(Turpinājums)
Pēkšņi nedaudz iesirmais vīrietis šķita pārlieku samulsis. Brīdi vilcinājies, viņš norādīja Ventlijam uz pacientu krēslu. Karloss apsēdās neērtajā krēslā un jau grasījās iesākt savu sakāmo, kad negaidīti ārsts izstostīja: «Es, goda vārds, nezināju,» tā balss tembrs mainījās, un viņš centās izklausīties pēc iespējas kritiskāks savā sacītajā: «Man pašam tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums!»
Nu pagalam apmulsis jutās Karloss. Viņš brīdi nolūkojās satraukti saspringtajā ārstā un centās aptvert nupat dzirdēto.
«Par ko jūs runājat?» Ventlijs nespēdams izturēt aizdomīgo klusumu netipiski ārsta kabinetam drēgnajā telpā, jautāja.
Zigmunds spēji savilka tumšās uzacis, kas liecināja par neizpratni un nespēju izprast situāciju un, šķelmīgi uzlūkojot vīrieti pacienta krēslā, bikli sacīja: «Jūs esat atnācis, jo…»
Karloss, pārvarējis mulsumu un atcerējies, ka par ārstu pilsētā klīst visdažādākie nostāsti, kas nereti no pilsētnieku mutēm izskan ar apzīmējumu «traks» vai «pilnasinīgs ekscentriķis», neņemdams vērā pirms mirkļa radušos savādo situāciju, iesāka: «Es gribēju lūgt jums padomu.» «Man padomu?» Zigmunds pārspīlēti lepni vaicāja. «Jā,» Karloss uzmeta paviršu skatienu nu jau nedaudz atslābušajam vīrietim un turpināja: «Esmu dzirdējis, ka jūs esat liels leģendu pazinējs.» «Es?» ārsts skaļi iesaucās. «Nu jā…» viņš lepni novilka: «Es, jā!» «Tad nu es iedomājos, ka jūs man varētu kaut ko pastāstīt par šīm…» Karloss nolika uz galda Vasīlija Ārčera monētas.
Dakteris izbrīnīti lūkojās uz tām un, mirkli klusējis, skaļi pievērsās izmeklētājam. «Kādā sakarībā jūs par tām interesējaties? Ā, jūs tak esat tas izmeklētājs, kas vada viesnīcas maniaka lietu?» sirmais vīrs pēkšņi atjēdzās.
«Jā, esmu gan,» Ventlijs mazliet mulsi uzlūkoja ārstu. Viņš grasījās ko sacīt, taču ārsts pasteidzās ar jautājumu: «Vai jau notvērāt to slepkavnieku?»
«Mēs, nē… Es atnācu, jo…»
«Es vienmēr esmu zinājis, ka tā viesnīca ir apsēsta. Jūs taču zināt šīs pilsētas vēsturi?» vīrietis pārspīlēti ieinteresēti vaicāja. Karloss pamāja ar galvu.
«Nu kā tad, kā gan savādāk… Tas, kas to dara, es domāju – slepkavo,» Zigmārs domīgi piemetināja un skaļāk turpināja, «viņš to dara ar nodomu.»
«Vai tiešām?» Karloss ieinteresēti atteica.
«Nu kā tad, kā gan savādāk… šī viesnīca ir visas pilsētas sērga. Pašos pirmsākumos tā jau pazudināja Kronsvelu un tagad atkal… Tajā dienā, kad baznīcā tūrists nozaga gleznu, kurā bija attēlota mūžīgā cīņa starp debesīm un zemi, mūsu pilsēta kļuva nolemta, un viss tikai tās sasodītās viesnīcas dēļ… Es ienīstu to vietu, nekad ne par kādu cenu tur nespertu savu kāju… Tai ir jātop aizvērtai,» ārsts satraukti šūpoja galvu. «Bet kur jūs ņēmāt šīs monētas?»
Negaidījis atkārtotu jautājumu un pārsteigts par ārsta savādo runu, Karloss mulsi iesāka: «Nu… saistībā ar izmeklēšanu,» tas pārliecināti nobeidza.
