(Turpinājums)
Rīts sākās ar laikraksta «Magadanskaja pravda» redakcijas apmeklējumu. Dāvinot Magadanā augsti vērtēto «Latvijas piena» siera gabalu, es gan tur biju iegriezies jau iepriekšējā dienā, bet tad man pateica – mums šodien jānodod avīze, un tāpēc labāk ej prom. Zinu, ko nozīmē avīzes nodošana, tomēr iebildu, ka dienas Magadanā iet ātri un es varētu pienākt redakcijā arī pievakarē pēc avīzes nodošanas. Bet Tatjana iebilda: «Tad taču te neviena nebūs!» Arī tāda aina man nav sveša. Taču pasveša «Magadanas pravda», jo atšķirībā no «Zemgales Ziņām» un kopumā Rietumu demokrātijas laikrakstiem tā nav privāta un tātad nedzīvo no abonentu ieņēmumiem un reklāmas naudas. «Magadanas pravda» ir vietējās varas orgāns, tā darbinieki tiek algoti tāpat kā visa pārējā administrācija. Ne ceturtā, bet tā pati pirmā vara.
Ar avīzes redaktori Tatjanu Hripunu norunāju, ka būtu interesanti, ja īstajā tikšanās reizē uzaicināšu līdzi arī sava ceļojuma iniciatoru Juriju Kotovu. Viņš tomēr ir Krievijā tik nozīmīgā kara dalībnieks, jo pārdzīvojis Ļeņingradas blokādi. Nospriedām, ka «Magadanas pravdai» varbūt iznāktu intervija ne par vienu, bet diviem ceļotājiem. Par ceļabiedru Juriju jāpiebilst, ka abi pirmo reizi satikāmies tikai pirms pusotras nedēļas, kad kārtojām lidmašīnas biļetes. Esot divatā, runājām tikai latviski. Būdams inteliģents cilvēks ar inženiera izglītību un zināmu pietāti pret latviešiem, Jurijs padomju laikos bez kādiem kursiem apguva latviešu valodu. Viņa ģimene uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pārcēlās 1946. gadā. Ģimenes dzīvesvietas izvēle saistīta ar to, ka Sanktpēterburgā (Ļeņingradā) nevarēja dabūt pat istabu komunālajā dzīvoklī. Latvijā, kur Jurija tēvs Valerjans Kotovs bija nokļuvis Otrā pasaules kara laikā, atrodoties vācu gūstā, dzīvoklis atradās. Kara laikā no vācu gūsta tēvs izbēdzis, pateicoties kādam zemniekam. Jurijs atmodas laikā simpatizējis pārmaiņām, tomēr Latvijas pilsonību nav ieguvis, jo uzskata, ka tā viņam pienācās pati par sevi. Tas ir viens no jautājumiem, kur mūsu uzskati atšķīrās.
«Magadanas pravdas» redakcija atrodas pašā pilsētas centrā pirms gadiem četrdesmit celtā biroju ēkā. Uz blakus ēkas sienas novietotā palielā reklāma aicināja magadaniešus «no pirmajām rokām» pirkt dzīvokļus Sanktpēterburgā. Tajā pašā ēkā, kur redakcija, atrodas arī zvejas kantoris «Magadanriba» un vēl citi biroji. Arī elektronikas veikaliņš. Pēc īsas uzrunas plānošanas sapulcē, kur vēlēju kolēģiem sekmes atbildīgajā žurnālista darbā, kam vajadzētu būt vērstam uz demokrātijas veicināšanu, uzdāvināju maisiņu ar dzintara gabaliņiem, palaidu pa galdu apkārt «Zemgales Ziņas». «Redz, kāds rakstu aplauzums,» runāja redakcijas meitenes, uzmetot lietpratēja aci avīzei. Jūtoties kā savējo lokā, iedrošinājos jautāt: «Jūs rakstāt par bijušo Magadanas apgabala gubernatoru Dudovu, kurš esot apcietināts un patlaban atrodas Magadanā cietumā?» Tatjana iesaucās: «Ko jauc! Tikko apcietināja Sahalīnas gubernatoru, Magadanā viss ir kārtībā.» Ar to arī plānošanas sapulce drīz vien beidzās. Par agrāko desmit gadu valdījušā Magadanas apgabala gubernatora Dudova apcietināšanu man stāstīja visai informētais biedrības «Kolima Baltija» priekšsēdis Andrejs Ozols. Viņš vai katru rītu atnāca uz luterāņu dzīvokli, interesējās, kā mums ar Juriju Magadanā iet, un arī stāstīja par vietējām problēmām. To, ka gubernatora apcietināšana saistīta ar iepriekšējā rakstā minēto divu zelta tonnu mīklaino pazušanu Palatkas ciema bagātināšanas rūpnīcā, man sacīja arī vēl viens informācijas avots.
