Šāgada Jelgavas Smilšu skulptūru festivāls, būdams jau desmitais, pierādījis savu dzīvotspēju un kļuvis par vienu no mūsu pilsētas tradicionālajām kultūras zīmēm. Ņemot vērā ledus skulptūru festivālu līdzšinējos panākumus un lielo apmeklētāju skaitu, pilsētas pašvaldības iestāde «Kultūra», sekojot līdzi ledus un smilšu mākslas festivālu kustības attīstības tendencēm, 2007. gadā pirmo reizi Latvijā organizēja smilšu skulptūru festivālu «Summer Signs».
Šo gadu laikā tas ir ne tikai audzis organizatoriski, bet arī progresējis tā mākslinieciskais līmenis. Interesi par konkursu izrāda arvien vairāk tēlnieku no visas pasaules, piemēram, šogad skices un pieteikumi saņemti no 48 autoriem, no tiem konkursam, kā informē iestādes «Kultūra» sabiedrisko attiecību speciāliste Diāna Mamedova, tika izvēlēti 15.
«Summer Signs 2016» tēma ir «Āfrika», un tajā piedalās 20 mākslinieku no 10 valstīm: Latvijas, Lietuvas, Norvēģijas, Ukrainas, Nīderlandes, Lielbritānijas, Bulgārijas, Portugāles, Turcijas un Krievijas.
Papildus konkursa darbiem būs apskatāmi arī dažādi mākslas objekti, kā smilšu bārs «Mītava» (tā autori Inese Valtere un Donāts Mockus), kas ir ne tikai apbrīnas vērta skulptūra, bet arī funkcionāls bārs, kurā varēs iegādāties atspirdzinošus dzērienus. Ikviens varēs nobildēties ar pamatīgām foto skulptūrām, divas no tām būs vārtu sargi – Āfrikas pagātnes tēli, kuri idejiski sargā palikušos civilizācijas neizpostītos dabas stūrīšus.
Kamēr vārtu sargi vēl nav ķērušies pie savām funkcijām un Jelgavas festivāla norises vietā rosās tikai konkursanti un tehniskie darbinieki, «Ziņām» izdevās parunāt ar smilšu tēlnieci Zīli Ozoliņu-Šneideri, kura, savu skulptūru, kas intervijas brīdī (otrdien – konkursa otrajā dienā) bija ieguvusi tikai māla krūkas aprises, veidojot, bija nonākusi lielā smilšu poligona vai pašā visaugstākajā punktā.
– Vai taisnība, ka esat bijusi arī pirmā Jelgavas smilšu skulptūru festivāla dalībniece?
No pašreizējiem dalībniekiem tādi esam trīs – bez manis pirmajā reizē Jelgavā darbojās arī Ainars Zingniks un Sanita Rāviņa. Pirmais festivāls arī notika šeit, Pasta salā, noteikumi gan bija citi – veidojām nevis individuālās, bet komandu, skulptūras, un mana partnere bija tieši Sanita. Tagad iznāk, ka esam konkurentes.
Ainars šoreiz konkursā nepiedalās, bet kopā ar Maiju Punculi un Edu Kaitanu no Turcijas galvenā mākslinieka Kārļa Īles vadībā strādāja demo skulptūras veidotāju komandā. (Apjomīgā demo skulptūra veidota vairāk nekā sešu metru augstumā un 20 metru platumā – red.)
– Pasta sala pirms desmit gadiem krietni atšķīrās no tagadējās.
Šeit bija tikai pļava upes krastā, visas smilšu kaudzes bija jāmet pašiem, ne tā kā tagad, kad katram dalībniekam tiek piešķirts vesels konteiners smilšu. Atliek vien atņemt lieko, kas gan šajā jomā, tāpat kā tēlniecībā vispār, ir pats galvenais. Viss tāpat bija jāpaveic piecās dienās, tiesa, apjoms varbūt nebija tik liels un skulptūras tik augstas. Toreiz šķita, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Tagad atbrauc, un izejas materiāls jau sagatavots, atliek tikai rīkoties. Tomēr nevar noliegt savu daļu romantikas, kas piemita tiem laikiem. Viss plūst un mainās, tāpat kā smiltis. Savs «kaifs» bija tad, savs – tagad.
– Apjoms tagad ir stingri noteikts?
Nav stingri noteikts, bet ir pieejamās formas, un atkarībā no tām tad arī izveido savu skici. Var jau arī nedaudz manipulēt, cik atļauj konkursa nolikums.
– Un kas top jūsu nebūt ne mazā apjoma darbā?
Darba pamatass būs trīs sievietes. Es iedvesmojos no tā, ka afrikāņu mākslā sievietes ir ārkārtīgi skaistas ar savu plastiku un dejojošo gaitu. Kaut arī tiek pārnēsāti gan bērni, gan milzu smagumi, tas tiek darīts viegli, nezaudējot grāciju. Tāpēc arī savu darbu nosaucu «Kā dejā». Manas sievietes gan nedejo, bet ikdienā dzīvo tā, it kā dejotu.
