(Turpinājums)
Tas, kurš bijis tikai Rīgā, nevar teikt, ka ir redzējis Latviju. Līdzībās spriežot – ja apskata vien Magadanas pilsētu, tas ir par maz, lai teiktu, ka esi bijis Kolimā. Tāds nosaukums ir gan upei, kas ietek Ziemeļu Ledus okeānā (tās baseins ir septiņu astoņu Latvijas teritoriju lielumā). Mazliet liriski par Kolimu sauc arī Magadanas apgabalu. Tādēļ labprāt pieņēmu Jurija Kotova ideju braukt ar autobusu uz Debinas ciemu, kas atrodas 450 kilometru no Magadanas. Tā apkaimē izvietotas zelta raktuves, un tur no 1946. līdz 1952. gadam apcietinājumā (gadu vēl kā brīvlīguma strādnieks) dzīvojis Jurija tēvs.
Kaut autoostā ieradāmies minūtes divdesmit pirms reisa, kasē biļešu vairs nebija. Kasiere teica, lai pērk tās autobusā. Iepriekš tikām brīdināti, ka visai drīz, reizē ar skolēnu brīvdienām, kolimiešiem sāksies lielā došanās atvaļinājumos, kad arī autobusu biļetes jāiegādājas laikus.
Piebrauca Dienvidkorejā ražots «Daewoo». Salonā aiz šofera sēdekļa droši vien kādā vietējā autoservisā piekonstruēta klāt neliela «būda» jeb nodalījums, kur atpūtā var atgulties otrs šoferis. Braucēju sakāpa gandrīz pilns. Tramīgi apsēdāmies divās brīvajās sēdvietās. Tad pienāca šoferis, kuram samaksājām 1725 rubļus (apmēram 28 eiro). Uztraukumā pat neiedomājos jautāt pēc biļetes (tādas tur nevienam nedeva). Maza aizķeršanās sanāca, atverot maku, jo banknotes nācās izlikt ne mazums. «Lūk, jūsu nauda!» šoferis laipni norādīja uz žūksnīti, kas bija nokritis uz grīdas.
Ceļš no Magadanas veda pārsvarā kalnup. Pirmā pietura pēc 46 kilometriem – Magadanas lidosta un pie tās jūtami patukšotais ciems Sokols (Vanags – krievu val.). Tur desmit minūšu apstāšanās, un tad divsimt kilometru ceļa bez nevienas apdzīvotas vietas.
Lidostas pieturā abi ar Juriju uzrunājām Oksanu, gadus trīsdesmit piecus vecu sievieti ar «fifīgi» ietuntuļotu suni. Oksana teica, ka dzīvo Orotuhanas ciemā, kur iztikšana ir grūta un darba nav. Ciema vīrus zelta skalošanā nelegāli nodarbinot kaut kādi klejojoši pseidouzņēmēji, kas neko nemaksājot.
Asfalts beidzās apmēram simtajā kilometrā no Magadanas. Ceļmalas ainavā garām slīdēja augšpusē sniegoti un retiem kokiem apauguši metru trīssimt augsti kalni – sopkas. To nogāzes vietām ceļam pienāca pavisam tuvu. Kāpienam beidzoties, strauti atkušņa ūdeņus jau nesa uz ziemeļiem. Klusā un Ziemeļu Ledus okeāna ūdensšķirtne bija pārvarēta. Piepeši divsimtajā kilometrā no Magadanas autobuss nobrauca no ceļa un apstājās stāvlaukumā, kur pietika vietas varbūt desmit tādiem autobusiem. Tur atradās pašapkalpošanās ēdnīca un sabiedriskā tualete. Vienā malā bija piestājis labi kopts gadus trīsdesmit vecs padomju laika džips «Ņiva». Pie stūres sēdēja tā īpašnieks, bet uz motora vākam pārklātas segas bija novietotas pudeles un burkas ar taigas labumiem – ievārījumiem, sīrupiem. «Ņemiet šo! Smaganas neasiņos, tikai pirms norīšanas paskalojiet ap zobiem,» paskaidroja gadus septiņdesmit vecā kundze Jeļizaveta Pavlovna. Cenas sākās no 15–20 eiro. Kad minēju, ka man vēl priekšā garš ceļš, viņa uzdāvināja ceturtdaļlitra pudeli «Finnish vodka» («Somu degvīns»), kas bija piepildīta ar viņas pašas gatavoto un arī reklamēto taigas ogu sīrupu. Pretī atnesu «Trikātas» siera gabalu.
Īsajā tikšanas brīdī Eļizaveta Pavlovna pastāstīja, ka abi ar vīru nāk no Urālu pilsētas Čeļabinskas, taču jau piecdesmit gadu dzīvo tuvējā Atkas ciemā (vēlāk lasīju, ka tas atzīts par bezperspektīvu). Bērni izaudzināti, izbraukuši. «Pie klimata esam pieraduši. Cik te ir labi cilvēki! Ja uz ceļa mašīna stāv, neviens garām nepabrauks. Saknes tik dziļi ieaugušas, ka mums grūti no šejienes atrauties, saprotiet!» Jeļizaveta Pavlovna runāja par savu dzīvesvietu, kur putekļainās Kolimas trase ar autostāvvietu vienīgā sabiedriskā vieta un kur ziemā mēdz būt pat piecdesmit grādu sals. Skatoties uz tuvējā ciema paliekām, varēja saprast, ka agrāk tur bijušas mājas, sakņudārzi, siltumnīcas. No kādas būdas, kas bija vistuvāk stāvvietai, pacēlās metāla caurule. Tā viegli dūmoja.
