Trešdien nedomāja, ka meloja, bet piektdien atzinās. Tā par bijušo veselības ministru ironizēja medijos, sociālajos tīklos, sarunās un mājās virtuvē pie vakariņu galda. Vēl amatā esot, savulaik viņš mediju pārstāvjus iepazīstināja ar sabiedrības veselības uzlabošanas ilgtermiņa plānu. Viņaprāt, viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē indivīda veselību, ir ikdienas ieradumi. Savukārt pirms pusotra mēneša Valsts prezidents kaunējās par to, ka Igaunijā budžets ir lielāks par desmit miljardiem eiro, bet mums, it kā lielākai valstij ar lielāku ekonomiku, – pāri septiņiem miljardiem. Gan jau tagad arī viņam ir kauns par cilvēka izdarībām, kam tika uzticēta veselības joma, kuras viens no uzdevumiem ir rūpēties, lai cilvēkiem ar galvu viss kārtībā. Uz šāda jūtīga fona acīs krita sociāls pētījums un ziņa, ka 20 gadu laikā Latvija bagātajām valstīm vieglu roku «uzdāvinājusi» 39 procentus savu jauno cilvēku.
Nav noslēpums, ka viens no svarīgākajiem resursiem, par ko notiek globāla cīņa starp attīstītajām valstīm, ir jauni, aktīvi cilvēki. Tāpat cīkstēšanās vienmēr ir par informācijas telpu. Šķiet, pirms pāris dienām televīzijas ziņu raidījumā «Panorāma», bija sižets par to, ka daudzi Krievijas un Baltkrievijas pierobežā dzīvojošie televīzijas skatītāji Latvijas televīzijas kanālus vienkārši nevarot uztvert. Tāpēc daļa no mūsu valsts iedzīvotājiem dzīvo citā informācijas laukā. Atbildīgā amatpersona apgalvo, ka jebkurā gadījumā būtu gatava uzstādīt papildu raidītājus pierobežā, ja vien valsts tam šādu uzdevumu dotu. Un tad mēs smejamies par to, ka daži tur dzīvojošie bērni domā, ka mūsu valsts prezidents ir Lukašenko. Smieklīgi, vai ne?
Kas te notiek vai – kas ar mani, kas ar mani? Vai – kas ar šiem cilvēkiem valdībā no mūsu vidus notiek?
Gan jau kādreiz esat iegriezušies atrakciju parkā, kur ir greizo spoguļu valstība. Tāda savulaik bija Mežaparkā. Atceroties tās izjūtas, jāsecina, ka pašlaik apkārt notiekošais atgādina greizo spoguļu zemi. Nu mēs tajā pašreiz atrodamies!
Par spoguļa attēla patiesumu esam runājuši savā vidē. Stāsts ir par to, ka tad, kad tu esi mazs, tavs spogulis ir māte, tēvs, brālis un māsa. Viņi tev pateiks, kad tev mute netīra vai jānoslauka deguns. Kļūstot pieaugušākam, spoguļu paliek arvien mazāk un ne vienmēr tie, kas ir apkārt, rāda patiesi. Iemeslu ir daudz un dažādi, bet secinājums viens – nevienam taču negribas redzēt skaudro patiesību, labāki ir šķībie meli.
