(Turpinājums)
Marks Collenkofs Kronsvelas pilsētas draudzē bija salīdzinoši neilgu laiku, taču jau bija paspējis iekarot cilvēku sirdis ar savu jauneklīgumu un vienmēr laipno sejas izteiksmi. Nebūdams vēl 35 gadus vecs, viņš radīja zinoša un izglītota priestera iespaidu, kas gatavs palīdzēt ikvienam, lai cik smags arī nebūtu tā iekšējais stāvoklis.
Izmeklētājs Karloss Ventlijs pieklājīgi stādījās priekšā priesterim un, pozitīvās gaisotnes, kas valdīja nelielajā sakristejā, iespaidots, moži iesāka savu sakāmo. Viņš pasniedza priesterim visas trīs Vasīlija Ārčera monētas un apjautājās, vai baznīca varētu izskaidrot šo simbolu nozīmi. Karloss nebija spējis izdomāt citu vietu, kurā meklēt atbildes, kuras sevī glabāja šīs trīs monētas. Ņemot vērā, ka neviena cita pierādījuma vai saistības ar slepkavībām joprojām nebija, viņš izlēma pievērsties šo simbolu izzināšanai.
«Es esmu tā kā dzirdējis…» Karloss pēkšņi bija kļuvis neierasti kautrs. Viņam tomēr nenācās viegli atzīt, ka noticējis puķu pārdevējas leģendai par kalēju, kurš pēc Dieva pasūtījuma izkalis trīs monētas. «Esmu dzirdējis tā kā leģendu par kalēju, kas…» viņš ciešāk uzlūkoja priesteri, kas koncentrēti vērās monētās sev rokās un kaut ko pie sevis nopietni apdomāja.
Pēc brīža Marks Collenkofs pamāja ar galvu un pārliecināti teica: «Jā, arī es esmu dzirdējis leģendu par kalēju…» Priestera sejas izteiksme bija svarīga un nopietna, kad viņš, visbeidzot novērsies no monētām, uzlūkoja Karlosu, kurš mēmās gaidās sēdēja pretī. Priesteris izkārtoja monētas uz galda un, mirkli klusēdams, turpināja: «Taču par šīm konkrētajām monētām un to simboliem, šķiet, es neko pastāstīt nevarēšu.» Priestera balsī bija jaušama patiesa nožēla.
Ventlijs negribēdams izrādīt milzīgo vilšanos, vāji uzsmaidīja jaunajam vīrietim. Vīrietis joprojām domīgi vērās monētās sev pretim. Arī viņš uzlūkoja monētas, taču, nespējis uztvert pārdomas, kuras šobrīd norisinājās priesterī, jautāja: «Varbūt jums kā…» Ventlijs mulsa, nezinādams, kā labāk formulēt jautājumu, kas bija uz mēles. «… kā garīgam cilvēkam ir kādas idejas par šiem simboliem?» viņš beidzot bilda.
Vēl brīdi klusējis, priesteris atbildēja: «Nē, diemžēl nē. Man ļoti žēl, ka neesmu spējis sniegt atbildes uz jums interesējušiem jautājumiem.»
Atvadījies un pateicies par viņam veltīto laiku, Ventlijs grasījās pamest sakristeju, kad priesteris Marks Collenkofs viņam aiz muguras pēkšņi ierunājās: «Bet vai jūs esat runājis ar ārstu Zigmundu?»
Karloss ieinteresēti pievērsās priesterim: «Nē, kāpēc gan man būtu bijis ar viņu jārunā?»
«Zigmunds ir ļoti izglītots un ticīgs cilvēks, viens no kaismīgākajiem manas draudzes apmeklētājiem, esmu dzirdējis viņu nereti sarunās atsaucamies uz dažādām leģendām…» Marks domīgi sacīja. «Varbūt viņš var jums palīdzēt.»
Ventlijs brīdi apdomājās, viņš bija dzirdējis par pilsētā slaveno ārstu Zigmundu, kas nereti savā ārstniecības praksē izmantoja visnotaļ netradicionālas metodes.
«Paldies, ņemšu jūsu ieteikumu vērā.» Vēlreiz atvadījies, Ventlijs pameta sakristeju.
***
Negribēdams velti tērēt laiku, Karloss nolēma tūlīt pat doties aprunāties ar ārstu. Maz ticēdams, ka nedaudz ekscentriskais ārsts, kas savās ārstēšanas metodēs izmanto netradicionālo medicīnu, spēs palīdzēt, viņš tomēr devās iekšā pilsētas slimnīcā.
Labu brīdi nostāvējis pie kabineta durvīm, Karloss, sagaidījis iznākam pēdējo pacientu, bikli pieklauvēja pie durvīm un devās iekšā.
«Dakter,» Ventlijs uzrunāja pie galda sēdošo ārstu, «vai varam nedaudz aprunāties? »
«Ventlija kungs?» Zigmunds izskatījās patiesi apmulsis.
«Jā, es esmu Karloss Ventlijs, gribēju jums uzdot dažus jautājumus.»
(Turpinājums sekos)
