Sēdēju pie manikīres un vēroju trīs jaunietes pie otras meistares. Pieņemu, ka viņas posās devītās klases izlaidumam, lai gan vecums bija grūti nosakāms biezās kosmētikas kārtas un pārspīlēti dāmiskā apģērba dēļ. Riskēju izklausīties galīgi vecmodīga, bet visa tur bija par daudz – skropstas bagātinātas ar mākslīgajām un tā uzkrāsotas, ka likās – acis tik vienreiz var atvērt un tad ielīp uz visu dienu plati vaļā. Bagātīgs ēnu klājiens uz plakstiņiem. Mākslīgie nagi smaili un gari (bail būtu pat sarokoties – ka nesaskrāpē). Piedodiet, bet degunu paurbināt vispār nereāli. Uzacu līnija izskatījās ar melnu izolācijas lenti nolīmēta un sejā iezīmējās kā tāds mušu skrejceļš. Sēdēju, skatījos un nekā nevarēju sev padarīt – galvā visu laiku skanēja Imanta Ziedoņa epifānijas fragmenti: «Par lielu. Olai jābūt kā olai. Citādi – nepērk. Viens pārdeva zosu olas, tev vajadzēja redzēt, kādas skaistas, – neviens nepērk. Arī āmuru neviens nepirktu, ja par lielu. Tikai – zināmā lielumā. Kur iesi, ja galva par lielu? Ko pateiksi, ja mēle par lielu? Kas mīlēs meiteni milzīgām acīm?»
Un vēl tie aptuveni 54 «selfiji», kas tika safotografēti manikīra laikā. Kamēr viena roka pasniegta meistarei, otrā – mobilais telefons. Lūpas tūtītē, galva koķeti atmesta atpakaļ, mākslīgo skropstu ietvertās acis plati ieplestas (pievērtas tās noteikti būtu riskanti turēt – aizliptu), un telefona galerijā rindojās bildes no visādiem rakursiem. Viņas bija trīs un visas līdzīgā stilā tērpušās, līdzīgi uzkrāsojušās un vienādi bīstamiem nagiem. Laikam jau standarts. Visas būtībā skaistas jaunas meitenes, ja vien… Ja vien iedrošinātos parādīt arī citiem savu smukumu, neaizkrāsojot to biezā un necaurredzamā kārtā.