– Atzīšos, viens no iemesliem, kāpēc uzrunāju, bija jūsu ne pārāk lielā atpazīstamība starp gandrīz vai katru gadu Jelgavā redzamām dalībnieku sejām. Vai pēc pirmā festivāla piedalījāties vēl kādā?
Piedalījos vēl arī otrajā Jelgavas festivālā, kas notika Uzvaras parkā. Tur bija jāveido individuālās skulptūras, un man palaimējās iegūt trešo vietu. Biju pat nedaudz pārsteigta, jo sevi pieskaitu pie «svētdienas racējiem». Uzvaras parkā kopā ar Aivaru Zingniku divreiz esam veidojuši arī demo skulptūras, bijuši arī Sanktpēterburgā.
– Kas ir «svētdienas racēji»?
Ir vesela plejāde mākslinieku, kuru ikdiena paiet šāda veida festivālos: vasarā – smilšu, ziemā – ledus. Mana pamata darbavieta ir Ķekavas Mākslas skola, tā ka konkursi ir vairāk kā vaļasprieks. Tomēr, ja mana skice kādam festivālam tiek atzīta par labu esam, ja vien atļauj laiks, labprāt piedalos. Man patīk paspēlēties lielā smilšu kastē!
Esmu piedalījusies arī ledus skulptūru festivālā. Kaut kā piesaista tā jūsu Jelgava!
Būtiskākais laikam ir tas, ka Jelgava ir palikusi kā viena no pēdējām festivālu vietām. Citur arvien biežāk aicina konkrētus māksliniekus konkrētu projektu veidošanai (par konkrētu naudu). Šajā apritē tādiem «svētdienas racējiem» kā es ir pagrūti ielauzties.
– Atliek novēlēt veidošanai labvēlīgu laiku! Starp citu, kas ir vislielākais ienaidnieks šajā ziņā? Lietus?
Saule un vējš. Saule kaltē smiltis, un vējš tās pūš prom. Lietus pat nav tik bīstams, ja vien tas nav kārtīgs negaiss ar krusu.Arī šajā jomā darbojas tā saucamais Mērfija likums – tiklīdz mēģināsi veidot ko smalku, piemēram, lūpu vai aci, obligāti gadīsies kāds akmentiņš, kurš jāizņem. Protams, ka tas akmentiņš obligāti izkritīs reizē ar palielu gabalu jau nogludinātā materiāla, bet tas jau pieder pie nozares specifikas.
Z.Ozoliņa-Šneidere nemaz Āfrikā nav bijusi, bet festivāla viesim Pedro Miram no Portugāles šis kontinents ir tuvāk nekā pārējiem konkursantiem.
«Tā kā pirms gadsimtiem Portugālē dzīvoja arābi, es sevī tiešām jūtu tās asinis,» piekrīt Pedro, «tāpēc man tīri labi patīk, ka šī festivāla tēma ir Āfrika.»
– Vai Jelgavas klimats portugālim nav par aukstu?Vasaras vidū pie mums ir ap 40 grādiem, bet tagad viss ir kārtībā, temperatūras nemaz daudz neatšķiras. Jūs taču redzat, ka arī Latvijas saulē esmu pietiekami iededzis.
– Par ko stāstīs skulptūra?
Tās nosaukums ir «Māte Āfrika». Tas ir par tēmu, ka visa cilvēce radusies Āfrikā. Jau no tā, kas uztaisīts, redzams, ka māte Āfrika manā skulptūrā ir gaidībās. Kas sekos tālāk, lai paliek pārsteigums – to redzēsiet, kad darbs būs gatavs.
– Latvijā esat pirmo reizi?
Latvijā – pirmo, bet šajā reģionā esmu bijis Igaunijā un Somijā. Somijā biju ledus skulptūru festivālā, tur gan, atklāti sakot, nosalu. Tāpēc, kaut interesanti, uz ziemeļu pusi braucu nelabprāt. Pie jums, kā jau teicu, vismaz pagaidām ir patīkams izņēmums.
– Kā sokas ar darbu Jelgavas apstākļos?
Līdz šim tā sanācis, ka pēcpusdienās saule spīd tieši pretī, grūti skatīties uz veidojamo figūru. Kaut kā jāpielāgojas dabai, tāpēc vairāk cenšos strādāt rīta pusē. Laiks pagaidām ir perfekts no vēja viedokļa, jo stipras brāzmas ļoti traucē sīko detaļu veidošanai.
– Vai Portugālē ir populāri šāda veida festivāli?
Viens no lielākajiem smilšu skulptūru festivāliem pasaulē notiek tieši pie mums – slavenā FIESA.
