Par Jelgavā dzīvojošo Dzierkaļu ģimeni, kas saņēmusi
apbalvojumu “Latvijas lepnums”, raksta portāls diena.lv.
“Viens no maniem dēliem teica, ka es jau varētu
visu pasauli adoptēt,” smejas Aija Dzierkale, kura kopā ar vīru Jāzepu
pieteikta “Latvijas
lepnuma” balvai. Dzierkaļu pāris 30 laulības gados aprūpējis vairāk
nekā 20 bērnu.
“Laime? Tas ir tad, kad visi veseli, ir mājās,
kad iet ņigu ņegu,” smaidot saka Aija Dzierkale. Pēcpusdienā, kad
satiekamies, mājās ir tikai pieci no plašās Dzierkaļu ģimenes, bet arī tad jau
liekas daudz, jo rosība ir nemitīga. Atskan telefona zvans no Latgalē
dzīvojošās vecākās meitas, kurai jau pašai divas meitiņas, ar ziņu, ka sunim
piedzimuši trīs kucēni, un Markus, kurš šobrīd ģimenē ir visjaunākais, kļūst
nemierīgs, jo noteikti grib kucēnus redzēt – tūlīt un tagad.
Skaits nav būtiskākais
Aijai un Jāzepam Dzierkaļiem ir deviņi bērni. Taču
par mammu un tēti viņus sauc daudz, daudz vairāk bērnu. Uz abu roku pirkstiem
nemaz nevar saskatīt, orientējoši sanākot 11, bet tas varētu būt arī neprecīzs
skaitlis. “Ne jau skaitļi ir svarīgākais rādītājs,” mierīgi saka
Aija.
Beidzot audžuģimenei un viesģimenei ir noteikts
statuss un tās tiek respektētas, bet senāk sabiedrības attieksme nebija tik
pozitīva.
“Jāsaka kā Bībelē, ka iesākumā bija
vārds,” taujāta par pirmo impulsu uzņemties rūpes par bērnunamā
nonākušajiem bērniem, saka Aija. Vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad Dzierkaļi
dzīvojuši Latgalē, reiz televīzijas raidījumā izdzirdējuši aicinājumu ņemt
bērnunama bērnus vasarā pie sevis, lai viņiem būtu iespēja dzīvot mājās.
“Sirdī kaut kas iekņudējās. Mums toreiz bija pieci bērni, tāds labs
bariņš. Apspriedos ar vīru, un izlēmām, ka mēs varam paņemt pie sevis vēl kādu bērnu,”
Aija atceras. Pirmais bērns bija Oļesja. Toreiz nebija termina
“viesģimene”, bet būt apmēram par tādu sanācis. Kad Dzierkaļiem
radusies izdevība pārvākties uz Rīgu, bērnunama audzinātāja paziņojusi, ka
Oļesja, kas bija nepilngadīga, gaida bērniņu. “Varētu jau teikt, ka tā nav
mūsu darīšana, bet es jutos atbildīga gan par viņu, gan par mazulīti. Toreiz
jau bija skaidrs, ka bērniņu pie Oļesjas neatstās, bet sūtīs uz citu bērnunamu.
Tāda sistēma… Paņēmu viņu aizbildniecībā, un bērniņš jau piedzima mūsu
ģimenē. Es pati toreiz gaidīju Terēzi,” stāsta Aija. Mazulītes piedzima
gandrīz vienā laikā, un, tā teikt, pie vienas vannošanas, putriņām un ratiņiem
bija divi bēbji. “Pēc gada Oļesja aizgāja savā dzīvē. Gājis viņai ir
visādi – pa kalniem un lejām. Bija laiks, kad viņas trīs bērni dzīvoja pie
mums.”
Ikreiz, kad Dzierkaļu pāris nolēmis, ka ņems kādu
svešu bērnu, ģimenē katrai atvasei prasījis, vai nav pretī, bet “visi
piekrituši un akceptējuši, un tikai tāpēc mēs to varam.
Un, ja man ir tāds atbalsts, tad – darām,”
skaidro Aija un piebilst, ka jaunākā meita ir tā, kas viņu neizlaiž no acīm.
“Jo bērnu vairāk, jo mīlestība kļūst lielāka un nepietrūkst nevienam.
Viens no maniem dēliem teica, ka es jau varētu visu pasauli adoptēt,” Aija
gaiši smej. Starp citu, viņai pašai ir tikai viena māsa. “Laikam visu to,
ko pati nesaņēmu bērnībā, gribēju realizēt savā dzīvē. Es zināju, ko es gribu
un kā to var izdarīt. Vīrs man nekad neko nav pārmetis, viņš mani atbalsta. Es
jūtos stipra, jo viņš ir mans stiprais plecs. Jebkurā jautājumā, jebkurā
brīdī…” ar mīlestību saka Aija.
Komanda un personības
Daudzbērnu ģimenei kaut kur kopā doties nav viegli.
Vajadzīgs gandrīz autobuss, arī finansiāli tas uzreiz prasa ievērojamu summu.
“Nesaprotu, kā varēju senāk, kad bija astoņi nepilngadīgi bērni, cits par
citu mazāks, tikt ar visu galā. Skatos vecos video un pati brīnos,” smejas
Aija. Viņas mašīnā esot septiņas vietas, un nemaz jau tik bieži tā kopā
braukšana nesanākot. “Katram jau vienmēr ir savas darīšanas un iešanas.