«Ak, tā,» Zigmunds atkal jau pārspīlēti skaļi novilka, «un kur jūs tās ņēmāt?» viņš nopietni jautāja.
Karloss cieši uzlūkoja ārstu un nosprieda, ka ļaužu valodas par dakteri nav pārspīlētas. Tā runas veids bija tik enerģisks un uzbāzīgs, ka brīdi Ventlijam šķita, ka viņš runā ar kādu, kam pašam ir nepieciešama medicīniskā palīdzība. Negribēdams izpausties par izmeklēšanas gaitu, Ventlijs izlikās nedzirdam skaļo jautājumu un sacīja: «Vai jūs varat par tām kaut ko pastāstīt?»
«Kā lai to ņem…» negaidīti ārsts sāka tirgoties un raidīja izmeklētājam viltīgu skatienu: «Nespēju saprast, kā izmeklēšanā varētu būt noderīgs mans stāstījums.»
«Un tomēr es labprāt dzirdētu šo simbolu skaidrojumu,» Ventlijs, slēpdams aizkaitinājumu par ārsta atļaušanos, nopietni sacīja.
Mirkli apdomājies, ārsts Zigmunds ierunājās: «Ja jūs tas patiesi tik ļooooti interesē…» Aiz stieptajiem vārdiem un vājās tirgošanās Ventlijs pamanīja, kāds lepnums un dedzība ir pārņēmusi ārstu.
Vīrietis paņēma rokās monētu ar ratu pajūgu un, brīdi klusējis, iesāka: «Jums ir jāsaprot, ka šajos trīs simbolos,» viņš enerģiski norādīja uz monētām, kas atradās uz galda, un pavirpināja pirkstos trešo monētu, «ietvertas trīs leģendas, kas ir savstarpēji savienotas. Nezinot jebkuru vienu no šīm, būtu grūti izprast divu citu simbolu vēstījumu.»
«Aha,» Ventlijs pamāja ar galvu.
«Tātad leģenda par kolekcionāru…» ārsts dziļi ievilcis elpu, iesāka, «leģenda vēsta par kādu kolekcionāru, kurš kopš bērnības vācis un krājis dažādus priekšmetus. Tā kolekcijas pēc daudzu desmitu gadu cītīga darba sastāvējušas no dažādiem dabā atrodamiem eksemplāriem, tādiem kā krāsaini akmeņi, neparastu formu koku saknes, reti sastopami gliemežvāki, visizteiksmīgākās ziedu sugas un pat paša nomedītās dzīvnieku trofejas, ar kurām tas lepojās visvairāk. Tāpēc dažās vietās, kuras dzīves laikā bija apmeklējis, viņu mēdza dēvēt arī par izbāzeņu kolekcionāru. Savācis visus iespējamos dabas materiālus un dzīvnieku eksemplārus, vīrs kādu laiku, savas spožās slavas apspīdēts, dzīvoja mierīgi, ceļojot pa tuvākām un tālākām vietām un izrādot savas kolekcijas.
