Nominatīvs kas? – egle, ģenitīvs kā? – egles, datīvs kam? – eglei, akuzatīvs ko? – egli, instrumentālis ar ko? – ar egli, lokatīvs kur? – eglē. Šādu skaitāmpantiņu, nomainot lokāmos vārdus, bērni iemācās jau sākumskolā un, kombinējot ar darbības vārdu formām un laikiem, piemeklējot atbilstošus īpašības vārdus, skaitļa vārdus, vietniekvārdus, apstākļa vārdus, saikļus, partikulas, izsauksmes vārdus, prievārdus un partikulas, uz tā pamata, pat īpaši nepiedomājot, būvē ikdienas komunikāciju.
Skaidrs, ka, virknējot vārdus teikumos, neviens dzimtās valodas runātājs vai svešvalodu augstā līmenī apguvis ieceļotājs par galotnēm nedomā, nemaz nerunājot par to, kā katru no šīm formām dēvē valodnieki. Jo valodas sistēma, kas pamazām katram veidojas galvā jau pirmajos dzīves gados, automātiski pasaka priekšā, ka tagad lietojami lietvārda akuzatīvs un darbības vārda vienkāršā tagadne.
Taču valoda ir sistēma, kurā viss (ar dažiem retiem izņēmumiem) ir uzbūvēts loģiski. Tas nozīmē, ka lietvārdus «egle, avīze, vāze, kurpe, paparde» un tamlīdzīgus lokām pēc vienas šnites. Ja redzu egli, avīzi, vāzi, kurpi, papardi, tad man arī nav egļu, avīžu, vāžu, kurpju, paparžu. Tas pats attiecas uz īpašvārdiem, kas, starp citu, arī ir lietvārdi. Ja cilvēkam ticis tik skaists uzvārds kā Egle, tad viņš pārstāv Egļu ģimeni (nevis Egles ģimeni, kā, viņaprāt, varbūt skan labāk). Ja uzvārdā ir Irbe, tad mums kaimiņos dzīvo Irbju (nevis Irbes) ģimene, un kur tad vēl slavenā Skalbju, Stērstu vai Kaudzīšu dzimta (vai tad kādam ienāktu prātā teikt Skalbes, Stērstes vai Kaudzītes dzimta?).
Šeit aktualizējas jautājums par īpašvārdiem, sevišķi personvārdiem, ko cilvēki bieži vien vēlas izraut no sistēmas, ielikt atsevišķā plauktiņā un lietot pēc saviem ieskatiem. Saprotami, ka ikvienam gribas, lai viņa uzvārds vienmēr skanētu skaisti, taču kā mēs izmērīsim skaistumu, ja par gaumi nestrīdas? Ne visi ir Andreji Upīši, kurš var atļauties uzstāt, ka viņš ir Upīts, nevis Upītis, kā to prasītu sistēma. Esmu arī par cittautu personvārdu pilnīgu atveidi latviešu valodā, nepieciešamības gadījumā dodot oriģinālformu iekavās. Ja mēs paši necienīsim savu valodu, kā varam gaidīt, ka to cienīs nelatvieši?
Uzvārdu plauktiņš
00:00
09.06.2016
115