Ceļojums uz Jelgavas sadraudzības pilsētu Magadanu un Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Ar sveicieniem no Jelgavas sadraudzības pilsētas Magadanas atkal esmu atgriezies mājās. Žurnālista darbā nereti gadās pārsteigumi, tomēr to, ka šopavasar no 3. līdz 19. maijam veikšu apmēram divdesmit tūkstošu kilometru garu ceļojumu, es vēl aprīļa beidzamajā nedēļā nevarēju nosapņot. Šādu braucienu piedāvāja 1938. gadā Sanktpēterburgā dzimušais rīdzinieks Jurijs Kotovs, ar kuru biju iecerējis aprunāties, veidojot Nacisma upuru piemiņas dienai veltītu rakstu. Proti, Jurijs bērnībā vairāk nekā gadu bija pavadījis vācu karaspēka aplenktajā Sanktpēterburgā (Ļeņingradā) un, tikai pateicoties brīnumam un nesavtīgām mātes rūpēm, palicis dzīvs. Evakuētam uz Krievijas vidieni, piecu gadu vecumā viņam no jauna nācās mācīties staigāt. Mūsdienās Krievijā Ļeņingradas blokādes dalībnieki tiek pielīdzināti frontiniekiem, kam jau ilgāku laiku Krievijas lidsabiedrība «Aeroflot» reizi gadā piedāvā bezmaksas ceļojumu kādā no savām aviolīnijām. Jurijs Kotovs šādi jau lidojis uz Magadanu, kuras apgabalā 1947. gadā staļiniskajās represijās bija izsūtīts un sešus gadus pavadīja viņa tēvs Valerjans Kotovs. Zināju, ka šopavasar viņš gatavojas lidot atkal.
«Lidošu uz Magadanu un piedāvāju doties līdzi kā pavadonim, kuram arī ceļš ir par brīvu,» telefonā latviešu valodā man teica cilvēks, ar kuru nekad iepriekš nebiju ticies. «Es jau varu braukt arī viens. Bet kāpēc gan laist garām šādu izdevību?» piepilda karu pārdzīvojušais vīrs. Iedomājos par savu tēvu mūziķi Jūliju Grūtupu, kas kopā ar Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīriem 1945. gada 8. maijā Kurzemē padevās gūstā un tika nosūtīts uz nometni Krievijas Tālajos Austrumos – Klusā okeāna krastā Sovetskaja Gavaņā. Tā gan no Magadanas atrodas apmēram divu stundu lidojuma attālumā, taču Jurija veidotais ceļojuma maršruts caur Habarovsku pavēra iespēju iebraukt arī tur. Izvēli vieglāku padarīja tas, ka kopš 2006. gada Magadana ir Jelgavas sadraudzības pilsēta un tur darbojas biedrība «Kolima Baltija», par kuras vadītāju Andreju Ozolu biju rakstījis «Zemgales Ziņās». Kolēģi atbalstīja negaidītā ceļojuma ideju, arī mājās neviens neteica nē. Tā sāku posties ceļam.
27.04.
Pirmkārt, četru darba dienu laikā vajadzēja atrisināt jautājumu par Krievijas vīzu. Noskaidroju, ka ātrās vīzas, kas tiek sagatavotas trīs darbdienās, maksā 124 eiro (parastā «tikai» 74 eiro, kas gan izskatās visai augsts slieksnis ģimeņu tūrismam Krievijas virzienā). Pēc izziņu biroja 1188 sniegtās informācijas, Krievijas vēstniecības ēkā Rīgā vajadzētu atrasties arī Vīzu daļai. Patiesībā gan tās tur nav. Vēstniecības pievārtē kāds laipns latviešu policists paskaidroja, ka jāiet uz Smilšu ielu Vecrīgā, jo šajā mājā vīzas sen jau nekārto. Pēc minūtēm desmit kāda Krievijas vēstniecības Vīzu daļas darbiniece paskaidroja, ka kaimiņzemes vīza man nepienākas, jo neviens mani tur nav oficiāli ielūdzis. Tas, ka ceļabiedrs Jurijs Kotovs ir pielīdzināts Krievijā ļoti godātajiem Lielā Tēvijas kara veterāniem, viņas nostādnēs nebija pietiekami svarīgs arguments. Paskaidrojums likās ļoti nelāgs. Gandrīz vai joka pēc nolēmu iegriezties vienā no daudzajām tūrisma firmām, kas piedāvā nokārtot vīzas braukšanai uz Krieviju un arī citām valstīm. Tur nebija nekādu problēmu – samaksāju prasītos 124 eiro, un pēc trim dienām vīza gatava. Turklāt atšķirībā no Krievijas vēstniecības Vīzu daļas Rīgas privātfirmā ar mani kaut cik centās runāt latviski.
