Pēdējo dienu laikā divas lietas likušas aizdomāties par cilvēku vēlmi visu zināt labāk citu vietā. Pirmkārt, tā ir starptautiskā kaķu izstāde, kas būtībā nav nekas tāds – parasts notikums citu līdzīgu virknē. Reiz ar ģimeni uz vienu tādu zvēru parādi bijām aizdevušies. Vienīgās izjūtas, kas pēc tās palikušas, ir atmiņas, cik nelaimīgi izskatījās lielākā daļa zvēriņu. Iestūķēti būros, par neatkarīgiem uzskatītie kaķi spiesti būt par apskates objektiem. Daži ļoti komunikablie to pacieš pilnīgā mierā, dažkārt pat paspēlējoties ar apmeklētājiem, bet lielākā daļa apātiski guļ vai, ierāvušies stūrītī, acīmredzami neapmierināti pārcieš pārlieko uzmanības devu.
Varbūt varētu sarīkot tādu precību izstādi cilvēkiem, kur pretendenti izlikti apskatei. Un tad visi ieinteresētie dotos viņus aplūkot – tā teikt, kāda šķirnīte, kāds matu griezums, vidukļa apkārtmērs un smaida platums.
Otra epizode bija paziņu tīksmināšanās sociālajos tīklos par savas septiņgadīgās meitas sportiskajiem panākumiem. Ak vai! Šajā reizē meitēnam gadījusies kāda neveiksme (vainīgi gan bija organizatori, kas nenodrošināja profesionālajiem standartiem atbilstošas sacensības), un viņa netika pie tik ierastās medaļas.
Tik mazu bērnu stumšana uz visām iespējamajām sacensībām katru nedēļas nogali liek aizdomāties, vai tiešām viņu atvases tik agrā vecumā nav pelnījušas mazliet vairāk bērnības un brīvības. Ko gan no dzīves gaidīs šī mazā meitene, ja jau septiņu gadu vecumā būs pieradusi ik nedēļu saņemt medaļas. Iespējams, izaugs nākamā olimpiete, un tas būtu labākais scenārijs. Bet būsim reāli – bērnu un profesionālais sports ir divas dažādas lietas, un kas zina, kā nākotnē viss izvērtīsies. Varbūt pamatīga deva saldējuma, pa kluso pagalmā sastrādātas blēņas un dauzīšanās ar vienaudžiem būtu bērnam daudz tīkamākas nodarbes nekā vecāku nerealizēto sapņu īstenošana.
