(Turpinājums)
Ielās acīs krīt džipi, pārsvarā tie ir ar stūri labajā pusē, varbūt kāda trešdaļa automašīnu. Braucēji solīdi, apstājas pie gājēju pārejām. Degviela divreiz lētāka. Ikdienā tālu gan neaizbrauksi – Magadana ir visai kompakta, reti kur jādodas tālāk par dažiem kilometriem, un tās apkārtnē ir tikai daži ciemi.
Man ar ceļabiedru Juriju Kotovu bija viena dzīvokļa atslēga, taču iešanas Magadanā lielākoties katram savas. Kā tikt dzīvoklī, ja katrs ejam un nākam citā laikā? Risinājums atradās. Šķērsojot māju pagalmu, Ļeņina prospektā var nonākt pie smalkas un arī dārgas viesnīcas, kurā dienu un nakti nomodā gan sargs, gan administratore. Viņa pusvārdā saprata kautri izteikto lūgumu rītos pieņemt mūsu dzīvokļa atslēgu un nodot to tam, kurš pirmais no mums diviem atgriezīsies mājās. Droši vien kaut ko līdzīgu varētu sarunāt arī citviet, kaut gan pilnīgi pārliecināts par to neesmu. Drošības apsvērumu dēļ gan lidostās atgādina, gan arī bērniem māca, ka ne ko no svešiem nedrīkst ņemt. Magadaniešu savstarpējā uzticēšanās šķiet īpaša. Līdzīgi to izjutu pilsētas centrā pie Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāles. Ubadziņš uz kāpnēm bija atstājis savu šķīvi, kur pa retam iebira pa monētai. Pats viņš atradās kaut kur citur. Droši vien tikai vakarā saziedoto paņēma.
Pareizticīgo katedrāli ar zeltītajiem kupoliem, kas 71 metra augstumā iezīmējas pašā pilsētas centrā, sāka celt astoņdesmitajos gados kā Magadanas apgabala kompartijas komitejas ēku. Tai bija domāti 14 stāvi. Taču iesākto būvi nekādi nevarēja pabeigt, līdz 2000. gadā Magadanas un Siņegorjes pareizticīgo galva Feofans nāca klajā ar iniciatīvu, ka šo ēku vajag pārbūvēt par dievnamu un ka tā varētu būt kā piemineklis politiski represētajiem. Ideju atbalstīja pirmais Magadanas gubernators Valentīns Cvetkovs (1948–2002), un 2001. gadā objektā atsākās darbs, kas ar lielu magadaniešu līdzdalību tika pabeigts pēc septiņiem gadiem. Diemžēl gubernatoru V.Cvetkovu 2002. gadā Maskavā uz ielas nošāva. Lieta nav atklāta. No publicētās informācijas var saprast, ka V.Cvetkovs, ko par gubernatoru ievēlēja divas reizes, centās attīstīt apgabalu, piedot tam lielāku pastāvību. Pēc pirmā gubernatora ierosmes 1999. gadā Magadanas apgabalā tika uzcelts zelta bagātināšanas uzņēmums, kas diemžēl 2015. gadā bankrotēja. Iepriekš tika atklāts, ka tajā mīklaini pazudušas divas tonnas zelta (pēdējā laikā Magadanas apgabalā gadā iegūst līdz 25 tonnām zelta). Kaut arī tagadējais apgabala gubernators Vladimirs Pečonijs (2006. gadā viņš bija Magadanas mērs, kas parakstīja sadarbības līgumu ar Jelgavu, bet pērn viesojās Jelgavas 750 gadu jubilejas svinībās) ir solījis, ka darīs visu, lai rūpnīcai atrastos jauns, uzticams saimnieks un tā atjaunotu darbību. Tomēr rūpnīca vēl joprojām ir slēgta (Kolimā saskaloto zeltu ved kausēt tūkstošiem kilometru attālumā). Protams, ziemeļnieku laipnība un izpalīdzīgums neizslēdz, ka tur apgrozās liela nauda un netrūkst alkatīgu ļautiņu.
Pieejot pie Svētās Trīsvienības katedrāles, «Kolima Baltija» priekšsēdētājs agrākais jēkabpilietis Andrejs Ozols pasmaidot stāsta, ka pēc dievnama iesvētīšanas mācītājs viņam jautājis, kad Magadanas luterāņi pievienosies pareizticīgajiem. Kristīgās baznīcas vienotības jautājums ir ar tālu perspektīvu un smalks. Taču šos Vasarsvētkus Magadanas luterāņi svinēja tāpat kā viņu konfesijas brāļi un māsas Latvijā un citviet – 8. maijā.
