«Tas ir neizturami,» par savu vīru raksta mana draudzene, «četros piesēžas pie televizora un neko vairs nedzird un neredz sev apkārt. Līdz pat pusnaktij apkārtējā pasaule neeksistē – futbols taču jāskatās! Neieredzu to futbola čempionātu.»
Sākoties Eiropas čempionātam futbolā, kas šoreiz norisinās desmit pilsētās Francijā, pasaule (vai vismaz Eiropa) sadalījusies divās daļās. Vieni nespēj saprast, ko gan iespējams ieraudzīt, vairāk nekā stundu vērojot pieaugušus vīriešus skraidām un dzenājam bumbu. Nepietiek vēl ar tukšu skraidīšanu, nereti vīri kā pēc seno romiešu cīniņa arēnā, no laukuma nonāk (vai tiek nonesti) savainoti, klibi un piekusuši. Viņuprāt, neprātu vēl papildina savstarpēji karojošās līdzjutēju ordas, kas pēc mača iemanās saplēsties savā starpā, radot neērtības arī ar futbolu nesaistītajiem un tajā neieinteresētajiem.
Pretēji domājošie tiešām neatiet no televizoru ekrāniem (sliktākajā gadījumā spēlē ik pa brītiņam iemetot aci datora ekrānā vai vismaz sekojot teksta tiešraidei kādā interneta portālā), satiekoties apspriež pēdējo spēļu rezultātus un kaislīgi aizstāv savu favorītu sniegumu. Tiek diskutēts par treneru izvēli komandu sastāvu komplektēšanā, apspriests viena vai otra uz čempionātu paņemtā futbolista līmenis. Kādu iejūsmina Krištianu Ronaldu sniegums, citam viņš liekas vienkārši iedomīgs smukulītis. Tāpat ar savu piekritēju un noliedzēju loku var lepoties Veins Rūnijs un teju katras valsts galvenie uzbrucēji, nebūt aiz sevis popularitātē neatstājot vārtsargus – tādus kā Manuels Noijers vai Pjotrs Čehs. Līdzjutējiem noteikti savs vārds sakāms par katru no komandu spēlētājiem.
Protams, Latvijā futbola čempionāta laikā nav gluži nacionālās brīvdienas, kā tas ir gandrīz definējams daudzās citās kaislīgu futbola piekritēju valstīs, tomēr atzīstiet – kaut kas maģisks ir šajā sporta veidā un čempionāta gaisotnē.