Valsts svētkos, piemēram, divi bērni brauca izskriet Latvijas kontūru, bet
citiem diviem tajā laikā bija jābūt svētku koncertā. Tad nu atliek tikai
menedžēt,” skaidro Aija. Taču gadu no gada lielā ģimene cenšas sapulcēties
Ziemassvētkos un Jāņos. Vasarā visi brauc uz Latgali, kur jau piecus gadus Līgo
dienā Mežvidos notiek sporta spēles. Komandā jābūt sešiem cilvēkiem, un no
Dzierkaļu ģimenes sanāk vairākas komandas. “Vienmēr esam starp
uzvarētājiem! Kopā esam stipri un vienoti,” priecājas Aija. Pasākums tiek
fotografēts un filmēts, un Ziemassvētkos visi kopā skatās videostāstu. Cītīgi
filmēti un fotografēti tiek visi nozīmīgākie dzīves notikumi, un katram bērnam
ir savs arhīviņš.
Kopumā visu samenedžēt nemaz neesot tik grūti, jo
Aija to visu uztver kā normālu darbu: “Man ir plānotājs. Viss, kur un
cikos jābūt, tiek pierakstīts. Paļaujos arī uz lielajiem bērniem, kuri
aizvedīs, atvedīs, paņems, sapucēs. Lielie dzīvo prom Rīgā, bet tuvu cits
citam.”
Katram savi puni
Aija neslēpj informāciju, ka daudzi no viņas bērniem
nāk no bērnunama: “Ģimenē parādās jauns bērns, un tas ir pilnīgi dabīgi.
No kurienes, kāpēc – ja ir kāds jautājums, lūdzu, pie manis, nav nekādu
noslēpumu. Vieglāk ir pateikt patiesību nekā melot.”
Protams, bērnu audzināšanā gadās visādi, bet problēmas ātri aizmirstas.
“Nu, kas tas par kreņķi, kad pusaudzis cērt durvis? Tas nav nekas
ārkārtējs! Raksturs taču katram savs,” Aija ir mierīga un nosvērta, un
grūti iedomāties viņu dusmīgu. Bērnu vecumu amplitūda šobrīd ir no 30 līdz
četriem gadiem. Aijas dzīves pieredze arī rāda – nav tā, ka no konkrētas
dzimšanas dienas sākas grūtais vecums. Kādam 25 gadu vecumā pēkšņi var
parādīties problēmas, un ir arī cilvēki, kuri dīvaini sāk izturēties mūža
otrajā pusē, kad jau daudz sasnieguši un varētu mierīgi dzīvot, bet nē – paši
sāk radīt problēmas sev un pasaulei.
Toties Aijai ir daudz ko stāstīt par bērnu
priecīgajiem brīžiem, viņu panākumiem. “Ir prieks, kad redzi, ka bērns ir
laimīgs. Kristīne Latvijas izlasē spēlē volejbolu! Terēze ļoti skaisti dzied.
Anniņa visu grib paspēt – teātris, dziedāšana, vieglatlētika. Es bērnus
atbalstīšu jebkurā jomā, kur gribas pamēģināt savus spēkus. Lai mēģina un
saprot – patīk vai nepatīk, padodas vai tomēr ne. Mārtiņš spēlē hokeju,
viņam patlaban, no junioriem pārejot uz pieaugušo komandu, nav viegli, bet šis
posms ir jāpārvar.”
Aija uzskata, ka bērniem, kuriem pietrūcis vecāku
mīlestības, nav īstā dzīves pamata un viņi mēdz būt apjukuši.
“Mans mērķis ir dot drošības sajūtu, parādīt,
ka pie mums mājās viss ir kārtībā un mēs savējos atbalstīsim jebkurā gaitā un
situācijā.” Latvijā patlaban daudz runā par to, ka jāiztiek bez
bērnunamiem. Cik reāli tas ir, pēc Aijas domām? Protams, samazināt bērnunamu
skaitu Latvijā ir reāli, bet pilnībā iztikt bez tiem nevarēs, jo ir dažādi
bērni un ir dažādi vecāki, ir ļoti atšķirīgas situācijas, un audžuģimenes visas
citu vecāku sociālās, medicīniskās, juridiskās un psiholoģiskās problēmas
vienmēr atrisināt nespēs, Aija prognozē.
Krūzei jābūt pilnai
Lai arī apkārt liela ģimene, Aijai pašai savu hobiju
un interešu ir ļoti daudz. Šogad simtgadei par godu izšuvusi tautisko kreklu ar
sarkano krustdūrienu. Viņas vaļasprieks ir arī ciltskoka veidošana. “Ir
apzinātas astoņas paaudzes, zaros ir informācija, kur, kad dzimis, brāļi,
māsas. Jo dziļākas saknes, jo pats būsi stabilāks.” Vai audžubērni arī ir
tajā kokā? “Divi ir aizgājuši adopcijā uz Franciju, divi ir citā
audžuģimenē, tie bija paši jaunākie, ko biju paņēmusi un kam beidzās krīzes
audžuģimenes laiks. Diviem audžubērniem bija iespēja tikt adoptētiem uz
ārzemēm, bet viņi atteicās, palika pie mums,” stāsta Aija.
“Ja krūze ir tukša, tu nevari no tās nevienam
ieliet. Ko es došu citiem, ja pati būšu ne tāda, ne šāda?” Aija spriež.
Viņa neseko skaitļiem un nezina, cik liela pensija viņai reiz būs, jo darba
stāžs ir mazs. Viņa aktīvi darbojas arī audžuģimeņu atbalsta grupās.
“Tiekoties un runājot ar citām audžumammām, saprotu, ka man viss ir
kārtībā. Stāstot par savu pieredzi, esmu darbojusies kā mentors. Sarunas un
atbalsts, un padomi ir vajadzīgi arī man.”
Dzierkaļu dzīvošanas pamatprincips? “Ar galvu
sienā neskrienam. Neko neplānojam – kā būtu labāk, pareizāk, bet darām. Kad nāk
problēma, tad to arī risinām.”
Foto: Anrijs
Požarskis, diena.lv