Būdams turīgs un ietekmīgs, viņš būtu varējis bez bēdas dzīvot visu atlikušo dzīvi, taču, jo tālāk tas ceļoja, jo vairāk kaut kas nedeva mieru. Kādā dienā, nespēdams vairs izturēt sajūtu, kas ar neizmērojamu svaru nospieda veselo saprātu, kolekcionārs nolēma vērsties pie priestera. Pilsēta, kurā viņš viesojās, bija neliela, un atrast vietējo sludinātāju nenācās grūti. Dalījies ar mācītāju savās sajūtās, kas nomāca, viņš cerēja saņemt ja ne gluži lietderīgu padomu, tad vismaz mierinājumu savai satrauktajai dvēselei. Pēc neilgas sarunas, kuras laikā priesteris vairākas reizes neganti šķendējās par vietējās varas nevēlēšanos atbalstīt baznīcas draudzi, tas vairākas reizes netieši nekautrējās arī piezīmēt, ka grūtajos laikos ikviens padoms un glāsts dvēselei nav gluži nekāda labdarība. Kolekcionāra slava bija nonākusi pat līdz baznīcas altārim, tāpēc, kad bagātais, taču izmisušais pasaules apceļotājs nostājās priestera priekšā, tas šo tikšanos gluži vai uzskatīja par paša Varenā sarīkotu. Priesteris par savu svētu pienākumu uzskatīja pieprasīt no vīrieša bagātīgas dāvanas nelielajai pilsētas draudzei, tāpēc nemulsa un netielējās par ziedojuma apmēriem, kādus tam būtu jāsaņem par padomiem un mierināšanu. Par šādu nekaunību kolekcionārs bija sašutis un, daļēji zaudējis veselo saprātu, dusmās grūda priesteri tik spēcīgi, ka nabags gāzās un pret baznīcas trepēm izšķaidīja galvaskausu. Pirmajā brīdī kolekcionārs bija tik pārbijies par nejaušo slepkavību, ka tūlīt metās prom no baznīcas un, savācis savas kolekcijas, ātri pameta pilsētu.
Pavadījis vairākas dienas, cīnoties ar sirdsapziņas pārmetumiem un bailēm no soda, kas pienākas par slepkavības grēku, viņš vairījās ļaužu un klīda pa mazāk civilizētām vietām. Līdz kādu rītu pamodies, apjauta, ka nospiedošā sajūta ir izzudusi, tās vietā iestājusies pilnīga vienaldzība pret visu un visiem apkārt. Vēl kādu laiku klejojis pa vientuļiem laukiem un nostūriem, vīrs atkal sajuta sevī tik pazīstamo nospiedošo sajūtu. Ar katru rītu tā auga, neļaujot baudīt netraucētu miegu arī naktīs. Līdz visbeidzot, apdomājot visu, kas pēdējā laikā noticis, viņš izlēma doties uz pilsētu, lai atkal atbrīvotos no visaptverošās sajūtas.
Tā nākamais upuris bija kāda jauna meitene, kas pavisam nejauši gadījās ceļā netālu no pilsētas robežas. Uz mirkli atbrīvojies no drūmās sajūtas, kas pēc kāda laika atkal sāka nomocīt, vīrs devās uz nākamo pilsētu, taču nu jau vairs ne tik daudz, lai izrādītu savu kolekciju, cik papildinātu savu jauno kolekciju. Nepagāja ne ilgs laiks, līdz viņš sāka sevi dēvēt par dvēseļu kolekcionāru. Un, šķiet, šis nosaukums viņu raksturoja vislabāk, jo, kā rakstīts kādā no viņa kolekcijas grāmatām, – ikvienai lietai šajā pasaulē ir sava dvēsele, vai tas būtu akmens vai cilvēks, ko Dievs radījis šajā pasaulē, tam daļu no savas dvēseles tas ir piešķīris,» to sacījis, ārsts uzlūkoja Karlosu, kas, mazliet savilcis uzacis, drūmi lūkojās stāstītājā.
Pamanījis ārstu viņu vērojam, izmeklētājs nedaudz ironiski novilka: «Skaidrs…»
«Kas ir skaidrs?» Zigmunda balsī atkal bija atgriezusies pārlieku lielā uzbāzība.
«Skaidrs ir tas, ka kāds kolekcionārs kļuva par slepkavu, jo, kad vairs nebija nekā, ko vākt, nespēja pārvarēt sevī vēlmi kolekcionēt,» Ventlijs visiem spēkiem centās apslēpt ironiju savā balsī.
«Jā, tā nu tas sanāk,» dakteris viltīgi uzsmaidīja izmeklētājam.
«Vai tiešām gribat klausīties tālāk,» viņš it kā uztvēris izmeklētāja drūmo noskaņojumu, dzēlīgi jautāja. «Es varu arī jums neatklāt tālāko,» ārsts aizvainoti sacīja.
«Kāpēc gan ne?» Karloss teatrāli noplātīja rokas.
(Turpinājums sekos)