19. gadsimta krievu dzejas klasiķis Fjodors Tjutčevs teicis: «Krieviju ar prātu nesaprast.» Šo frāzi bieži vien nācies dzirdēt, saskaroties ar plašās kaimiņvalsts dzīves dīvainībām, kas bieži vien saistās ar visādiem piņķerīgiem noteikumiem, ko mierīgu prātu tomēr var atrisināt.
29.04.
Iegriezies agrākajā «Lauktehnikā» pie Jelgavā vecākā uzņēmēja Jāzepa Kivlenieka, aprunājos ar uzņēmuma darbinieku Aleksandru Skorobogatovu, kurš Magadanas apgabalā Susumanas apkaimē zelta raktuvēs strādājis no 1985. līdz 1991. gadam. «Kad es Magadanā izkāpju no lidmašīnas, tad tur uzreiz tik brīvi var uzelpot,» ar sajūsmu sacīja Skorobogatova kungs. Darbu zelta raktuvēs gan viņš salīdzina ar darbu kūdras purvā – tas ir grūts, bet par Susumanas nosaukumu Aleksandrs minēja, ka tas kādas vietējās ziemeļu tautas valodā esot skaidrojams kā «Pūt, vējiņi!».
01.05.
Citādi Magadanas apgabalu laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam atceras nacionālās pretošanās kustības dalībnieks jelgavnieks Oļģerts Sabulis. Viņu 1949. gadā uz Kolimas zelta raktuvēm nosūtīja pa etapu kā cietumnieku. «Briesmīgākais bija bads. Tas izraisīja arī vistas aklumu, kad jau vakara krēslā tu neko nevari redzēt,» divas dienas pirms izlidošanas uz Magadanu stāstīja Oļģerts, kas vēl aizvien dzied vīru korī «Ozols». Viņš ir diezgan nobažījies par to, kas tagad notiek Krievijā. 1991. gadā sadarbībā ar Krievijas sabiedriski politisko cilvēka tiesību aizstāvju organizāciju «Memoriāls» Oļģerts apmeklēja savas jaunības smago pārdzīvojumu vietas Magadanas apgabalā. Taču 2014. gadā «Memoriāls», kas Krievijā tika atzīts par valstij nevēlamu ārzemju finansētu organizāciju, apturēja savu darbību. «Šaubos, vai Magadanā tas muzejs, kas stāsta par politiskajām represijām, vēl saglabājies,» domīgi noteica Oļģerts.
Var piebilst, ka, piemēram, viens no kaimiņvalsts populārākajiem iknedēļas preses izdevumiem «Argumenti ņedeļi», kura auditorija tiek lēsta vairāk nekā miljons Krievijas, Vācijas un Kazahstānas lasītāju (droši vien kāds abonents ir arī Latvijā), maija otrajā nedēļā pirmajā lapā lieliem burtiem pieteica rakstu ar šādu teikumu: «Staļiniskās represijas bija tikpat briesmīgas kā poļu, čehu, franču un amerikāņu (represijas).» Avīzē bija stāstīts, kā pēc kara čehi, poļi, rumāņi, ungāri vardarbīgi aizdzina uz Vāciju 14 miljonu etnisko vāciešu, ar kuriem pirms kara kaut cik saticīgi bija dzīvots līdzās. Tika stāstīts arī par Amerikas japāņiem, ko Otrajā pasaules karā, kad ASV karoja ar Japānu, uz laiku ieslodzīja nometnēs Arizonas tuksnesī. Mēs ar savu vēsturisko atmiņu un vēstures zinātni saprotam, ka tas nepavisam nav staļinisko represiju mērogs, kādu piedzīvoja Padomju Savienība un tās okupētās valstis.
03.05.
Velkot pa Pasta ielas bruģi ar diviem ritentiņiem aprīkoto ceļa somu, kas svēra kilogramus trīsdesmit, steidzos uz staciju. Piepeši iepretī Jāņa baznīcai viens ritentiņš ieķērās, un bagāža kļuva krietni neparocīgāka. Pacēlu acis uz torņa smaili… Pēc pārdesmit metriem bremzējošais ritenis atsāka griezties un turpmāk vairs nepievīla nevienā kājām ejamā gabalā.
