Vairāk nekā desmit tūkstoši matrjošku piecos gados – tāds ir daiļamatnieces Olgas Gusevas veikums. Viņa Krievu kultūras dienu laikā no Pleskavas bija ieradusies Jelgavā un viesojās Sabiedrības integrācijas pārvaldē, lai jelgavniekiem parādītu, kā top matrjoškas. Tāpat muzicēja Pleskavas tautas instrumentu ansamblis «Korobeiņiki».
Olga matrjošku (lelles Krievijā ieceļojušas no Japānas 19. gadsimta vidū un nosauktas tolaik izplatītajā Matrjonas vārdā (tā cilme saistīta ar mātes vārdu)) apgleznošanai pievērsās pirms pieciem gadiem līdz ar dēliņa piedzimšanu. «Parādījās daudz brīvā laikā. Man bija matrjoška, un tad radās doma uzzīmēt pašai savu. Pamazām tā iepatikās, ka tagad kļuvusi par manu pamatnodarbošanos,» stāsta Olga, kura ar jelgavniekiem dalījās lelles vēsturē un izgatavošanas noslēpumos, bet pēc tam vadīja matrjošku apgleznošanas darbnīcu.
Sāk ar mazāko vienībuMatrjoškas ir kļuvušas par Krievijas simbolu un bieži kā suvenīrs tiek pārvestas mājās no ceļojumiem. Daloties to izgatavošanas niansēs, līdz detaļām rūpīgi izstrādāto darbu autore atklāj, ka lelles sāk darināt no mazākās vienības, pakāpeniski nokļūstot līdz lielākajai. Mūsdienās matrjoškas pamatā tiek izgatavotas no liepas koka, kas ir mīksts, viegli padodas apstrādei un ir viegli apgleznojams. Vienas lelles izgatavošana var aizņemt tiklab nedēļu, kā mēnesi.
Pirmais solis ir pamatnes noklāšana ar PVA līmi (senākos laikos tās vietā izmantoja, piemēram, olas baltumu). Tai seko virsmas noklāšana ar baltu guašas krāsu, kas nodrošinās vienmērīgu pāri klājamo krāsu pāreju. Nu sākas matrjoškas apgleznošana: der praktiski jebkuras – guaša, akvareļa vai akrila – krāsas, arī otiņu izvēle ir plaša. Būtiski atcerēties, ka svarīgākā ir lelles seja: ja tā būs skaisti izzīmēta, par skaistu tiks uzskatīta visa matrjoška. Leļļu darināšanu noslēdz lakošana, kas tehniski ir galvenais posms – nepareiza vai nepareizi uzklāta laka var izraisīt krāsas iztecēšanu, un viss iepriekš paveiktais būs vējā.
No mātes līdz pasaku tēliem
Olga stāsta, ka šogad slēgta pēdējā matrjošku rūpnīca Krievijā, un tagad šīs krievu kultūras sastāvdaļas nākotne ir vietējo amatnieku rokās. Palikuši tikai daži, kas izgatavo tradicionālās matrjoškas – tai skaitā populārākās lelles ar sarkanu lakatu galvā, dzeltenā sarafānā un puķēm uz vēdera. Mūsdienās uz tām tiek zīmēts jebkas – tradicionālās sieviņas papildina portreti, dzīvnieku un pasaku tēli. «Bijušās Padomju Savienības cilvēkiem parastās matrjoškas vairs nav interesantas, viņi meklē kaut ko jaunu,» saka Olga, piebilstot, ka tradicionālās lelles parasti iegādājas ārvalstu tūristi, bet vietējie meklē ko nebijušu, tai skaitā lelles ar Krievijas pilsētu simboliem vai lelles dzīvnieku formā. «Matrjošku tradīcija nekur nezudīs – cilvēki tās ir zīmējuši un vienmēr zīmēs,» optimistiska ir Olga.
Matrjošku meistardarbnīcas lieliski papildināja viesi – N.Rimska-Korsakova Pleskavas Mākslas koledžas tautas instrumentu ansamblis «Korobeiņiki» (vadītāja Tatjana Potoročina) un solists prēmijas «Pleskavas dvēsele» laureāts Vjačeslavs Rahmans. Sanākušajiem kopā ar pleskaviešiem arī dziedāja Jelgavas krievu biedrības «Istok» ansamblis «Slavjanočka» (vadītāja Ērika Bogdanova).
Jelgavnieki un pleskavieši muzicē kopā
Biedrības vadītāja Sņežana Zenovjeva stāsta, ka Pleskavas viesi ciemojušies «Lediņu» nometnē un bērni bijuši sajūsmā par skaistajām matrjoškām, muzikantu asprātīgo priekšnesumu un iespēju iepazīt krievu tautas instrumentus. Šī bijusi vērtīga pieredze arī viesiem, redzot, kā atpūšas mūsu jaunieši. Tāpat «Korobeiņiki» un «Slavjanočka» koncertēja Tērvetes dabas parkā.
«Korobeiņiki» Jelgavā ir otro gadu, un šogad tika realizēta kāda pērn radusies doma. Proti, Jelgavas kolektīvi Krievu kultūras dienu noslēguma koncertā «Zelta avoti» dziedāja un dejoja nevis fonogrammas, bet gan Pleskavas viesu muzikālajā pavadījumā.
«Rīkojot pasākumus, gribam parādīt to krievu kultūru, kāda pastāv etniskajā zemē, bez nekāda politiska konteksta. Katra kultūra ir atšķirīga, tāpēc aicinām nākt un izbaudīt mākslu. Mēs sniedzam informāciju, un katrs pats var izvēlēties, pieņemt to vai ne,» tā S.Zenovjeva.