Šķiet, jebkurā sabiedrībā ir oficiālā, mediju un lietpratēju informācija. Protams, medijiem atklātībā vajadzētu izplatīt pēc iespējas vairāk sabiedriski nozīmīgas informācijas, taču ne vienmēr tas izdodas. Šķiet, mūsdienu (ne padomju) Latvijā gan nevarētu tā gadīties, ka kaut vai mazpilsētas eksmērs ir apcietināts saistībā ar smagu apsūdzību, bet sabiedrībai par to neziņo. Taču Krievijā ir lielāki mērogi un arī lielākas iespējas pazust no mediju uzmanības loka.
Pēc desmit piecpadsmit minūšu sapulces redaktores kabinetā mūs ar Juriju intervēja Tatjanas norīkotais žurnālists Igors Dadaševs. Viņš sacīja, ka ir pārkrievojies kādas Krievijas dienvidu mazākumtautības pārstāvis un ka viņam nav laika daudz runāt, jo jāsteidzas uz otru darbu. Tomēr apmēram stundu mēs norunājām. Igors Dadaševs jautāja gan par mūsu tēviem, kas pēc kara bijuši ieslodzīti Krievijas Tālajos Austrumos, gan par dzīvi Latvijā, politiskajiem uzskatiem. Kad, atgriezies Jelgavā, internetā apskatīju 20. maijā publicēto rakstu, atklāju, ka Magadanas žurnālists diezgan daudz «licis klāt» no sevis. Mūsu sarunā nevienā vārdā netiku pieminējis pasaulē un sevišķi Krievijā nesaprasto un, manuprāt, arī nevajadzīgo 16. marta leģionāru piemiņas gājienu Rīgā. Taču kolēģis Igors raksta – esmu teicis, ka mans tētiņš nebija no tiem latviešu nacionālo SS vienību karavīriem, kurus ar vērienu šodien godina Baltijā, un esot man zvērējis, ka nevienu tajā karā nav nošāvis. Negribas vairāk tulkot un iet tiesāties par visu, ko žurnālists savā iztēlē «sabīdījis» no tiem dažiem teikumiem, ko es tiešām minēju par tēvu. Tēvam karā laimējās, jo Kurzemes katlā viņu neaizsūtīja uz «grāvjiem». Tā toreiz sauca frontes ierakumus, kur Kurzemē abās karojošās pusēs sagūla pusmiljons vīru.
Kāds no gala secinājumiem, kas veltīts Jurijam Kotovam un man, Igora Dadaševa rakstā gan bija visai pareizs – neviens no mums nevēlas atgriezties pagātnes kopībā ne cara impērijas veidolā, ne arī boļševiku brālībā, kaut abiem tomēr daudzviet viedokļi atšķiras. Par ko stāstīja 7. maijā nodrukātā «Magadanas pravda»? Vismaz četras piektdaļas rakstu ir par Otro pasaules karu. Daudz smeldzīgu un sirsnīgu atmiņu, taču ikdienas dzīve bija kā apstājusies. Neatradu pat policijas hroniku vai laika ziņas.
Bibliotēkā pārlapojot citus «Magadanas pravdas» numurus, man kaklā sakāpa kamols, kad uzšķīru lapu, kur laikraksts cenšas pierunāt adoptēt bērnus, kuri zaudējuši vecākus. «Zemgales Ziņas» līdzīgi raksta par patversmē nonākušiem kaķiem un suņiem. Tas nepavisam nav vienkāršs jautājums, tomēr šīs krievu sirsnības pildītās rindas, kur zem fotogrāfijas pozitīvā garā tika aprakstīts pamestā bērna raksturs un paradumi, nevarēja atstāt vienaldzīgu.