«Kur jūs braucat?» ar nelielu slāvu akcentu jautāja vienmēr laipnā kasiere. «Uz Magadanu,» atbildēju. Viņu tas īpaši neizbrīnīja. Saņēmu biļeti sev un bagāžai braukšanai uz Rīgu, no kurienes tad turpinājās mans ceļš.
Smagajā somā man bija šogad izdotais un lasīt iesāktais Tālivalža Margeviča romāns «Šķērsiela Nr.13. Latvieša dibināts gulags», kas stāsta par Eduardu Bērziņu, latviešu strēlnieku, vēlāk padomju valsts darbinieku, kura vadībā ar ieslodzīto spēkiem pagājušajā gadsimta trīsdesmitajos gados attīstījās Kolimas zelta atradņu rajons un izveidojās arī pati Magadana. Manā bagāžā bija arī «maķenīt kontrabandas» – mūsu «Latvijas piena» ražotais siers, kuru Krievijas embargo politika aizliedz ES valstīm eksportēt, taču dāvanā šos «suvenīrus» krievi pieņēma ļoti labprāt, piebilstot, ka Latvijas sieram līdzīga tagad veikalā neesot. Taču lielākais svars sanāca no četrām pakām vermikomposta – organiskā mēslojuma, kas ražots ar slieku palīdzību. Latvijā šis slieku pārgremotais augu mēslojums ir populārs, to ražo gan mājas apstākļos, gan rūpnieciski. Saprotu, ka mūžīgajā sasalumā, kāds ir arī Magadanā, sliekām pārziemot būtu grūti. Manuprāt, ziemeļnieki tādu biohumusu varētu ražot mākslīgos apstākļos – kādā siltā pagrabā vai citās telpās. Cāļus skaita rudenī. Gribētos domāt, ka manis atvestā vermikomposta sekmīga izmēģināšana būs ar pozitīvu turpinājumu. Sevišķi jau latvieši ziemeļos izceļas ar to, ka, par spīti trūcīgajiem dabas apstākļiem, viņiem tur dārziņš tomēr ir.
Atvēris stiklotās Rīgas lidostas durvis, izvērsu savu bagāžu pie tuvākajiem uzgaidāmās telpas krēsliem. Uzklausot kādas izpalīdzīgas lidostas darbinieces padomus, ņēmos pārkravāt abu somu saturu tā, lai nododamā bagāža «ierakstītos» lidojumā pieļautajos 23 kilogramos. Jāpiebilst, ka Rīgas lidostā atšķirībā no Maskavas, Habarovskas un arī Magadanas lidostām jebkurš ar savām paunām var ieiet uzgaidāmajās telpās un kravāties, kā vien tīk. Citviet (cik saprotu pēc 22. marta teroraktiem arī Briselē) jau pie ieejas lidostā visa bagāža, kā arī pasažieri tiek pārbaudīti. Tas nekas, ka pirms došanās uz lidmašīnu vārtiem jāiziet cauri vēl vienai drošības kontrolei. Dubults neplīst. Nedomāju gan, ka terorisma draudu līmenis, cik to vispār var izmērīt, Rīgā ir vēl zemāks nekā, piemēram, Magadanā.«Aeroflot» lidojums kara veterāniem un personām, kas viņus pavada, paredzēts biznesa klasē. Pēc drošības kontroles šai klasei ir arī atsevišķa uzgaidāmā telpa, kas dekorēta ar gleznām un ērti iekārtota darbam ar klēpjdatoru. Rīgas–Maskavas lidmašīnas biznesa klasē gandrīz visas vietas bija aizņemtas. Tālāk, lidojot no Maskavas uz Habarovsku, šai klasē bija aizņemta tikai trešdaļa vietu, bet, lidojot no Habarovskas uz Magadānu, mēs ar Juriju Kotovu biznesa klasei paredzētajās astoņās vietās sēdējām vienīgie.
04.05.
4. maija rītā (Latvijā tajā stundā vēl bija 3. maija vakars) baltu galdautu stjuarte Marija uzklāja mazliet iesāņus no Mongolijas. Manuprāt, gaiši brūnais tonis iezīmēja Burjatijas stepi, kas Mongolijā iesniedzas Gobi tuksnesī. Zīmīgajā brīdī Marija mūs pieteicās arī nofotografēt. Filozofisks jautājums – kurš mūsdienu pasaulē spēj samaksāt par lidojumu biznesa klasē? Cienījami uzņēmēji, ierēdņi, ģimenes ar vienu bērnu? Izskatās, ka Krievijā tādu īpaši maksātspējīgo nav uzkrītoši daudz. Tomēr patīkami, ka starp tiem ierindoti arī kara veterāni. Tas liecina – tautai kaut kādā mērā ir vēsturiskā atmiņa. Var jau būt izdosies piedzīvot laiku, kad šī privilēģija būs arī Krievijā politiski represētajiem. Man pašam tā likās sava veida «likteņa zīme». Proti, mēs ar Juriju Kotovu, kaut daudzos jautājumos (kā jau tas Latvijas sabiedrībā ir) domājam visai atšķirīgi, ar lidmašīnu biznesa klasē veicām to pašu ceļu, ko mūsu tēviem nācās mērot aizrestotā ešelonā.
