat kā Frensiss Fukujama (Francis Fukuyama) par to, ka labākā pārvaldes forma ir demokrātija; varbūt, ja tā ir inteliģentu un izglītotu valsts pārstāvju rokās, bet tas mūsu pasaulē bija tik sen… pirms gadu tūkstošiem). Man nav cieņas pret šīs valsts pārvaldi, man nav cieņas pret šīs valsts politikas veidotājiem un darboņiem. Bet man ir cieņa pret šīs valsts tautu, pret indivīdiem – pret klaidoni, kurš, piedāvājot viņam cigaretes (lai nu nelasa izsmēķus no pielijušās trotuāra nomales), pateiks paldies! Pret «Narvesen» kasieri, kura pēc pirkuma nākamajā dienā atcerēsies atdot naudas atlikumu par pārmaksāto. Pret jebkuru Latvijas iedzīvotāju, kurš savas ikdienas gaitas aizvada apzinīgumā, cilvēcisko vērtību sistēmā. Uzņēmējiem, skolotājiem, ārstiem, sētniekiem – ikvienu, kas sniedz savu mazo, godīgo devumu Latvijas tautai un šai zemei. Galvenokārt tāpēc, ka šo cilvēku pacietībai manās acīs nav robežu. Pacietībai pret tām nejēdzībām, kas notiek tur, augšā. Manī ir cieņa pret šiem cilvēkiem, jo es neesmu tik stipra. Lai paliktu…
Ieva Jākobsone-Bellomi