Taču saistībā ar tajās dienās Krievijas presē neiztrūkstošo tematu par Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karu citēšu rindas no atceļā lasītā 16. maijā Maskavā iznākušā iknedēļas izdevuma «Vlastj». Uz jautājumu «Vai esat piedevuši vāciešiem?» publicēta arī Krievijas Valsts Humanitārās universitātes rektora 1991. gadā atjaunotās Krievijas politiķa Jurija Afanasjeva atbilde: «Kamēr pie vācu karavīru kapiem Krievijā nebūs ziedu, mēs nebūsim pārvarējuši karu. Vācieši pārslimoja fašismu, bet mēs staļinismu – nē…» Blakus šīm rindām ir piezīme, ka tas ir pirms 18 gadiem publicētas viedokļu aptaujas atkārtojums. 2015. gadā 84 gadu vecumā Jurijs Afanasjevs aizgāja aizsaulē.
Kaut arī izlidošana no Magadanas uz māju pusi bija nolikta uz 12. maiju, 6. maijs bija beidzamā darbadiena, kad bez steigas varēju iegriezties vietējās iestādēs. Skaidrs, ka 9. maijs Krievijā ir «sarkanais datums», bet tad noskaidroju, ka arī 10. maijs, vismaz Magadanā, ir «īsā darba diena». Proti, saskaņā ar krievu pareizticīgo un pat vēl senāku tautas tradīciju devītajā dienā pēc Lieldienām (tās pareizticīgajiem šogad bija 1. maijā) ir Vecāku diena, kad cilvēki iet uz kapiem pieminēt savus aizgājušos senčus. Zināma līdzība ar kapusvētkiem Latvijā. Magadanā maz redz vecus cilvēkus, jo liela daļa vietējo, nopelnījuši ziemeļu pensiju, dodas atpakaļ uz dzimto pusi. Tomēr arī Magadanā ir kapi, un, ar dažiem teikumiem, atkal pasteidzoties vairākas dienas uz priekšu, varu piebilst, ka biju liecinieks, kā 10. maijā pilsētas centrā pie jaunās Svētās Trīsvienības katedrāles cits pēc cita piestāja pasūtīti autobusi, kuros, savu rindu sagaidījušas, kāpa pārsvarā vecākas kundzes ar ziediem. Tie bija braucēji uz kapiem. Man tika pieteikts, ka 10. maijā, Vecāku dienā, nebūtu iejūtīgi doties apskatīt Magadanas apgabala novadpētniecības muzeju. Tādēļ muzejā ierados 6. maijā.
Magadanas lielākais muzejs atrodas Kārļa Marksa prospektā speciāli šim mērķim 1983. gadā uzbūvētā ēkā. Šķiet, biju viens no nedaudzajiem apmeklētājiem. Protams, jūt, ka laikā, kad būvēja šo muzeju, Magadanas apgabalā bija divarpus reižu vairāk iedzīvotāju. Aizklīstot domās, varu pastāstīt – mans ceļabiedrs Jurijs Kotovs ceļojuma sākumā nevēlējās, lai es viņu uzrunāju vārdā un tēva vārdā, kā tas daudzviet krieviem ir pieņemts. Taču citkārt, jo, īpaši ceļojot Krievijā, es labprāt izmantoju izdevību uzrunāt cilvēkus vārdā un tēva vārdā.
Lielais krievu dzejnieks Puškins vārdā tēva vārdā ir Aleksandrs Sergejevičs. Sākot sarunu ar Magadanas apgabala muzeja vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Aleksandru Navasardovu, man bija viegli iegaumēt, kā viņu uzrunāt. Proti, viņš arī bija Aleksandrs Sergejevičs. Laimīgi sagadījās, ka tikko biju izlasījis šogad izdoto Tālivalža Margēviča grāmatu par latviešu strēlnieku un trīsdesmitajos gados Magadanas apgabala jeb Kolimas ieslodzīto nometņu priekšnieku uzņēmuma «Daļstroj» vadītāju Eduardu Bērziņu, kurš vadīja šī Krievijas apgabala apguvi. Tādēļ jutos muzeja apmeklējumam mazliet sagatavojies. Jāpiebilst, ka muzejā ir pastāvīga ekspozīcija par soda nometnēm, kas Magadanas apgabalā bija no 1929. gada līdz piecdesmito gadu beigām ar nosaukumu «Esi nolādēta tu, Kolima».
