Sestdien
Latvijā trīsdesmit muižās un pilīs, turklāt astoņās Jelgavas novadā
vien, notiks Leģendu nakts pasākumi, ko pirms pieciem gadiem iedibināja
Latvijas Piļu un muižu asociācija. Taču, domājot par to, kas mūsu dzīvē
ir zīmīgs un pat leģendārs, domas raisās ne tikai par smalko un savulaik
augsti godāto muižas sabiedrību. Tāpēc šoreiz par leģendām, kas atrodas
citviet – uz lauku ceļa, mazā ieliņā vai upes spogulī.
Pilnmēness
vakarā vai naktī visos ūdeņos, arī Lielupē un Driksā, var redzēt Zemes
vienīgā pavadoņa atspīdumu, kas projicējas kā mirdzoša josla, ko
romantiski sauc par mēness tiltu. Lielupes un Driksas mēness tilts
izceļas ar to, ka ir tautas dzejnieces Aspazijas apdzejots. Jau mūža
otrajā pusē autobiogrāfiskajā apcerē «Mana dzīve» dzejniece, atceroties
jaunību, 1891. un 1892. gadu, ko pavadīja, dzīvojot kopā ar vecākiem
Jelgavā un strādājot par mājskolotāju Jaunsvirlaukas pagastā, rakstīja:
«Bez gabaliņa maizes, bez jautra brītiņa jaunai sirdij vēl vajadzīga
mīla. Lai dzīve cik grūta, lai rokas asiņo no grūta darba, bet mīlas
uguns jaunās sirdīs nekad neapdziest. Tā tas bija arī ar mani. Šinī
grūtajā laikmetā uzliesmoja arī mana pirmā mīla. Tā bija pret jaunu
virsnieku Kucevalovu. Kucevalovs pēc dzimuma bija pustatārs,
pusmazkrievs, tumšmatis, dienvidnieka tips. Viņš par mani ļoti jūsmoja.
Kad nedziedāja, tad sēdēja pie kājām un lasīja kaut ko priekšā.»
Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu lasiet 27. oktobra–2. novembra
«Zemgales Ziņās»