Nosēžoties Habarovskā, lidostā gandrīz vienā laidā skaļruņos tika atgādināts par modrību saistībā ar «neadekvātam personām», kas varētu parādīties lidostā. Tika atgādināts, ka arī dzīvniekus (tad jau arī sliekas!) bez veterinārās izziņas nevajadzētu vest. Radās neliela ķibele, jo no Habarovskas uz Magadanu lidoja ne vairs «Aeroflot», bet gan Vladivostokas kompānija «Aurora», kas nav solījusi īpašu atbalstu kara veterāniem. Taču, pateicoties Jurija neatlaidībai un arī Krievijas Uzvaras svētku gaisotnei, pēc pāris stundām mēs jau lidojām tālāk.
Atkal ļoti laipna apkalpošana, par ko stjuartei Ksenijai ierakstījām pateicību. Tomēr jāatzīst, ka vairāk palika atmiņā Maša jeb Marija, kas palika bez pateicības ieraksta reisā no Maskavas uz Habarovsku, kas ilga septiņas stundas un 45 minūtes.
Pēc divu stundu lidojuma virs mākoņiem, kas atradās virs Klusajam okeānam piekļaujošās Ohotskas jūras, lidmašīnai piezemējoties, skatam pavērās sniegotas sopkas – divus trīs simtus metru augsti kalni, kuru galotnēs pavasaris vēl nebija sācies. Magadanā, kas atrodas ielejā, saule sniegu jau bija izkausējusi, bet zālei, kokiem un krūmiem vēl zaļuma trūka. Pa gaisu gāja putekļi. Lidostā mūs sagaidīja vīrs ap gadiem piecdesmit, biedrības «Kolima Baltija» priekšsēdētāja vietnieks Leonīds Jegorovs, kurš arī lidostā strādā. Rokasspiediens, daži sīki, bet iebraucējam svarīgi paskaidrojumi – ko vairāk vajag, lai cilvēks justos gaidīts! Pāris stundu vēlāk Magadanas autoostā (lidosta no pilsētas centra atrodas 46 kilometrus) «Kolima Baltija» priekšsēdētājs Andrejs Ozols atklāja, ka Leonīdam bijis latviešu uzvārds, taču savulaik drošāk bijis to nomainīt.
4. maija baltos galdautus Magadanā neklāja (toties tur atzīmē 18. novembri). Andrejs Ozols, kas reizē ir arī kalpotājs vietējā luterāņu draudzē, mums ierādīja istabas draudzei piederošajā dzīvoklī, kas atrodas četrdesmito gadu beigās japāņu karagūstekņu būvētā mājā pašā Magadanas centrā. Tajā, kā jau agrāk komunālajos dzīvokļos pieņemts, ir plašs koridors, trīs atsevišķas istabas, virtuve un vannasistaba. Vienā no istabām bija iekārtots altāris un stāvēja padsmit ķebļu. Andrejs paskaidroja, ka 2013. gadā 70 gadu vecumā neklātienē absolvējis Sanktpēterburgas Garīgo semināru. Nav bijis viegli divreiz gadā izbraukāt uz sesijām, grūtas bijušas arī pašas mācības, tomēr tās sekmīgi pabeidzis. Stāstīja viņš arī par to, kā 1967. gadā (laikam jau peļņas un brīvības alku dēļ) atstājis dzimto Jēkabpili un apmeties uz dzīvi Krievijas Tālajos Austrumos. Vasaras garajos atvaļinājumos Andrejs gan Jēkabpilī atgriezies, un tad lauku ballē vietējie kaušļi ar «to, kas no Magadanas» nav riskējuši ielaisties. Stāstīja arī par savu sievu Valentīnu, ar kuru kopā nu jau ir 41. gadu, par meitu Viktoriju, par dēlu Andri, kas pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Pusotra stundu pagāja ātri, bet tad gan pieveica miegs, jo īsti gulēts nebija stundas divdesmit.
(Turpinājums sekos)