Nākamā pietura Orotuhana atradās no Magadanas kilometrus četrsimt. Tas jau bija ciems, kur izkāpa pieci pasažieri. Pie pieturas pasts, karam veltīts, taču nekopts betona piemineklis ar gadskaitļiem 1941–1945. Apkārtnē redzamas kādas desmit, piecpadsmit piecstāvu mājas, šķiet, lielākā daļa tukšas. Taču skola Orotuhanā darbojas. Oksanu pieturā sagaidīja gadus divpadsmit vecs puika, droši vien dēls. Vēl pēc stundas autobuss pa jauno tiltu šķērsoja Kolimas upi un klāt bija Debina. Man tas pagaidām ir tālākais punkts prom no mājām Jelgavā. Ankoridža, kas ir Magadanas sadraudzības pilsēta ASV Aļaskas pussalā, no turienes atrodas vismaz trīs reizes tuvāk. Atšķirībā no Orotuhanas Debinas ciemā piecstāveņu pagalmos skanēja bērnu balsis. Kad vienam pusaudzim uzsaucu: «Kā te iet?», viņš atbildēja: «Labāk par visiem.»
Jurijam Kotovam jau iepriekš bija zināms, ka nakšņosim Debinas tuberkulozes slimnīcas viesu istabā. Viņš tur bija apmeties pērn un zināja, ka tā ir vieta, kur naktsmājas neatteiks. Slimnīcā kluss, tīrs, eiroremonts. Bakterioloģiskās drošības labad jāvelk bahilas. Šķiet, pilnīgi cita pasaule, ja salīdzina ar piecstāveņu graustiem un būdām. Laipnas slimnīcas dežurantes postenī televizors Krievijas TV kanālā ziņās kādu minūti rādīja sižetu par Latviju. Rīgā jauni cilvēki, kādus Latvijas TV nebiju manījis, gatavojās 9. maija svinēšanai. It kā nekas problemātisks. Pie slimnīcas sienas rakstniekam Varlamam Šalamovam (1907–1982) veltīta memoriālā plāksne. Viņš bija ieslodzītais, kas atstājis dzejoļus, prozu, tostarp «Kolimas stāstus», kurā dokumentālais saplūst ar māksliniecisko. Pirmo reizi viņu kā studentu apcietināja 1927. gadā saistībā ar ielu demonstrāciju pret Staļina varas nostiprināšanos.
Nolikām mantas, pavakariņojām un izgājām pastaigāties. Stundas septiņas braukts autobusā. Jāizstaipa taču kauli! Ejot pa peļķainu zemes ceļu, Debinai cauri izgājām minūtēs septiņās. Gaisa temperatūra varēja būt ap nulli, jo sniega kušana lēni turpinājās. Urdziņas plūda uz Kolimu, kuras krasts atradās aiz brikšņiem. Te piepeši Jurijs apstājās. «Man vajadzētu apsēsties. Nav labi sirdij. Kaut kas tāds ar mani nav bijis gadus piecus,» teica 78 gadus vecais vīrs. Apsēsties varēja vienīgi uz slapjās zemes. Paldies Dievam, ceļabiedram nelabums ātri vien pārgāja, un mēs gandrīz vai tādā pašā raitā solī sākām iet atpakaļ uz savām naktsmājām.
Nākamajā dienā debinieši brīdināja, ka sevišķi krēslas stundās jāuzmanās no lāčiem, kas maijā, pamodušies no ziemas miega, ir badīgi un nikni. Varbūt Jurija sirds tovakar brīdināja, ka nevajag iet tālāk. Pats gan viņš tā nedomāja. Un var piekrist, jo nav ziņu, ka tieši todien Debinas tuvākajā apkārtnē būtu manīts kāds lācis vai vismaz tā pēdas.
Agrā rītā izgāju pastaigāties pa ciemu. Uz lielās Kolimas trases pie strauta caurtekas bija piestājusi automašīna, un apmēram piecu sešu kvadrātmetru līcītī kāds vīrs bija iemetis makšķeri. Šajā laikā no Kolimas upes strautā pret straumi vajadzētu nākt hariusiem, kas saules uzsildītajās palienēs nēš ikrus un ķeras pat uz pliku āķ, viņš stāstīja. «Laikam vēl par agru. Braukšu uz darbu,» drīz vien savācis savas lietas, sacīja makšķernieks. Kad mašīna aizbrauca, izrādījās, ka «āķis lūpā» ir man. Kaut arī nepiederu makšķernieku brālībai, zinu, ka, ceļojot pa neapdzīvotiem apgabaliem, katram gadījumam līdzi vajag paņemt «Robinsona Krūzo komplektu» – celofāna maisā ietītus sērkociņus, kā arī makšķerauklu ar pludiņu un āķi. Tā nu es nolauzu kārklu, kuram piesēju auklu ar pludiņu. «Cik tad var ēst līdzpaņemtos Latvijas zivju konservus!» Tomēr necopēja arī man. Vēl sliktāk – aiz kaut kā ūdenī aizķērās asais makšķerāķis, un notrūkusī aukla ar pludiņu palika kūļājamies strautā. Visa 20 tūkstošu kilometru ceļojumā laikā neviena lidmašīna neveica piespiedu nosēšanos un arī autobusi brauca, kā plānots, – no pieturas līdz pieturai. Mans «Robinsona komplekts» palika neizmantots.
(Turpinajums sekos)