Izrādās, Magadanas apgabala zelta un citu derīgo izrakteņu raktuves attīstījuši apmēram miljons ieslodzīto. Krievijas centrālajos apgabalos, vēlāk arī anektētajās Baltijas valstīs apcietinātos ieslodzītos ieveda pa Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli un tālāk ar kuģiem caur Vaņino, Vladivostokas, Nahodkas un Sovetskajas Gavaņas ostām. «Kara gados ieslodzīto ievešana strauji samazinājās, taču 1944. gadā atkal strauji auga. Starp viņiem bija arī latvieši, igauņi un lietuvieši, tostarp mežabrāļi, kas bija aizstāvējuši Baltijas valstu neatkarību,» sacīja vēsturnieks. Runājot par staļinisko teroru 1937. un 1938. gadā, Aleksandrs Navasardovs atzīmēja, ka tolaik Magadanas apgabalā ar troikas lēmumu nošauti 13 tūkstoši cilvēku. «Kopš 1991. gada reabilitēti 7500 politieslodzīto. Pārējie bija kriminālie. Ne vienmēr šāva nevainīgus cilvēkus. Daži nogalinātie bija slepkavas, kas paši nogalinājuši 40, 50 un pat 100 cilvēku,» teica vēsturnieks. Viņš uzsvēra, ka šis nāves sodu vilnis ilgāk neturpinājās, jo «Daļstroj» galvenais uzdevums bija derīgo izrakteņu ieguve. Kara laikā, kad Padomju Savienība ar zeltu ASV maksāja par piegādāto pārtiku un kara tehniku, tā ieguve Magadanas apgabalā pārsniedza 60 tonnu gadā (mūsdienās vidēji gadā iegūst 25 tonnas zelta).
Aleksandrs Navasardovs ar interesi uzklausīja ziņu, ka šogad Rīgā izdota Tālivalža Margēviča grāmata par Eduardu Bērziņu. Kaut mūsdienās Magadanā latviski lasa varbūt vienīgi Andrejs Ozols, tādai grāmatai, viņaprāt, vajadzētu būt arī muzeja fondā. Runājot par Bērziņa personību, sapratu, ka Aleksandrs pētījis daudz, tostarp zina arī par Bērziņa mākslinieka dvēseli (viņš bija studējis mākslu Vācijā, Rīgā apmeklējis Vilhelma Purvīša studiju).
Magadanieši izcēla Bērziņa humānismu. Viņš ieslodzītajiem bija nodrošinājis tādus dzīves apstākļus, ka tie strādāja ne aiz bailēm, bet ar godaprātu. Tostarp labi pelnīja, sūtīja uz mājām naudu, saņēma zemesgabalus un varēja ieslodzījuma laikā dzīvot kopā ar sievām. Tādēļ arī darba rezultāti bija izcili. Tika apgūtas derīgo izrakteņu atradnes un 700 kilometru garumā izbūvēti ceļi, tostarp tilts pār Kolimas upi. «Bērziņa saimnieciskā darbošanās bija godīga, caurspīdīga. Viņa filozofijas pamatā bija atziņa, ka darbs var audzināt cilvēku,» sacīja muzeja darbinieks.
1938. gadā pret Eduardu Bērziņu safabricēja apsūdzību, ka viņš gribējis Kolimu pievienot Japānai, slepeni darbojies pret Padomju Savienību. Atvaļinājuma laikā viņu Maskavā apcietināja un nogalināja. Visi dokumenti Bērziņa lietā vēl neesot atslepenoti. Magadanas vēsturniekam bija interesanti uzzināt, ko atklājis «Šķērsiela 13» autors kinodokumentālists un rakstnieks Tālivaldis Margēvičs. Proti, Bērziņa uzvārds piedzimstot bija Žīds. Krievijas impērijā visai problemātisko uzvārdu viņam nomainīja tēvs gadu pēc dēla piedzimšanas.
(Turpinājums sekos)