Todien A.Ozols sarunāja iespēju ielūkoties Magadanas apgabala pārvaldē, kur kopā ar viņu piedalījos Nacionālo minoritāšu konsultatīvās padomes sēdē, ko vadīja Magadanas apgabala Novadpētniecības muzeja direktors Aleksejs Orehovs. Aktīvāk sēdē debatēja vāciešu pārstāve, klusāki – vietējie ziemeļnieki: jakuti, eveni. Kaut arī bija saulaina un gaiša diena, sēžu zālē dega gaisma. Pēc sapulces sarunā uz administrācijas ēkas sliekšņa sapulces vadītājs A.Orehovs atcerējās piecdesmitos gadus, kad Magadanā dzīvoja izsūtītā džeza zvaigzne – «baltais Ārmstrongs» Edijs Rozners. Internetā atrodamas ziņas, ka pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē, vadot orķestri Polijā, viņš koncertējis arī Latvijā. «Vēl joprojām Rozners ir vienīgais trompetists pasaulē, kurš vienlaicīgi varēja pūst divas taures, turklāt ar katru spēlējot atšķirīgu partiju. Es tajā laikā mācījos Magadanas 1. vidusskolā, kur Rozners vadīja lielisku pūtēju orķestri. Tiklīdz viņš saņēma atļauju, no Magadanas aizbrauca,» atceras A.Orehovs. E.Rozners pēc tam 17 gadus strādāja Maskavā, kur pie viņa dziedāja arī Larisa Mondrusa. 1971. gadā mūziķi piespieda aiziet pensijā un viņš emigrēja uz Vāciju, kur mira 66 gadu vecumā.
Pirms sapulces Magadanas apgabala administrācijā bija sarunāta intervija ar Iekšējās un informācijas politikas departamenta vadītāju Oļegu Mihaiļuku. Pārstāvis atzina, ka mūsu pilsētu sadraudzībai ir visai deklaratīvs raksturs. Ievērojami līdzekļi draudzības saišu veidošanā netiek ieguldīti ne Jelgavā, ne arī Magadanā. «Gribētos, lai vairāk draudzējas sabiedriskās organizācijas, nevis mēs, varas pārstāvji,» atzīst O.Mihaiļuks. Jautāts par Latvijai pazīstamo aizbraucēju problēmu (Magadanā 1989. gadā bija ap 200 tūkstoši iedzīvotāju, bet šogad – ap 90 tūkstošiem), O.Mihaiļuks skaidro, ka kapitālisma apstākļos uzņēmumi līdz minimumam samazina personālu, dažādas sociālās izmaksas. Tādēļ arī derīgo izrakteņu atradnēs attīstās darbs izbraukumā maiņās, piemēram, vairs neiegulda līdzekļus vietējā ciema un Magadanas apgabala attīstībā, bet darbiniekus pieved no Krievijas Eiropas daļas. «No otras puses, gan federālā, gan apgabala valdība iestājas par sabalansētu migrācijas politiku, lai teritorija būtu apdzīvota, lai tajā attīstītos rūpniecība, lauksaimniecība – visas dzīves sfēras. Viens no tādiem pasākumiem ir nupat parakstītais tā saucamais likums par Tālo Austrumu hektāru,» atzīst O.Mihaiļuks. Šis likums, kas paredz, ka jebkuram Krievijas pilsonim Tālajos Austrumos ir tiesības bez maksas saņemt lietošanā vienu hektāru zemes, maijā tika apspriests arī Habarovskas un Vladivostokas avīzēs. Vairāk manīju skepsi. Brīvas zemes, sevišķi jau Krievijas Tālajos Austrumos, ir pa pilnam. Trūkst uzņēmīgu cilvēku, kas zinātu, kā to izmantot.
Vēl man likās svarīgi noskaidrot, vai mūsdienu Magadanas apgabalā netiek izmantots ieslodzīto darbs. O.Mihaiļuks minēja, ka apgabalā palikusi tikai viena vietēja mēroga kolonija. Ieslodzītos uz turieni vairs neved.
