Jelgavas orientieristu kluba «Alnis» veterānes Māra Bolšteina un Velta Zjatkova izcīnījušas zelta medaļas Latvijas čempionātā 24 stundu rogainingā ultraveterānu 65+ grupā un sasniegušas otro labāko rezultātu starp dāmu komandām superveterānu 55+ konkurencē.
«Pastaigājām,» pieticīgi pasmaida Māra, kad «Ziņas» apsveic apbrīnojami izturīgās jelgavnieces, kurām Latvijā šajā orientēšanās sporta disciplīnā savā vecuma grupā patiesībā nav konkurentu un arī pasaules čempionātā vairs palikušas tikai dažas. «Ir amerikānietes, krievietes, austrālietes, čehietes – mūsu dēļ tad arī pasaules čempionāta rīkotāji pirms četriem gadiem Čehijā lēma, ka jāatver jauna – ultraveterānu grupas – sadaļa,» atklāj dāmas. «Velmara» – no abu vārdiem saliktais komandas nosaukums liecina, ka bez vienotības kopīgam mērķim tik svarīgā 24 stundu pasākumā neiztikt, un arī stāsts par Vidzemes «džungļos» piedzīvoto abām ir kopīgs.
«Pāris stundu pirms sacensībām saņēmam kartes un sākām pētīt, kādus kontrolpunktus kādā secībā ņemsim. Divpadsmitos dienā bija starts, kalkulējām tā, lai pusnaktī atgrieztos sacensību centrā, paēstu vakariņas, saģērbtos siltāk un tad mestu otru «cilpu». Parasti jau mums ir Napoleona plāni, bet daba šoreiz ieviesa savas korekcijas. Apvidus Amatas augštecē bija smags: brikšņu pilni lapu koku meži, minimāls ceļu tīkls, paretam pamestu māju grausti, varējām tikai iztēloties, kā te viss izskatījies laikā, kad bija apkopts un plaukstošs. Lai tiktu pāri kādai lāmai, brīžam cēlām tiltiņus pašas, brīžam izmantojām teritorijas šķietamo saimnieku bebru dambjus. Un laivotāju iecienītā Amata – kas to būtu domājis, ka izbagarētā govju pārejas vieta arī ir tā pati upe.»
Lai nu kā, ap pusnakti nonākts plānotajā ēšanas un pārģērbšanās vietā, kādu stundu abas arī mašīnā pussēdus «relaksējušās», un tad – otrais raunds.
«Aukstums lika kustēties raiti, un tā arī darījām. Lielo brišanu pa grāvjiem un purviem gan atmetām. Līdz finišam bijām apmeklējušas 20 dažādas vērtības kontrolpunktu, un izrādījās, ka no pirmās vietas arī 55+ grupā mūs šķīra tikai viens «trīspunktnieks». Bet līdzvērtīgs un patiesībā pat svarīgāks par rezultātu ir pats piedzīvojums. 24 stundas – drusku tas nozīmē arī sevi spīdzināt. Ar rungu jau neviens nestāv, dzinulis jāatrod pašam. Esam arī parakstījušās, ka veselības vai citas ķibeles gadījumā pašas vien būsim vainīgas. Re, Veltai uz lūpas vēl atgādinājums, ka sadomāja gravu ātrāk pārvarēt ar galvu pa priekšu. Taču ir šajās stundās pieredzēts arī tik daudz skaistuma – saulriets, saullēkts, smaržas, jāņtārpiņa spīdums, varžu koncerti, romantiskas migliņas, iztēli rosinoši vietu nosaukumi…»
Uz šāgada pasaules čempionātu Austrālijā ultraveterānes šogad nebraukšot. Dārgi. Jādomā vienīgi, kā uz turieni nogādāt iepriekšējās sacensībās izcīnīto ceļojošo kausu. Bet nākamgad, kad čempionāts notiks pie mums, varēšot austrāliešiem un visiem pārējiem parādīt, ka Latvijā rogaininga piedzīvojums var būt ne mazāk pārsteidzošs.
No septiņām komandām, kas Latvijas čempionātā pārstāvēja «alniešus», zelta medaļu vīru 55+ grupā un otro labāko rezultātu 45+ grupas vērtējumā izcīnīja arī Ilmārs Kaulakans ar tukumnieku Hariju Lācaru.