Tuvojoties Magadanas otrās dienas jeb 5. maija vakaram, vēl nebiju redzējis Ohotskas jūru, caur kuru skatu var palaist Klusā okeāna tālēs, kas aiziet līdz pat Kalifornijai. Turpat jau Magadanas malā osta ir, bet no pilsētas centra sanāk kādi kilometri pieci. Taču tovakar Jurija un mans lēmums bija doties uz politiski represēto pieminekli «Sēru maska», kas ir redzams no pilsētas centra, jo atrodas augstā kalnā. Tas sanāca kā divi vienā. Pirmkārt, pagodinājām ap 800 tūkstošu cilvēku, tostarp daudzus tautiešus, kuru smagās ciešanās un darbā attīstījās šī zeltu un citas dabas bagātības nesošā pasaules mala. Otrkārt, no kalna vajadzēja būt redzamai Ohotskas jūrai. No pilsētas centra dažas pieturas nobraucām ar maršruta taksi un tad gājām kājām. Kaut arī novakarē temperatūra lēni slīdēja zem nulles, visu laiku kāpām pretī ielas malā šalcošai straumītei, pa kuru plūda dienā nokusušā sniega ūdeņi. Kaut gan ejot piemineklis visu laiku bija acu priekšā, vienu brīdi norāžu trūkuma dēļ aizlaidām mazliet garām. Ja šo ceļu ikdienā staigātu piekasīgi tūristi, droši vien varētu lasīt ne vienu vien atsauksmi, cik apkārtne te neizkopta, ka vazājas klaiņojoši suņi. Taču priecēja tas, ka pie «Sēru maskas» mēs sastapām cilvēkus – tātad piemineklis dzīvo. Vieni no atnācējiem bija Kušniru ģimene ar trim bērniem, no kuriem jaunākais vēl īsti nemācēja staigāt. «Esmu korejiete. Magadanas apgabalā sodu izcieta mans vectēvs. Viņa vārds bija Paks Teuks. Kad vectēvu apcietināja, viņam bija tikai 17 gadu. Domāju, tajā vecumā cilvēks vēl nevar būt dziļi idejiski par kaut ko pārliecināts. Taču viņu sodīja par to, ka viņš bija pret komunistisko režīmu padomju karaspēka okupētajā Korejas ziemeļu daļā,» paskaidroja jaunā sieviete. Viņas ģimenei piemineklis un tā apkārtne ir pastaigu vieta, kur varot sadzirdēt vectēva garu. Kušniri arī aicināja pusdienās uz sev piederošo korejiešu restorānu.
Pēc skulptūras autora Ernsta Ņeizvestnija ieceres «Sēru maskai» līdzīga apjoma pieminekļiem bija jātop arī Vorkutā un Jekaterinburgā, tādējādi iezīmējot gigantisku Gulaga ciešanu trijstūri. Tomēr tikai magadanieši ar pašu savāktajiem līdzekļiem spēja šo projektu īstenot, un ar to viņi lepojas.
Bet Klusais okeāns, kas no «Sēru maskas» atrodas apmēram piecu septiņu kilometru attālumā, tāpat kā pirmajam to ieraudzījušajam eiropietim Fernānam Magelānam 1521. gadā, izskatījās kluss. Tāds tas bija arī dažas dienas vēlāk, kad netālu no Olas ciema (ola evenu valodā nozīmē zivs) «Večernij Magadan» redaktors Andrejs Grišins mani pieveda tam pavisam klāt. Ūdens, ko pieliku pie mēles, likās vēl mazāk sāļš nekā Baltijas jūrā. To piekrastē droši vien bija saldinājuši ledus gabali, kas kusa paisuma un bēguma iezīmētajā liedagā.
Iedzīvotāju skaits Magadanas apgabalā
◆ 1926. g. 7 tūkstoši
◆ 1939. g. 152 tūkstoši (lielākoties ieslodzītie)
◆ 1960. g. 190 tūkstoši
◆ 1989. g. 390 tūkstoši
◆ 2016. g. 146 tūkstoši
◆ Mūsdienās ap 70 procentu Magadanas apgabala iedzīvotāju dzīvo Magadanā. No vietējām ziemeļu tautām visvairāk pārstāvēti eveni – 2,6 tūkstoši jeb 1,7 procenti. Vietējām ziemeļu tautām, kā arī azerbaidžāņiem, ķīniešiem un uzbekiem beidzamos 25 gados ir vērojams demogrāfisks pieaugums.
(Turpinājums sekos)
